Rīga +22°C 
Likās, ka transports kustas pārāk lēni
Kristīne: «Dēlu sāku atstāt dzīvoklī vienu aptuveni desmit gadu vecumā. Agrākā vecumā ar viņu vienmēr kāds bija kopā, piemēram, ja bērnam gadījās saslimt, viņu pieskatīja mana mamma. Tā kā man ļoti patīk iet uz teātri, bet es negribēju vairs savu mammu apgrūtināt, sarunāju ar dēlu, ka viņš tajos vakaros, kad apmeklēju izrādi, paliek mājās viens. Viņš bija ar mieru. Biju gan sarunājusi ar savu mammu un tēti, ka viņi pārmaiņus zvanīs dēlam, bet izrādes starpbrīdī pati piezvanīšu. Pēc izrādes, steidzoties mājās, likās, ka transports kavējas vai brauc par lēnu… Taču ar laiku gan es, gan dēls pieradām, un viņš sāka arvien biežāk palikt mājās arī citās situācijās.»
Komentē psiholoģe: «Šajā situācijā mamma ir par visu parūpējusies – ir pieslēgusi klāt arī vecmāmiņu un vectētiņu! Būt satrauktai par bērnu, īpaši, ja tas ir pirmais bērns, ir dabiski. Man gribas vecākiem pateikt, ka uztraukties par saviem bērniem ir normāli. Ar laiku satraukumam gan vajadzētu mazināties.»
Zvanīju vairākas reizes, bet meita neatbildēja
Laura: «Mana deviņus gadus vecā meita ļoti grib palikt mājās viena. Viņai tas, iespējams, šķiet kā piedzīvojums, iespēja sajusties pieaugušākai, bet man ir nemiers. Galu galā – mēs dzīvojam ciematā, kas atrodas mežā, līdzās mājai ir upe, turklāt mums vietām ap māju nav žoga… Zinu gan, ka viņa ir prātīga, pie upes nekad neiet bez pieaugušā ziņas. Pamazām sevi trenēju – aizbraucu līdz tuvējam veikalam desmit minūšu attālumā, un drīz vien jau esmu mājās. Pa ceļam esmu piezvanījusi meitai, trauksmes līmenis – ļoti augsts. Pēc laika aizbraucu darīšanās uz stundu, atkal zvanu, pārliecinos, ka viss ir labi. Trauksmes līmenis – joprojām ļoti augsts. Meita stāsta, ka vasarā mierīgi varu iet uz darbu, viņa paliks mājās, taču atstāt vienu uz visu dienu gan vēl neesmu gatava.
Reiz, kad atstāju uz divām stundām, notika tas, no kā es visvairāk baidījos, – viņa uz manu telefona zvanu neatbildēja.
Milzīgā ātrumā tesos mājās, izdzīvojot galvā visas iespējamās šausmas. Izrādījās, meita telefonu nebija dzirdējusi… «Bet, kā lai es tev uzticos!?» es uztraukumā elsoju, vienlaikus būdama laimīga, ka nekas nav noticis.»
Komentē psiholoģe: «Mūsu prāts mēdz būt lielisks stāstnieks! Taču vecākiem vajadzētu iemācīties ne tikai katastrofizēt situāciju un izdomāt visus iespējamos sliktos scenārijus, bet iztēloties arī labos scenārijus, piemēram, bērns ir tik ļoti iedziļinājies grāmatā, ka visu apkārtējo pasauli aizmirsis. Varbūt viņš telefonā nav ieslēdzis skaņu, jo šobrīd liek Lego vai zīmē, vai raksta, vai skatās pa logu, vai taisa ēst. Tas var palīdzēt ievilkt elpu, nomierināties un pagaidīt vēl divdesmit minūtes līdz nākamajam zvanam. Ir svarīgi atgādināt sev, ka uztraukties ir normāli, bet vēl svarīgāk ir tas, ka nedrīkst savu satraukumu uzkraut bērnam, prasot – kur tu biji, kāpēc neatbildēji!? Kāpēc tu man liki tā uztraukties? Bērns nav atbildīgs par vecāku satraukumu.»
