Rīga +22°C 
Ja tu paskaties sociālajos medijos, tik daudzām sievietēm ir ļoti iespaidīga, interesanta dzīve. Tāda, kas ir publiskas atskaitīšanās vērta, un, ja neesi ielikusi vizuāli efektīgu foto no ceļojuma, brokastīm, pastaigas mežā, neesi aplaimojusi sociālo mediju klātesošos ar reportāžu no pludmales vai vismaz tuvējā ezera, vai tava dzīve vispār ir notikusi?
Nu skaidrs, ka ir notikusi.
Es runāju ne tikai par sociālajiem medijiem, arī žurnālu sarunās intervējamajiem dikti gribas būt nu tādiem – izrēķināti perfektiem. Bet, kā reiz vēstīja dziesminieks: «Cik tāda aprēķināta dzīve ir slima, cik tāda neiemīlēta nāve ir baiga…» Bet tu skaties un redzi, kā tas cilvēks cenšas būt perfekts no visiem skatpunktiem, visiem leņķiem.
Reizēm ir vēl trakāk: cilvēks izdomājis stāstu par sevi – ne melus, ne nepatiesību, bet tieši stāstu par sevi. Līdzīgi kā var izdomāt stāstu par ziepēm, kedām vai desu, un mēģina par visām varītēm šai stāstā dzīvot, turēt šo stāsta līniju. Viens tāds cilvēks reiz sēdēja man pretī intervijā un bija nolēmis, ka intervija žurnālā varētu būt viņa paša izdomātā stāsta turpinājums. Es savukārt biju izdomājusi, pareizāk, vienmēr zinājusi – tā nebūs gan. Šī mizanscēna ilga aptuveni piecpadsmit minūtes. Es uzdevu jautājumu, viņš atbildēja savu nopulēto, izdomāto atbildi, es ieelpoju un uzdevu nākamo jautājumu, līdz man apnika – tam, kas notika, nebija jēgas.
Un pirmoreiz visā žurnālistes mūžā atļāvos pateikt: «Ja mēs šādi runājam, varam nerunāt vispār. Tu man rādi savu izdomāto tēlu, bet es negribu tēlu. Saruna ir ar cilvēku.»
Intervējamais samulsa, apklusa un ieelpoja. Laikam neviens nebija atļāvies viņam ko tādu pateikt. Kādu mirkli spuras bija gaisā un ezīša durstīgais kažociņš redzams visā savā godībā. Bet brīdi vēlāk manā priekšā sēdēja pilnīgi cits – īsts un patiess – cilvēks. Tik patiess, cik nu spēja tajā mirklī būt. Kā žurnālistei man tas bija ieguvums. Bet vēl vairāk – ieguvums kā cilvēkam. Cilvēcīgi tas bija pat lielāks ieguvums nekā profesionāli. Jo otrs bija atļāvis savām bruņām krist.
Nesen piezvanīju paziņai, lai aicinātu žurnāla lapās atbildēt uz kādu visai vienkāršu jautājumu par attiecībām. Šķita, ka viņa ir īstais cilvēks, kam to jautāt. Mēs diezgan maz kontaktējamies ikdienā, bet sociālo mediju ieraksti radīja priekšstatu, ka viņas dzīvē viss ir ideāli. Tādēļ brīdī, kad viņa mazo interviju atteica, godīgi pamatojot to ar faktiem, kas skaidri liecināja, ka nekas nemaz tik ideāli nav, man kļuva skumji. Jo no sirds biju vēlējusies, kaut viņas dzīve tiešām būtu kā skaistie Instagram ieraksti.
Man īsti nav skaidrs, kam šie spožie publiskie dzīves mirkļi ir domāti. Ļoti iespējams, visvairāk sev pašam vai pašai, lai spētu noticēt realitātei, kas vismaz pa daļai ir uzburta.
Iespējams, tie ir atbalsta punkts brīžiem, kad nolaižas spārni. Tomēr vēl vairāk man liekas, ka taisnība ir paziņai – dzīvojam kā muļķes savu parasto dzīvi, bet… labi dzīvojam. Tikai lieki nebļaustāmies un neeksponējamies. Nē, tas nav no pārākuma. Mums vienkārši ir slinkums izdomāt tēlu un vēl ieguldīt enerģiju, lai to uzturētu. Jo tāda nepārtraukta savas privātās dzīves atspoguļošana publiski principā ir drusku tomēr arī darbs. Nu – vai ļoti.
Tik daudzām no mums ir tādas pašas brokastis, ceļojumi, pastaigas mežā, un mēs tāpat zvilnam pludmalēs tajās saules piekarsētajās Latvijas vasaras dienās.
Bet tā ir liela sievietes privilēģija – būt īstai. Kad nav nemitīgi jāizdomā stāsts par sevi un nav jāuztur pašas izdomāts tēls. Varbūt tā pat ir tā īstā greznība.
