Rīga +21°C 
Santas Survilas konsultāciju biroja dibinātāja un juriste Santa Survila, kas ikdienā strādā ar šiem jautājumiem, norāda, ka invaliditātes piešķiršana un visi ar to saistītie jautājumi ir skatāmi plašāk, jo kopējā problēma nav tikai faktā, kas, kā un kad to piešķir, bet tajā, uz ko viss balstās.
«Nav noslēpums, ka Latvijā daudzas lietas joprojām notiek citādi nekā Eiropas Savienībā, lai gan tajā esam jau ilgus gadus. Atšķirībā no Eiropas Latvijā invaliditātes noteikšanā un piešķiršanā joprojām valda tā saucamais medicīniskais modelis, bet Eiropa pārsvarā pāriet uz sociālo modeli. Proti, Latvijā, nosakot invaliditāti, joprojām uzskata, ka problēma ir cilvēkā un viņa slimībā un tās radītajos traucējumos.
Cilvēkam nosaka invaliditāti un mēģina viņu ārstēt, bet, ņemot vērā, ka slimības, traucējumi un cilvēki ir dažādi, ne visiem izdodas panākt pilnīgu vai daļēju atveseļošanos.
Cilvēkam nosaka invaliditāti, un tajā brīdī viņš paliek viens un nezina, kā tālāk darīt. Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija (VDEĀVK) nosaka saglabātās darba spēju procentus, un, pat ja cilvēkam saglabājas noteikts procents darbspēju, ņemot vērā apstākļus, cilvēkam ar invaliditāti atrast darbu un iekļauties darba vidē ir daudz grūtāk, turklāt visbiežāk vecajā darbā veici cilvēks nevar atgriezties, jo šim cilvēkam vajag atvieglotus darba apstākļus, bet ne visi darba devēji tos nodrošina. Bieži sanāk tā – lai gan cilvēks medicīniski uz papīra spēju vēl it kā normāli strādāt un iekļauties, faktiski viņš to nespēji.
Savukārt, ja skatās pēc sociālā un vēlamā modeļa, tad galvenais ir sakārtota darba vide un cilvēkus ar invaliditāti pieņemošā sabiedrība.
Daļā Eiropas valstu ir tā saucamās darba vietu kvotas, kas nosaka, ka, piemēram, 2% darba vietu ir jāparedz cilvēkiem, kuriem ir noteikta invaliditāte. Ja darba vieta to nepilda, tā fondā maksā atbalsta naudu darba vietu pielāgošanai – tā ir vesela sistēma ar dod cilvēkam pārliecību, ka, neskatoties uz situāciju, viņš varēs iekļauties gan darbā, gan sabiedrībā. Latvijā šobrīd ir ļoti sadrumstalota situācija – tiklīdz ir invaliditāte, cilvēks izkrīt no savas darba vides, kā arī daudziem pat nenosaka invaliditāti, lai gan viņiem ir diezgan spēcīgi traucējumi un viņi nespēj strādāt.
Arī Latvijā grasās ieviest jaunu invaliditātes noteikšanas veidu. Kaut gan, godīgi sakot, uzskatu, ka arī tā nav garantija, ka, uzlabojot sistēmu, tā strādās cilvēka labā. Šobrīd invaliditātes noteikšana ir tāda, ka situācija, ja cilvēks ar saviem traucējumiem precīzi neatbilst VDEĀVK noteiktajiem parametriem, kas ir uzskaitīti Ministru kabineta 805. noteikumu tabulā, tiklīdz viņa spēja vai nespēja kaut nedaudz atšķiras vai viņa apstākļi ir mainīgi – brīžiem cilvēks jūtas labāk, brīžiem sliktāk –, komisija bieži uzskata, ka viņš ir diezgan vesels.
Taču tas, ka viņš neiekļaujas tabulā, nenozīmē, ka viņš ir vesels.
Arī Valsts kontrole ir atzinusi, ka mums ir sadrumstalota un birokrātiska sistēma, kas koncentrējas uz birokrātiju un procentiem, nevis reālo situāciju, lai gan skaitļu atbalstu, gan palīdzību saprast, ko cilvēkam tālāk darīt,» situāciju raksturo Santa Survila.