Kopā ar suni vairs nebija viens
Laila: «Mans puika sāka mācīties palikt mājās viens jau septiņu gadu vecumā – pa stundiņai, divām, tad jau visu priekšpusdienu un tad jau – visu dienu. Domāju, palīdzēja tas, ka mums ir suns. Bija reizes, kad zvanīju un jautāju: «Tu vēl viens?» Un viņš atbildēja: «Nē, ar Beri!» Pirmajās reizēs, kad bērns paliek mājās viens, viņam nevajag uzlikt nekādus lielos pienākumus – lai bauda dzīvi! Zinu, ka puika sēdēja pie datorspēlēm, – tā ātrāk pagāja laiks. Kad sapratu, ka visu smuko vasaras dienu ir nosēdējis istabā, teicu, ka obligāti jāiziet ārā un jāpaskraida ar suni!
Atceros, ka nācās pieskatīt arī ēšanu – vakaros mēdza atklāties, ka visu dienu ir kaut ko knakstījies, bet normālas pusdienas nav uzsildījis.
Nekad neesmu pārdzīvojusi par to, ka kāda daļa vasaras bērnam jāpavada štruntīgi – padzīvojoties vienam, pagarlaikojoties, arī pačīkstot, jo pārējā laikā bija gan sporta nometnes, gan vakara izbraucieni uz jūru, gan kopā pavadītas brīvdienas. Jādzīvo diena pa dienai: šodien padzīvosies viens, rīt daļu dienas būs mājās brālis, parīt atkal viens, tad būšu mājās es, nākamnedēļ vienu dienu aizbrauksi pie brālēna. Nevajag pārspīlēt, ka vasarā katrai dienai jābūt kā cukurvatē.»
Komentē psiholoģe: «Mājdzīvnieks, vai tas būtu suns, kaķis vai kāmis, ir ārkārtīgi labs un palīdzošs resurss, tas bērnam rada sajūtu, ka viņš nav viens, ar to pat var parunāt un paspēlēties.»
Par dēlu jūtos droši, par meitu – vēl ne!
Gundega: «Mans dēls paliek mājās kopš 2. klases. Pamazām radinājām pa pusstundai, stundai. Viņš zināja, ka, paliekot mājās viens, varēs netraucēti skatīties televīziju. Pamazām, vēlāk jau arī slimošanās laikā, ja bija viegli saaukstējies, atstājām viņu vienu pat uz pusi dienas. Drošības sajūtu radīja tas, ka mana darbavieta atrodas netālu no mājas. Zināju – ja kaut kas notiktu, varētu atskriet mājās trīs minūšu laikā. Zinu, ka dēls mājās jūtas labi, jo neviens viņu neregulē, – mazā māsa tobrīd ir dārziņā vai ar mums. Mēs, protams, izrunājām visu, ko drīkst un nedrīkst. Man bija diezgan viegli viņam uzticēties, jo pēc rakstura viņš ir diezgan bailīgs. Sagatavoju un atstāju viņam zupu termosā. Tāpat piekodināju – ja pie vārtiem kāds zvana, nekādā gadījumā nedrīkst vērt vaļā. Mums bija svarīgi, lai mēs varētu sazvanīties, viņam ir visi telefona numuri.
Nesen meitai palika septiņi gadi, un nu atstāju abus. Kad esmu prom, zinu, ka viņi ir nodarbināti pie televizora un muļķības prātā nenāk. Meitu gan vienu atstāju tikai uz īsu brīdi – viņai ir cits raksturs un temperaments, vēl nejūtos droši.»
Komentē psiholoģe: «Ja vecāki jūtas drošāk, zinot, ka bērns pavada laiku, skatoties ekrānā, to var saprast. Arī bērns tā var justies drošāk. Ierīces nav visa ļaunuma sakne, tomēr svarīgi atbildēt uz jautājumu, vai es zinu, ko bērns dara, piemēram, telefonā. Mēs bieži sakām: izslēdz ekrānu, nu jau ir par daudz, bet, no otras puses, – vai bērns zina, ko citu varētu darīt? Vecākiem ir jāizveido bērna dienas struktūra, jo vairums bērnu paši to nespēj izdarīt.»
