Rīga +19°C 
Vai jums vienmēr paticis gatavot?
Jā, gan! Atceros sevi divgadīgu sēžam vectētiņam klēpī un rullējam vecmāmiņas gatavoto piparkūku mīklu, veidojam eglītes, mēnestiņus un pašas izgudrotas radības no mīklas atgriezumiem. Tumši zilais velveta kombinezoniņš aplipis brūnām piparkūku mīklas pļekām… Tomēr ikdienas rutīna pie plīts man ir traucēklis dzīvei, ne patikšana. Izšķirīgais tajā patikšanā no sākta gala bijis, ka gatavoju ko garšīgu konkrētam cilvēkam – viesiem, draugiem, varbūt slimniekam. Un nav svarīgi, liels tas ķēķis vai divi kvadrātmetri kā man te, Rīgā, – rezultātu nosaka iekāriens, garastāvoklis, mīlestība pret konkrētajiem ļaudīm, kuri ēdīs un būs visi kopā.
Kurus ēdienus atceraties no bērnības?
Bērnības ēdieniem ir bērnības garša un smarža atmiņās klāt, un tālab tie šķiet vismīļākie. Jā, par žāvētu zuti neierobežotā daudzumā es varētu kādu milimetru Tēvzemes atdot. Lucīši, meža zemenes, miltu buberts, kardamona kliņģeri… Ai, un vecmāmiņas bukstiņš un kartupeļu biezputra!
Maz bija ēdienu, kas man bērnībā negaršoja, izlepusi neesmu vēl joprojām.
Vienīgi kāļus un bietes ēdu ar pliku apziņu – derēs miesai, tāpēc jāēd.
Vai pati kaut kur meklējat jaunas receptes, lasāt pavārgrāmatas?
Receptes mani vienmēr interesējušas, bet nekad negatavoju pēc tām mats matā. Nav jau nekā sarežģīta tai ēdiena gatavošanā, tas tikai ir pataisīts par kultu. Viss īpašā garšīguma noslēpums ir tikai iedvesmā, radošajā enerģijā. Tāpēc jau ikdienišķība te neder, un ikdienas rutīnā pie plīts nekas īpaši garšīgs nesanāk…
Interesanti, ka tieši ķēķī pie manis allaž sanāk visādi veļi. Gribēdama netieku no viņiem vaļā. Pulcējas un pulcējas. Un tad es pamanu, ka sāku reaģēt te mātes, te tēva, te krustmātes vai miruša drauga veidā – kustībās, piezīmēs, izteiktajās frāzēs un pat intonācijās. Traki, bet aizraujoši.
Ja būtu jāizvēlas pieci produkti, bez kuriem nevarat iztikt, – kuri tie būtu?
Tik skarbai izvēlei neviens nav gatavs! Nu, milti, olas, piens. No tiem vien var pasauli uzburt! Bet garšai vajag sāli un cukuru. Ūdeni laikam par produktu nevar saukt, vai ne? Jo tas ir pati dzīvība.
Un kas ir ēdieni, bez kuriem grūti iztikt?
To var novērtēt vienīgi tad, kad esi prom no mājām un Latvijas.
Ir bijis tā, ka nīkstu laukā no skābētu gurķu, slapjā tirgus biezpiena, skābeņu zupas un rupjmaizes trūkuma.
Tās ir manas nostalģiskās garšas.
Vai kādreiz esat ievērojusi gavēni vai kādu diētu?
Nē, par laimi, mani gēni parūpējušies, ka varu ēst, kā gribu. Reiz gan vienu mēnesi centos būt veģetāriete (un man tas pat šķiet pareizi), bet es nevaru sevi noliegt svaigi cepta speķa pīrādziņa priekšā. Un reizēm man ir gluži plēsonīga vajadzība pēc medniekdesiņām. Vislabāk – virs ugunskura ceptām. Taču man ir savi svētie ieradumi kopš bērnības, piemēram, galīgi negribas ēst vakarā (tas gan nenozīmē, ka es sev aizliegtu mēnessērdzīgu tenterēšanu trijos naktī uz ledusskapi pēc saldējuma).
Ja jums vajadzētu uzrakstīt literāru darbu par kādu ēdienu vai produktu – kurš tas būtu?
Vai, par jebko taču var rakstīt! Aktuāla un skarba šobrīd būtu Debesu manna. Satīriski negantu, bet formā vieglu pastāstu Klimpu valsis varētu uzrakstīt par visviedajām sievietēm vecumā 50+. Par šņukuriem jau vispār iznāktu seriāls – Šņukuru gadsimts. Putna piens būtu klasiska luga trijos cēlienos. Reņģu koris – tur sanāk dzejproza. Grūdenis – pats uzprasās uz pantmēriem. Ķīseļkrasta ļaudis – vēsturisks romāns vieglajā valodā, Biešu avēnija – balāde, Burkāna un pātagas sirdsdziesma – krimiķis hibrīdkara laikā. Glazēta Zoss par karalieni – bērnu pasaka, protams. Maisam gals vaļā!
«Ēd, lai dzīvotu, nevis dzīvo, lai ēstu!» «Mīlestība iet caur vēderu.» Ko domājat par šiem un citiem sakāmvārdiem, kas saistīti ar ēšanu?
Caur vēderu mīlestība neiet! Tad jau turpat izietu un jēga būtu vien tik, cik mēslojums. Primitīvi! Tomēr reizēm tu dzīvo, lai ēstu. Piemēram, kara laikā. Kamēr tu ēd, lodes it kā nelido. Tāds miera brīsniņš? Latviešu tautas ticējumos atrodams, ka maizes mīkla mīcāma un dauzāma tā, ka visas dusmas var izlikt, bet es tam neticu.
Ēst gatavot – tas ir kā diriģēt orķestri, tādas man ir asociācijas ar ēdiena gatavošanu.
Bet vispār, par folkloru un ēšanu runājot, man vienmēr paticis padūkt tautasdziesmu «Baro mani, māmuliņa, ar tiem piena kunkuļiem, lai es augu liela, resna, puišiem ceļu negriezīš’…»
