«Nesaprotu, kā ģimene var saiet kopā un nedziedāt?» – Katrīna Kūkoja par dzimtas tradīcijām un Latgales kodu

Tikai pieaugot Katrīna saprata, ka uzvārds Kūkoja ir dāvana, nevis apgrūtinājums. Pusaudzes gados viņa vēlējās norobežoties gan no tā, gan no ģimenes vilkmes realizēties kultūrā un mākslā, taču dzimtas, jo īpaši vectēva Antona Kūkoja, mantojums izrādījās spēcīgāks. Katrīna Kūkoja – filoloģe, folkloriste, izstāžu kuratore, projektu vadītāja Latvijas Kara muzejā.

Zanda Jankevica

Šodien

Foto: Mārcis Gaujenietis

Vēstures mācību stunda

«Bēgu no vectēva Antona Kūkoja mantojuma, taču necik tālu netiku. Vectēvs bija muzejnieks, vecmāmiņa Veronika savulaik strādājusi pie Franča Trasuna muzeja tapšanas. Domāju, ka no mākoņa maliņas vectēvs pasmaida par to, ka, negribot iet viņa pēdās, tomēr lielā mērā to daru. Latvijas Kara muzejā strādāju pusgadu. Kolēģi mani ir pieņēmuši, un esmu laimīga būt šajā saimē. Šobrīd muzejā skatāma pirmā šeit manis veidotā izstāde par karagūstekņu nometni Beļģijā Izdzīvošanas māksla. Zēdelgema.

Ilgi pretojos aicinājumam pievienoties Latvijas Kara muzeja kolektīvam. Strādāju Ziedoņa muzejā, pēc tam – Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā, kur viss ir par dižām personībām, līdz kādā brīdī apjautu, ka gribas atgriezties pie vienkāršā cilvēka. Domāju, ka tieši tad, kad ir lieli vērtību pārskatīšanas notikumi, ir iespēja kaut ko vairāk no šiem stāstiem izlobīt un parādīt sabiedrībai.

Piemēram, tagad, strādājot pie vērienīgas izstādes Karavīrs pēc kara, intervējam cilvēkus, kuri ir piedzīvojuši karu Afganistānā, ir bijuši misijās.

Šo stāstu nav vēstures grāmatās, taču ir svarīgi tos nepazaudēt. Caur personīgo prizmu un cilvēku izjūtām paveras cita vēsture. Tēma mūs visus dziļi aizkustinājusi, un strādāt ar to nav vienkārši, daudz diskutējam. Svarīgi parādīt visu, arī kara ēnas pusi, un vienlaikus saglabāt cilvēcību, empātiju, izpratni.

Dabā visu laiku notiek cīņa, piemēram, sugu konkurence par teritorijām, tikai dzīvnieki neizmanto mākslīgi radītus ieročus. Tāpat kari diemžēl ir dabīga cilvēces sastāvdaļa. Iemesli var būt dažādi, bet pašos pamatos runa ir par to, ka sabiedrībai kaut kas ir jāiemācās.

Šobrīd cilvēcei acīmredzot nepieciešama pašattīrīšanās, vērtību pārskatīšana un sakārtošana, sabiedrībai vajag sevi ieraudzīt spogulī.

Ne tāpēc, ka nezinātu vēsturi vai neko nemācītos no iepriekšējo paaudžu pieredzes. Tomēr ir atšķirība – zināt vai pieredzēt. Kad visas problēmas samilst, nepietiek tikai zināt. Kara muzejs ir lieliska vieta, lai par to vēlreiz pārliecinātos. Apskatot muzeja ekspozīcijas, var iepazīt visu Latvijas vēsturi. Izklausās diezgan šausminoši, ka mūsu vēsture sastāv no kariem, taču tie ir pagrieziena punkti, kas mainījuši lietu gaitu.»