«Mani vairs tik vienkārši nevar izsist no sliedēm.» Ainārs Rubiķis par ģimenes traģēdiju, alkoholu un depresiju

Varbūt mūsu saruna varēja būt arī atklātāka (ir lietas, par kurām Aināram neļauj runāt viņa advokāte), bet varbūt tas nepateiktais nebūt nebija svarīgākais. Man radās iespaids, ka Ainārs ļoti cenšas sākt jaunu dzīvi pēc nomācošiem gadiem un lielas vilšanās sajūtas, un viņam tas pamazām izdodas.

11. jūlijā tu stāvēsi Mežaparka estrādē kopkora priekšā. Pirmo reizi? Kā tev šķiet – kas būs lielākais izaicinājums?

Jā, pirmo reizi. Nezinu, kas būs lielākais izaicinājums, bet apzinos, ka tas būs ļoti iespaidīgi, gaidu ar nepacietību! Man liekas, katram latviešu diriģentam ir sapnis diriģēt Mežaparka estrādē. Man ļoti patīk, ka tai tagad dots nosaukums Sidraba birzs, jo latviešu folklorā ar to apzīmē svētnīcu. Man tā arī ir svētnīca, kurā mēs cauri laikiem esam spējuši saglabāt savu kultūru, savu identitāti un tautu.

Kad biju septiņgadīgs bērns, alkohola dēļ izjuka mūsu ģimene, mans tēvs nodzērās un nevis vienkārši nodzērās, bet izdarīja pašnāvību.

Ap šiem svētkiem bija sacelta īsta vētra, un Raimonds Pauls paziņoja, ka vēlas, lai tos aizliedz. Bija arī diriģenti, kas atteicās diriģēt. Kādas bija tavas pārdomas, kad piekriti uzaicinājumam?