Viens 7 vai 11 gadu vecumā?
Kamēr vasaras brīvlaiks rit pilnā sparā un bērni atpūšas, vecāku darāmo darbu sarakstu trīs mēnešu garumā papildinājis vēl viens pienākums – katru dienu izdomāt, kas un kur varētu pieskatīt bērnu, kamēr paši strādā. Kā jau dzīvē – itin bieži gadās, ka nekas nenotiek, kā plānots. Izrādās, vecmāmiņa rīt nevarēs pieskatīt! Nometne ir tikai pēc nedēļas… Uz darbu paņemt bērnu līdzi nav iespējams; vīram – komandējums. Un pēkšņi tu saproti, ka nav variantu – bērnam ir jāpaliek mājās! Mierini sevi, ka viņam jau ir vairāk nekā septiņi gadi un kādreiz taču tāpat tas notiks. Bet vai tagad ir īstais laiks?
Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24. panta 6. daļa nosaka: vecāku pienākums ir neatstāt bērnu līdz septiņu gadu vecumam bez pieaugušo vai personu, ne jaunāku par 13 gadiem, klātbūtnes. Tas nozīmē, ka pēc septiņu gadu vecuma bērnu drīkst atstāt mājās vienu, tomēr daudzi vecāki nejūtas droši to darīt.
«Labāk būtu atstāt vienu pašu mājās no 10–11 gadu vecuma, jo tikai tad bērna prasmes un kompetences ir nostiprinājušās,» norāda psiholoģe Gunita Kleinberga. «Septiņu gadu vecumā bērns vēl var netikt galā sarežģītās situācijās, jo nav bijusi ar tām saskare un līdz ar to nav arī pieredzes. Bērns var arī pārlieku uzticēties citiem un tikt pakļauts kādai ļaunprātīgai rīcībai. Tas nenozīmē, ka 11 gadu vecumā, kad sākas agrīnais pusaudžu vecums, bērnam ir visa pieredze, tomēr mamma noteikti var justies drošāk, atstājot viņu bez pieskatīšanas.» Tas, kāpēc likumā minēta tieši septiņu gadu robeža, tiek skaidrots ar bērna attīstības posmiem. Septiņu gadu vecumā bērnam jau ir izveidojusies abstraktā domāšana, kas ļauj saprast cēloņus un sekas, ir nostiprinājušās valodas prasmes, problēmu risināšanas prasmes, telpiskā domāšana, spēja paredzēt laiku uz priekšu. Šajā vecumposmā ir nostiprinājušās arī pašparūpes prasmes, sākot ar higiēnu, beidzot ar elementāru ēst pagatavošanu. Bet uzreiz jāpiebilst – ne visiem bērniem!
«Mums, pieaugušajiem, ir ļoti svarīgi atcerēties, ka bērna attīstība nav lineārs process,» uzsver psiholoģe, piebilstot, ka jāņem vērā valodas un sociālo prasmju attīstība, sīkās motorikas un fiziskā attīstība, kā arī pašaprūpes, emocionālās un kognitīvās prasmes, jo katra bērna attīstība ir individuāla.
Izvērtē vidi un bērna prasmes
Pirms domāt par iespēju atstāt bērnu mājās vienu, Gunita Kleinberga iesaka vispirms paskatīties uz vidi, kurā bērns aug un attīstās, jo būs ļoti atšķirīga rīcība, ja bērns ir dzīvoklī lielpilsētā vai mazpilsētā vai privātmājā. No drošības viedokļa ir nozīme tam, vai tuvumā ir jūra, ezers vai upe, vai dārzā ir baseins, batuts, vai ir kaimiņi un kādi viņi ir. Ir ļoti svarīgi izvērtēt riskus un par tiem runāt arī ar bērnu.
«Otrkārt, es skatītos uz bērna prasmēm. Vai viņš prot atvērt ledusskapi, izņemt ēdienu un, piemēram, uzvārīt vai uzcept olu. Un skatītos, kādas ir bērna problēmu risināšanas prasmes – ja būs kādas grūtības, vai viņš uzdrīkstēsies vecākiem zvanīt vai arī nobīsies un sastings.
