Rīga +29°C 
Tā bija nelielas tūrisma aģentūras rīkota ekskursija, kuras vadītāja jau pirmajās tikšanās minūtēs skaidri lika manīt, ka galavārds visur piederēs viņai. Turklāt ātri vien kļuva skaidrs, ka gidei ir raksturīgs izteiciens: «Kā ir, tā ir.»
Kāds no ekskursijā paredzētajiem apskates objektiem izrādījās slēgts. «Kā ir, tā ir,» teica gide. Arī nākamais bija ciet. «Kā ir, tā ir,» viņa atkal noteica. No vienas puses – tiešām: ja senās pils durvis ir ciet, tās nevar dabūt vaļā ne gide, ne visa grupa kopumā, tātad jāpieņem, ka ir tā, kā ir. Taču tas vēl nebija viss. Drīz vien izrādījās, ka gide nepareizi saskaitījusi, cik no braucējiem ir veģetārieši, tāpēc vienas veģetārās porcijas nebija. Un gide atkal noteica: «Kā ir, tā ir.»
Jau pirmās dienas vakarā šis izteiciens bija folklorizējies, un ik pa brīdim kāds no grupas secināja: «Kā ir, tā ir.» Kad atpakaļceļā plānotais divu stundu šopings, kas daudziem bija ļoti svarīgs, pārvērtās nieka divdesmit minūtēs, no autobusa aizmugures atkal jau gandrīz korī atskanēja: «Kā ir, tā ir…»
Ekskursantu grupa izvēlējās samierināties, situāciju pārvēršot komiskā piedzīvojumā, un visi bija pārsmējušies. Tomēr varēja būt arī citādi – grupa varēja sākt protestēt un pieprasīt atpakaļ daļu naudas, jo patiesībā tika izpildīta tikai puse no programmas. Galu galā, arī veģetāriete varēja nesamierināties ar porciju, no kuras viņa apēda tikai daļu. Bet viss palika pie: «Kā ir, tā ir.»
Šī savdabīgā ekskursija man ik pa brīdim nāk prātā brīžos, kad dzīve atkal un atkal liek izvēlēties: samierināties ar to, kā ir, vai tomēr pacīnīties, lai būtu citādi.
Dažādā samierināšanās
«Dažkārt atgādinājums kā ir, tā jādzīvo var būt pilnīgi saprotams un loģisks, taču vienlaikus šī doma var iegūt arī ļoti bezpalīdzīgu, pakļāvīgu, upura lomai raksturīgu noskaņu,» saka psiholoģijas zinātņu doktore, kognitīvi biheiviorālā terapeite Diāna Zande.
Ir gadījumi, kad samierināšanās ir veselīga. Svarīgi apzināties, ka ir lietas, kuras tu nekad nevarēsi iegūt: vairs nekad nevarēsi būt jauna, iespējams, vairs nevarēsi aprunāties ar saviem vecākiem vai vecvecākiem, jo viņi ir aizsaulē. Nav vērts cīnīties pret to, kas jau noticis, jo tā ir pagātne un pieredze. Tāpat nav vērts cīnīties pret nepārvaramiem ierobežojumiem, piemēram, lietu vai sniegputeni. Jāmācās pieņemt arī zaudējumus: izbēdāt, izsāpēt un pārstāt ņemties ap to, ko nevaram mainīt.
Ar nemaināmo ir jāmācās sadzīvot. Taču nekādā gadījumā nevajag samierināties ar pazemošanu, vardarbību, ilgstošu savu vajadzību ignorēšanu, ar attiecībām, kurās tev nav balss, ar darbu, kas tevi sistemātiski izdedzina, vai ar dzīvi, kurā tu pati sev vairs neesi svarīga.
«Pārmērīga samierināšanās nevietā liedz kaut vai pamēģināt pašam būt savas laimes kalējam. Ar nemitīgu kā ir, tā jādzīvo var nonākt bezspēcīgā pozīcijā ne tikai šodienas, bet arī nākotnes priekšā, samierinoties, ka pašam savā dzīvē vairs nav nekādas teikšanas,» saka Diāna Zande.
