«Vecums ir viena liela cūcība…» – Initas Kresas-Katkovskas spīts un jauna dzīve pēc TTT un radio

No dārziņiem uz basketbolu

Inita nāk no sportiskas ģimenes: māte Dzidra – sporta vingrotāja, tēvs Juris Rītiņš – vidusdistanču skrējējs, kurš savu sportista karjeru sāka neatkarīgajā Latvijā, bet padomju laikā 800 metru distancē kļuva par PSRS vicečempionu. Inita stāsta: «Atceros, ka tētim bija Jāņa Daliņa fotogrāfija. (Daliņa izcīnītais sudrabs 1932. gada olimpiskajās spēlēs Losandželosā bija pirmā olimpiskā medaļa, ko Latvijas sportists ieguva, startējot zem savas valsts karoga. – aut.) Izrādās, Valmierā viņi trenējās vienā stadionā. Tēvs ļoti lepojās, ka pazinis Daliņu, ka pats Daliņš viņam uzdāvinājis savu fotogrāfiju.

Pēc kara esot bijis populāri svētkos uz ielām veikt dažādas stafetes, tad arī vingrotāji veidoja dzīvās skulptūras. Vienā tādā reizē mani vecāki sapazinās.

Mamma tolaik vēl bija studente, sporta vingrotāja. Abi apprecējās, piedzima mana māsa Agita, pēc desmit gadiem – es. Tētim, kā mājās teicām, kājas auga no padusēm. Māsai ticis tēva sportiskais augums. Agita nodarbojās ar mākslas vingrošanu, kļuva par trīskārtēju Latvijas čempioni. Es esmu, kā mēdz teikt, atsitušies mammā, tāda druknāka. Tētis mani sākumā aizveda uz vieglatlētiku, bet skolā iet es sāku Dārziņos. Dārziņskolā pabeidzu tikai pirmās divas klases. Laikam jau nebija, kas piespiež mani vingrināties, iespējams, sports vairāk pievilka.

Dzīvojām toreizējā Sarkanarmijas, tagadējā Bruņinieku ielā, un 3. klasē sāku mācīties netālajā 6. vidusskolā. Tur par sporta skolotāju strādāja Andris Purkalns – vēlāk slavenais basketbola treneris. Tā es nonācu basketbolā. Man patika, jo padevās.

Vai nožēloju, ka mūziku pametu? Nē, kaut gan atceros, cik jocīgi skolas laikā uzvedos.

Gāju pie trenera, lai viņš uzraksta zīmi, ka es nevaru paspēt uz kori, jo man tajā laikā ir treniņš, bet jau pēc kāda laika dziedāju ansamblī. Trenējos 2. sporta skolā, kur satiku daudzas no vēlākajām TTT spēlētājām. Tolaik mēs ar sportu ļoti aizrāvāmies – no avīzēm izgriezām rakstus un līmējām kladēs, visas TTT basketbolistes zinājām pēc izskata. Kad es spēlēju komandā, arī vecāki izgrieza un krāja katru rakstu, kur tika pieminēts, ka es kādu punktu esmu iemetusi.»

Respektēt tēva izvēli

Ir notikumi, par kuriem Inita runā ar piespiešanos.