Turklāt jāpatur prātā, ka septiņu astoņu gadu vecumā bērniem var parādīties nāves bailes – trauksme, ka ar vecākiem kaut kas var notikt.
Šā iemesla dēļ vien es būtu ļoti uzmanīga atstāt septiņgadīgu bērnu uz visu dienu mājās vienu,» norāda psiholoģe.
«Ja bērnam ir diagnosticēts vai ir aizdomas par uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu, tad vecākiem ir jāapzinās, ka, visticamāk, bērns sastrādās kādas ziepes vai arī neizdarīs to, kas tika prasīts. Ja bērnam ir autiskā spektra traucējumi, vecākiem ir jāņem vērā viņa īpatnības, bet tas nenozīmē, ka šādus bērnus nevar atstāt vienus. Ja bērnam ir garīgās vai intelektuālās attīstības traucējumi, tad, visticamāk, bērnam vienatne nav piemērota. Bērni ir ļoti dažādi – vieni ir ļoti aktīvi, citi – kautrīgi, un, manuprāt, vecāki ļoti labi jūt, vai bērnu var atstāt vienu pašu. Ja bērnam nav pašaprūpes prasmju, ja viņš nezina, kā rīkoties noteiktās situācijās un, piemēram, nekad nav turējis nazi rokā, droši vien sākumā viņam šīs prasmes ir jāiemāca.
Neuzliec atbildību vecākajam bērnam!
Reizēm vecāki, kas audzina vienu bērnu, saka – ak, ja mājās būtu divi, būtu vieglāk, jo tad viens otru pieskatītu! Taču tur, kur ir divi vai vairāk, drošība nepavisam nav garantēta! «Daudz kas būs atkarīgs no bērnu temperamenta, taču es tomēr pievērstu uzmanību tieši bērnu vecumam,» norāda Gunita Kleinberga. Ir starpība, vai mājās paliks bērni septiņu un astoņu gadu vecumā vai bērni astoņu un četrpadsmit gadu vecumā.
Vecākiem ir ļoti svarīgi atcerēties, ka reizi pa reizei vecākajam bērnam var palūgt pieskatīt mazāko bērnu, bet tā nevar būt viņa atbildība.
Bērni var kaut ko darīt kopā, bet vecākā bērna pienākums nav pieskatīt mazāko bērnu, jo tas ir milzīgs slogs un atbildība.
Pēc tam diezgan bieži šo slogu nākas mazināt terapijas procesā. Vecākiem ir jārēķinās, ka bērni, iespējams, pārkāps noteikumus un pat iekulsies nepatikšanās, un tad ir svarīgi nevis viņiem to pārmest, bet aicināt izvērtēt, ko varēja izdarīt citādi. Lai bērniem būtu, ko darīt, ieteicams izveidot sarakstu ar nodarbēm – kādas spēles viņi varētu paspēlēt, kādus darbiņus padarīt. Vienlaikus ir jāatceras, ka brīvlaiks ir paredzēts atpūtai un nav domāts mācībām vai neskaitāmu uzdevumu izpildei.