Visbiežāk vecajā darbā cilvēks nevar atgriezties, jo viņam vajag atvieglotus darba apstākļus.
Svarīgi parametri, ne cilvēks
Cilvēki bieži ir neapmierināti ar VDEĀVK lēmumu, un viena no sūdzībām – traucējumu dēļ cilvēkam vajadzētu invaliditātes grupu, bet to nepiešķir vai piešķir zemāku grupu.
«Šobrīd bieži ir tā – tiem, kam bija 2. grupa, piešķir 3. grupu, tiem, kam bija 3. grupa, noņem grupu vispār. Arī īpašā kopšana agrāk bija saņemama vienkāršāk, pietika ar to, ka cilvēks netika galā, viņam bija vajadzīgs ilgstošs atbalsts – un viņš saņēma īpašo kopšanu. Tagad, lai dabūtu īpašo kopšanu, jābūt guļošam cilvēkam, kas nespēj pat pagriezties. Iepriekš runāja par uzlabojumiem vērtēšanā, taču šie uzlabojumi notika nevis cilvēku labā, bet viss tika nonivelēts uz pamata parametriem, kuros viņam obligāti jāiekļaujas, un tādā veidā cilvēki masveidā tiek atstāti. Diemžēl tā ir realitāte.
Ir cilvēki, kam komisija nepiešķir pat 3. grupu un neatzīst, ka viņam ir funkcionēšanas ierobežojumi, lai gan viņš faktiski nespēj aiziet uz autobusa pieturu, lai aizbrauktu uz darbu vai veikalu.
Lai izgūtu stāvvietu karti, kas ļautu novietot mašīnu tuvāk veikala vai iestādes ieejai, cilvēkam jābūt VDEĀVK atzinumam, bet komisija to neizsniedz, jo cilvēku atzīst par salīdzinoši veselu. Un viņš nevar iekļauties, lai gan varētu vēl labi funkcionēt un strādāt.
Eiropā darbadevējiem, kas nodarbina cilvēkus ar invaliditāti, ir nodokļu atlaides, lai viņi vairāk būtu ieinteresēti šos cilvēkus nodarbināt, taču tas prasa pielāgot darba vietu, darba laiku, arī iespēju strādāt attālināti, bet Latvijā valda neuzticība – darba devējs netic, ka cilvēks mājās strādās, komisija netic, ka viņš sūdzas par sāpēm, un pasaka, ka tas ir tikai subjektīvais viedoklis, un, ja ārsts to dokumentos nav ierakstījis, komisija pieņem, ka sāpju nav. Nereti komisija norāda, ka nav veikti mērījumi un izmērīta traucējuma smaguma pakāpe, – it kā sāpes varētu izmērīt. Atteikumu iemesli un paskaidrojumi bieži vien ir tādi… Tas izklausās skarbi, bet mums valda kopēja neuzticēšanās,» atzīst juriste.
Sabeigta mugura un ielāps
Roku, plecu, elkoņu, ceļgalu un muguras sāpes, muguras un spranda skriemeļu, disku trūces – tās ir biežākās problēmas, kuru dēļ cilvēki vairs nespēj strādāt. Kā stāsta Santa Survila, bieži šīs problēmas piemeklē cilvēkus, kas ilgstoši strādājuši vienā darbavietā un veikuši viena veida kustības, piemēram, cilājuši kastes, strādājuši veikalā kasē.
«Medicīniski šis cilvēks var izskatīties pat diezgan vesels, bet reāli viņam ir stipras sāpes. Arī skolotājiem mēdz būt problēmas. Tad viņam nosaka arodslimību, un, ja ir arī invaliditāte, viņš vai saņemt arī pensiju. Ja ir tikai arodslimība un nav invaliditātes grupas, ienākumi ir zemāki. Tas atkal ir noslēgtais loks – cilvēks, visu mūžu strādājot savā profesijā, iegūst arodslimību, bet viņa traucējumi nav tik smagi un nav noteikts invaliditātes procents, un tad viņš diemžēl ir diezgan liels zaudētājs arī ienākumu ziņā.