Psihoterapeite atgādina, ka pat tajos brīžos, kad ar kaut ko patiešām jāsamierinās, vērts no situācijas paņemt labāko iespējamo. Ir teiciens, kas skan līdzīgi iepriekšējam un tomēr ir ar citu nozīmi: grozies ar to, kas tev ir. Tas nozīmē, ka vienmēr vērts likt lietā pieejamos resursus, lai situāciju uzlabotu. «Arī krējuma ķērnē iemestā vardīte varēja samierināties ar nepielūdzamo likteni, tomēr viņa kūla krējumu tik ilgi, līdz tas pārvērtās sviestā, un no kanniņas izrāpās,» atgādina Diāna Zande.
Pārprastie kompromisi
«Neesam princeses – piecirtīsi kājiņu, un viss notiks pēc tava prāta. Šad tad mēs visas samierināmies, piekāpjamies un atsakāmies no savām vajadzībām kāda cita labā. Ir cilvēki, kuriem piekāpšanās ir dabiska, – viņiem nav ļoti izteiktu savu vajadzību, tāpēc viegli un bez lielām pūlēm pielāgojas citu vēlmēm. Ir arī dzīves posmi, kuros savas vajadzības nevar apmierināt tā, kā gribētos, jo līdzās ir kāds, kurš pats par sevi vēl nevar parūpēties, un tas ir jāpieņem. Īpaši labi to saprot sievietes, kurām ir bērni,» saka Diāna Zande.
Tomēr ir situācijas, kad saproti, ka samierināšanās kļuvusi par ikdienas ieradumu. Tev garšo melleņu klimpas, bet mājiniekiem negaršo, tāpēc tu tās nekad nevāri. Tu ļoti gribi iet uz teātri, bet vīrs negrib, tāpēc neej arī tu. Tu atsaki sev prieku braukt uz peoniju dārzu, jo bērns grib uz atrakciju parku. Atvaļinājumu grafiku darbā tu aizpildi pēdējā – izvēlies laiku, kas palicis pāri, nevis pasaki: šogad gribu atvaļinājumu jūlijā, jo jau trīs gadus pēc kārtas esmu gājusi februārī.
«Reizēm sievietes savu mūžīgo piekāpšanos kļūdaini sauc par kompromisu. Jāatceras, ka kompromiss ir tad, kad abas puses no kaut kā atsakās kopīga labuma vārdā. Ja atsakās tikai viena puse, tas nav kompromiss. Un tieši šeit bieži rodas problēma: sieviete nevis piedalās kompromisā, bet vienkārši pierod atkāpties,» saka Diāna Zande.
«Diemžēl izskatās, ka sievietes samierinās biežāk nekā vīrieši, jo esam tā audzinātas.
Vēsturiski svaru kauss ir nosvēries par labu vīrieša vajadzībām: vīrietis iet pa dzīvi, kad un kurp vēlas, bet sieviete nodrošina aizmuguri. Nereti šī kārtība tiek respektēta arī šodien – arī tad, kad sieviete pati iet pēc mamuta. Ir pat dzirdēts, ka vīrietis saka: tu pelni mazāk, tāpēc tev jāpiekāpjas! Un tas nekas, ka sieviete darbā pavada tikpat daudz stundu un vēl apdara mājas soli.»
Samierināšanās ne vienmēr nozīmē, ka sievieti kāds apspiež. Reizēm viņa pati kādā brīdī ir iesākusi samierināties, neredzot to kā problēmu, un tā arī dzīvo. Reizēm atkāpties no savām vajadzībām izskatās vieglāk – negribas konfliktēt, ir grūti pateikt, ko un kāpēc gribam. Un vēl – dažkārt pat īsti neapzināmies, cik svarīgas ir mūsu vajadzības.» Īstermiņā tiešām var likties: nekas, nav jau tik svarīgi, varu taču paciesties. Kad piekāpšanās jau ir par daudz, sākas neapmierinātība – bet kur tad es? Ja pārmērīga piekāpšanās turpinās ilgstoši, sieviete pamazām pieņem, ka viņas pašas savā dzīvē vairs nav un nebūs. Rūgtums krājas, parādās draņķīgs garastāvoklis un hronisks nogurums, jo savu vēlmju apspiešanai vajadzīgs gana liels psihiskais spēks – visu laiku sev jāiegalvo, ka tu bez kaut kā vari iztikt. Šī sajūta var kļūt ļoti smaga, līdz pat depresīvam noskaņojumam.