Starp drosmi un bailēm
Ja astoņus deviņus gadus vecam bērnam nav bail palikt mājās, vēl vairāk – viņš pats mudina vecākus atstāt viņu vienatnē, tādā gadījumā vecākiem vispirms jāpārrunā ar bērnu drošības noteikumi gan mājās, gan ārpus tām. Lai gan tas būs aktuāli vēlāk, pie reizes var pārrunāt, vai bērns zina, kā aiziet uz veikalu. Vai zina, ka jāapstājas pie sarkanās gaismas. Der pārliecināties, vai bērns zina, ka durvis vaļā nevienam nedrīkst vērt. Var mudināt bērnu iztēloties – pie durvīm klauvē, ko tu dari? Var izspēlēt dažādas situācijas un lomu spēles un paprasīt, kā viņš rīkotos, ja, piemēram, sāk pīkstēt dūmu detektors, ja mājās ir dūmi vai gāzes smaka. Ja iegriezīs pirkstā, ko darīt, kur ir plāksteri? Lielākiem bērniem var stāstīt, kā tikt galā ar situācijām arī ārpus mājās: ko darīt, ja tev uz ielas uzbrūk un pieprasa atdot naudu? Kur meklēt palīdzību? Svarīgi arī iemācīt, ka var rīkoties elastīgi – ja tūlīt atiet pēdējais vilciens, bet luksoforā deg sarkanā gaisma, varbūt ir vērts uzmanīgi paskatīties pa kreisi, pa labi, pārkāpt noteikumus un skriet uz vilcienu…
Bērnam, kas mājās tiek atstāts viens, ir jāzina arī noteikumi, piemēram, ka vecāki ik pēc divām stundām piezvanīs, un viņa uzdevums ir atbildēt – un nevis tāpēc, ka vecāki neuzticas, bet tāpēc, ka tas sniedz drošības sajūtu. Vecāki bieži vien, mācot par drošības jautājumiem, uzbur katastrofu cienīgas ainiņas:
tu vari noslīkt, tevi var nobraukt, tevi var nozagt!
Ja sāksim bērnu septiņu astoņu gadu vecumā biedēt ar šādiem vārdiem, mēs tās nāves bailes viņā vēl pastiprināsim. Tā vietā ir labāk pastāstīt, kā rīkoties. Ja blakus ir upe, ir svarīgi bērnam iemācīt, ka, piemēram, pie tās nekad nedrīkst iet vienatnē, tikai kopā ar pieaugušo. Atbraucot mājās un redzot, ka bērns ir ievērojis visus noteikumus, viņš ir jāpaslavē, tad arī nākamreiz centīsies ievērot noteikumus.
Grūtāk ir situācijā, ja bērnam ir bail palikt mājās vienam – tādā gadījumā bērns pie vienatnes ir jāpieradina pakāpeniski. Sākumā var atstāt, piemēram, uz piecpadsmit minūtēm, apsolot, ka pēc noteikta laikā vecāki atgriezīsies. Un šo solījumu noteikti izpildīt! Pamazām prombūtnes laiku var palielināt līdz pusstundai, stundai. Ir svarīgi pārrunāt, no kā bērns baidās, akceptēt viņa bailes un nekādā gadījumā neteikt, ka tās ir muļķības. Ir svarīgi kopā mēģināt saprast, kas varētu palīdzēt. Varbūt var palīdzēt izdrukāts supermena tēls vai rotaļu zobens? Galu galā, vienmēr pastāv iespēja piezvanīt vecākiem. Būtu svarīgi kādu telefona numuru iemācīties arī no galvas, un, ja nevar sazvanīt vecākus, bērnam jāzina, kam zvanīt nākamajam. Varbūt ir pazīstams kaimiņš, pie kā var aiziet.
Ja vecākiem ir trauksme
Reizēm bērnam pat ļoti labi patīk dzīvoties pa māju vienam, bet vecākiem ir trauksme – viņi neko īsti nevar izdarīt, jo visu laiku uztraucas par to, kas mājās var notikt ar bērnu. «Ikvienam no vecākiem ir jābūt kontaktā ar sevi un jāuzdod pašiem sev jautājums: no kā es baidos? Un jāsadzird arī atbilde. Varbūt paša bērnībā bija ļoti bail palikt vienam un viņš atceras, cik tas bija grūti. Jāmēģina atcerēties, kā ar to tika galā. Vai arī – kā man pietrūka? Tas nav viegls uzdevums, taču viena no vecāku prasmēm ir spēja uzticēties, ka ar bērnu viss būs kārtībā. Ja vecākiem ir vēlme ik pēc piecām minūtēm zvanīt uz mājām un pārbaudīt, tad jāsāk sevi pieradināt pie jaunās situācijas – un nākamo zvanīšanu mazliet atlikt, visu laiku atgādinot sev, ka bērns zinās, kā rīkoties, zinās, kam zvanīt nepieciešamības gadījumā.
