
«Bez manis jums būs labāk…» Kā atbalstīt tuvinieku krīzē, neizdegot pašam
Vasarā īsti negribas domāt par kaut ko tik smagu kā izvēle labprātīgi aiziet no šīs pasaules. Taču šādām lietām nemēdz būt sezona vai nesezona… Dažkārt tieši pavasara plaukumā vai vasaras ziedonī dzīves nepanesamo smagumu var izjust īpaši sāpīgi. Ko darīt un kā palīdzēt cilvēkam, kurš ir gatavs izdarīt savu visliktenīgāko izvēli?
Foto: Gabriel/Unsplash
Konsultē:
- Anda Švinka – biedrības Skalbes direktore.
- Liene Sīle – Nacionālā psihiskās veselības centra psihiatre, Zinātniskā institūta psihiskās veselības jomā vadītāja.
Bez manis jums būs labāk…
Šie tuva cilvēka vārdi varētu šķist kā absurds joks, taču var būt arī pēdējais izmisuma sauciens pēc palīdzības. Tieši piederīgie te ir frontes pirmajā līnijā – viņi pirmie var pamanīt izmaiņas cilvēka uzvedībā un pirmie palīdzēt spert soli pretī profesionālai palīdzībai. Uzdevums nav viegls – redzot cita iekšējās sāpes, mūs var paralizēt bailes kļūdīties un iespēja nepateikt pareizos vārdus. Un vai tādi pareizie vispār eksistē?
Stāsta Anda Švinka, biedrības Skalbes direktore (šobrīd biedrībā darbojas ap 100 biedru, nodrošinot diennakts krīzes tālruņa darbu un piedāvājot individuālās psihologa un psihoterapijas speciālista konsultācijas pieaugušajiem un bērniem):
«Zvanu skaits uz krīzes tālruņiem ir audzis, tostarp no vīriešiem, kuriem līdz ar pašnāvnieciskām domām biežāk ir arī reālāki plāni. Tomēr, ja viņi zvana un runā, tas ir ļoti labi.
Jāsaprot, ka pašnāvība ir izvēle, kuru cilvēks pieņem kā vienīgo risinājumu brīdī, kad citu izeju nesaredz.
Iemesli tam ir visdažādākie: kāds vairs nejūt vēlmi dzīvot pēc bērna nāves, cits dziļā bedrē ieslīgst finansiālu grūtību dēļ, īpaši, ja tās piezagušās pēkšņi. Kādu jau ilgstoši saēd pastāvīgā vientulības izjūta dzīvē. Viena problēma, otra problēma, pēkšņa nelaime, līdz pienāk pēdējais piliens: man ir tik grūti, es vairs tālāk nespēju iet. No prakses varu teikt – cilvēki, kuri jau ir veikuši pašnāvības mēģinājumu, uzsver, ka viņiem būtu palīdzējis, ja tuvinieki par notiekošo būtu izrādījuši lielāku interesi.
Vairāk nekā 90 procentos gadījumu cilvēks apkārtējiem dod tīšus vai netīšus signālus par to, ka vairs nejūtas šai pasaulei vajadzīgs. Tiesa, reti kurš tieši šādiem vārdiem teiks, ka apdomā pašnāvību. Šī doma var skanēt arī citādi. Jums bez manis būs labāk. Kad es aiziešu, jūs ar to tiksiet galā. Jūs esat stipri, jums viss būs labi. Viņi gluži vai vicina gaisā šos sarkanos karogus. Un šķiet – līdzcilvēkiem tos pamanīt ir visvieglāk, taču nereti viņi tos neievēro. Vai arī – īsti nevēlas tos ieraudzīt. Izskaidrojums tam ir pavisam vienkāršs – mums ir bail dzirdēt kaut ko tik smagu no tuva cilvēka. Labāk to maisu ir turēt ciet, nevērt vaļā, jo nezinām, kas tajā būs iekšā, jo tad ar to kaut kas ir jādara. Mums ir bail no smagām emocijām, jo nezinām, ko ar tām tālāk iesākt. Taču vēlos iedrošināt – nav jābaidās par to runāt.»
Pieredze
Negribēju nekādus solījumus, nekādus padomus
Dzīves smagums Mariku Liekmani piemeklēja 2022. gadā. Tikko bija nopirkts lauku īpašums, bet pēc mēneša viņa uzzināja, ka sirgst ar vēzi. Tika uzsākta ārstēšanās, un viss ritēja labi, taču situācija mainījās pēc starošanas un slimnīcā ilgāk pavadītā laika.
«Kādā brīdī es ļoti, ļoti salūzu. Vienīgā doma, kuru katru vakaru lūdzu: «Lūdzu, Dievs, ļauj man aizmigt un nekad vairs nepamosties! Es gribu mieru un gribu, lai man nekas nesāp. Es gribu nomirt.»
Nebiju gatava aiziet un veikt pašnāvību, lai gan zināju, ka zāļu mājās ir daudz un es varētu tās sadzerties…















Ideāls vasaras vakars ar SANTA+ tikai par 1 €!
























































