Pajautā pati sev!
Visticamāk, pārmērīgas regulārās piekāpšanās purvā sieviete iekļūst tāpēc, ka sākumā tajā neredz problēmu. Bet – kā tikt ārā? Diāna Zande: «Pārmaiņas var sākties tad, kad iekšējā neapmierinātība vai emocionālās ciešanas kļūst lielākas par bailēm no jaunā. Ja gribi kaut ko mainīt, jāatceras: vispirms par savām vajadzībām jāparūpējas pašai, nevis jāgaida, lai to izdara kāds cits. Dzīvē nemitīgi notiek pārmaiņas. Varbūt kādu laiku derēja un bija pilnīgi normāli, ka vairāk sevi veltīji bērniem, vīram vai vecākiem, bet var pienākt brīdis, kad tas vairs īsti nav vajadzīgs. Revolūcija te nederēs – jāsāk mainīt pa mazam solītim.»
Lai saprastu savus samierināšanās apjomus, vērts uzrakstīt savas dzīves lomas – mamma, meita, sieva, kolēģe – un attiecības ar cilvēkiem, kurus šajās lomās satiec. Tad godīgi sev pajautāt: ar ko katrās konkrētajās attiecībās es samierinos, atkāpjoties no savām vajadzībām? Piemēram, tu kā mamma regulāri nevari aiziet gulēt laikā, jo pusaudzis vienmēr tikai pirms miega atceras, ka jāizmazgā viņa treniņtērps. Vai arī – bija norunāts, ka iesi tikties ar draudzenēm, bet vīrs tieši tajā dienā nolēmis iet skatīties hokeja spēli, tāpēc tu paliec mājās ar bērniem.
Ja sarakstā redzams, ka samierinies ar ļoti daudziem it kā niekiem, iespējams, to jau ir par daudz. Vienlaikus godīgi jāatzīstas: vai es esmu vienīgā, kas piekāpjas, vai arī man savu reizi piekāpjas? Vēl sev jāpajautā: par ko man šajā dzīvē ir teikšana? Kur manam vārdam ir svars? Kur es varu kaut ko ietekmēt? Par ko es pieņemu lēmumus? Vai vispār esmu drosmīga pieņemt lēmumus? Kur manī ieklausās? Un – vēl svarīgāk – kurās situācijās es pati pasaku, ko gribu?
Ja tiešām samierinies par daudz, uzraksti, kādas ir tavas vērtības šajā dzīves posmā.
Te varētu būt veselība, kultūra, karjera, attiecības. Tad uzraksti arī savas vajadzības, piemēram, miegs, līdzsvarots darba un atpūtas režīms, klusums un sava telpa. Pēc tam padomā, ko tu dari savā labā, lai īstenotu savas vērtības un parūpētos par savām vajadzībām? Ja kaut ko jau dari, ļoti labi – tātad vajadzīgs tikai papildinājums. Ja jūti, ka nedari neko, pajautā sev: vai es pati sev aizliedzu rūpēties par savām vajadzībām un no tām atsakos, vai to patiešām neļauj darīt kāds cits?
Sāc ar mazumiņu
Pirmais solis būtu vismaz pamēģināt pašai mainīt samierināšanās apmērus. Ja mašīnā vienmēr klausāties tikai to mūziku, kas patīk meitai, lai gan tev tā riebjas, tā arī saki: turpceļā klausīsimies to, kas patīk tev, atpakaļceļā – to, kas patīk man. Ja dēls tev katrās brīvdienās ved pieskatīt mazbērnus un tāpēc tu vairs netiec ne uz vienu pasākumu, pasaki dēlam laikus: nē, šosestdien es nevarēšu. Atceries piemēru par melleņu klimpām? «Vai kāds tev aizliedz tās vārīt? Diez vai. Nu tad uzvāri!» saka Diāna Zande.
«Sievietes pašas sev mēdz iestāstīt, ka viņu vajadzības nav svarīgas, un atsaka sev tās, vēl pirms to izdarījis kāds cits.