Bijis pat tā, ka cilvēks nespēj rokā noturēt krūzīti, bet to neuzskata par problēmu un invaliditāti nenosaka – un cilvēks paliek ārpus visa.
Un viņam nekas cits neatliek kā dzīvot no pabalstiem. Mums daudz kas balstās uz maziem ielāpiem tikai tāpēc, ka kopējā sistēma nestrādā, institūcijas un ministrijas nesadarbojas, katrs ir par sevi, un katrs tikai sastāda savus plānus, savus uzdevumus, bet kopējo situāciju un to, ko cilvēki reāli stāsta, arī manā kabinetā, un ko esmu teikusi dažādās padomēs kopējās tikšanās reizēs, nedzird un neņem vērā,» atzīst Santa Survila.
Vajag mēģināt!
Ja cilvēks nav mierā ar VDEĀVK lēmumu, mēneša laikā to var pārsūdzēt. Vispirms VDEĀVK vadītājam, un, ja atkal tiek pieņemts neapmierinošs lēmums, to var pārsūdzēt administratīvajā tiesā. Pārsūdzēt var arī atzinumu par to, ka nepienākas īpašā kopšana, – arī tad rīkojas līdzīgi. Dokumentus komisijai katrs var gatavot pats, tomēr prātīgāk vērsties pie speciālista, kas palīdz to izdarīt. Santa Survila skaidro, ka viņa izskata dokumentus, izanalizē katru situāciju, kas ir un kas nav ņemts vērā, to visa apraksta un sagatavo vajadzīgos dokumentus.
Juristes konsultāciju var saņemt arī attālināti, arī e-pastā. Šis pakalpojums maksā 55 eiro.
Vai VDEĀVK savu lēmumu maina? Juriste atzīst, ka ir dažādi, taču: «Kas cilvēks man jautā, vai komisijas lēmumu apstrīdēt, saku, ka vajag vismaz mēģināt un darīt visu, ko konkrētajā situācijā var izdarīt. Mēģināt! Nekad nesolu, ka 100% kas mainīsies, bet mēģināt vajag, un ir gadījumi, kad cilvēki ir priecīgi un arī man ir gandarījums, ka ir izdevies. Cīnīties mainīt lēmumu neizdodas, bet ik pēc pusgada komisijā var vērsties atkārtoti.»
«Skumji, ka VDEĀVK neredz cilvēku un viņa problēmas, ka izskata tikai dokumentus, tāpēc ļoti liela nozīme ir tam, ko uzraksta dakteri, kā situāciju interpretē. Svarīgi, ka ārsts aprakstot ne tikai uzskaita, kas cilvēkam kait, bet uzraksta kopsavilkumu un rūpīgi apraksta diagnozi un izpausmes. Var saprast VDEĀVK, un kritiskiem ir jābūt, bet jāskatās arī reālā situācija un jāskatās nedaudz plašāk uz cilvēka iespējām un to, kā viņam tālāk dzīvot, jo līdz ar invaliditāti bieži rodas gan finansiāls, gan nabadzības, gan izstumtības risks. Un to vajadzētu mainīt,» rezumē Santa Survila.
Atceries!
Cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, iesniedzot dokumentus VDEĀVK, ļoti svarīgi pievienot psihiatra atzinumu. Ir citkārt komisija, kurai ir pienākums šos dokumentus jautāt, vienkārši aizraksta, ka nav pievienots atzinums, un izmanto šo situāciju, lai atteiktu invaliditātes grupu.
VDEĀVK vadītājam adresētu iesniegumu var iesniegt:
- izmantojot Valsts pārvaldes pakalpojumu portāla latvija.gov.lv e-lietotni Invaliditātes statusa piešķiršana;
- kā brīvas formas iesniegumu, sūtot pasta sūtījumā uz adresi Ventspils iela 53, Rīga, LV-1002;
- ar drošu elektronisko parakstu parakstītus dokumentus nosūtot uz e-pastu [email protected] vai izmantojot e-adresi;
- personīgi VDEĀVK Dokumentu un arhīva pārvaldības nodaļā Ventspils ielā 53, Rīgā, LV-1002 katru darba dienu no pulksten 9 līdz 16;
- personīgi VDEĀVK reģionālajā nodaļā, kas pieņēma lēmumu.