Ja vīrs ar tevi neiet uz koncertu, ej pati, nevis samierinies. Domā – viņš dusmosies? Bet varbūt būs apmierināts, ka tagad liksi viņu mierā! Pasaki kolēģiem, ka šogad atvaļinājumam pieteiksies pirmā. Var gadīties, ka viņi nemaz nenojauta: tu viņu dēļ piekāpies. Domāja, ka tev vienkārši nav tik svarīgi, kad doties atvaļinājumā.»
Dzīvē patiešām ir lietas, ar kurām jāsamierinās, – ne visu var izmainīt, ne visu var iegūt, ne visu var pagriezt sev vēlamā virzienā. Taču ir vērts godīgi atšķirt: kad es pieņemu realitāti, bet kādās situācijās tikai esmu pieradusi sevi nolikt malā? Samierināšanās var būt gudra, mierīga un dziedinoša, bet tā var kļūt arī par klusu padošanos. Tāpēc ne vienmēr jādzīvo tāda dzīve, kāda tā ir. Daudz svarīgāk ir pajautāt, kā savu dzīvi dzīvot citādi.
Upura cēlais kronis
Ir sievietes, kuras itin labi dzīvo mūžīgās samierināšanās toņkārtā, katru savu kārtējo piekāpšanos nesot kā karalienes kroni: sak, ko gan es varu darīt, katram jau savs krusts jānes… Būsim godīgi: ne visi, kas izturas kā upuri, patiešām ir upuri. Bieži vien tā ir neapzināta iespēja tādā veidā saņemt uzmanību. Cilvēks nemaz nemēģina savu problēmu risināt, un samierināšanās pāraug ērtā upura lomā. Ārēji demonstrējot, cik man ir grūti, fonā redzams būtisks ieguvums: atbrīvošanās no lēmumu pieņemšanas, atbildības un riska, jo – ko tad nu es… Tāpat upura loma ļauj saņemt žēlošanu un līdzjūtību: vai, cik tev grūti!
«Ja kāda draudzene tev atkal un atkal stāsta, ka viņa visu laiku piekāpjas un samierinās, vispirms mēģini iztikt bez žēlošanas. Labāk pasaki: tu jau pirms gada teici to pašu. Un tad pajautā: kā tev šķiet, ko tu šajā situācijā vari darīt? Ko tu jau esi darījusi, lai kaut ko mainītu,» iesaka Diāna Zande.
Vai samierināties ir latviski?
Stāsta Inguna Roga-Saulīte, dievturu sadraudzes pudura Baltiem un biedrības Nigeste vadītāja: «Ir teiciens – katram savs krusts nesams. To var skaidrot kā domu, ka savas nebūšanas un ligas jāpieņem un godam jāiznes līdz mūža galam, bet baltu tradīcijā tam ir pavisam cita nozīme. Kad balti atvadās no tēva mājām vai dodas tālā ceļā, dzimtas vecākais – dzimtas vecis vai dzimtas vecene –, apskaujot gājēju, ar rokām pāri vienam un otram viņa plecam, uzmet Dieva zelta krustu. Baltu izpratnē nest savu krustu nozīmē nest aizsardzību, Dieviņa padomu, varēšanu un dūšu. Par dzīves pieņemšanu folklorā ir divējāda izpratne. Viena – likteņa lēmums jāpieņem bez ierunām, jo to nevar ietekmēt. Kādu mūžu Laima lika, Tāds bij’ man jādzīvo; Es nevaru pāri kāpt Pār Laimiņas likumiņu.
Bet ir arī cita izpratne: pati veidoju savu mūža gājumu – varu, saprotu, daru. Es Laimiņas meita biju, Laima mana māmuliņa. Kādu mūžu gribējos, Tādu pate paņēmos.
Savukārt vecām sievām der citi vārdi, un te jāpatur prātā, ka veca sieva folklorā nozīmē viedu sievu – neatkarīgi no gadu skaita. Jaunas sievas, jaunas meitas, Mīļi Laimas lūdzaties; Vecas sievas nebēdāja, Tās ar Laimu saderēja.
Tas nozīmē, ka viedās sievas ar likteņlēmēju Laimu var sarunāt – kā to vai citu mūža pavediena līkumu iztaisnot.»
