Kritiens no sešu metru augstuma un lauzti četri muguras skriemeļi. Ādažnieces Ingas stiprais stāsts

Paklupt, ripot… Krist!

«Pēdējie trīs gadi manā dzīvē bijuši milzīgu pārmaiņu pilni – piedzīvoju šķiršanos pēc ilgas laulības, rezultātā nāca tāda kā savas identitātes pārvērtēšana… Vienlaikus biju nesen iepazinusies ar tagadējo vīru un ar bērniem ievācāmies ilgi sapņotajā mājā. It kā bija daudz kas labs, bet vienlaikus arī sāpīgas ielejas, kuras centos pārvarēt. Un tad dzīve izdomāja apmest vēl vienu kūleni.

Tātad biju nesen iepazinusies ar tagadējo vīru, mums vēl bija, var teikt, randiņu periods, kad kopā ar viņa kolēģiem aizbraucām piedzīvojumu tripiņā uz Ventspils pusi. Tas notika 11. maijā pirms diviem gadiem. Bija dažādas aktivitātes, brauciens ar vecu autobusu, pastaiga pa dažādiem džungļiem, ieplānota arī vecā armijas bunkura apskatīšana – viss gida pavadībā. Bet – neapsaimniekotās teritorijās, mežā. Bunkurā bija jāieiet pa speciālu ieeju, taču pēc tā iekšpuses apskates iziešana bija paredzēta pa koka trepēm un caur lūku mazliet tālāk. Militāras lietas, bunkuri – tas nekad nav bijis mans, tāpēc es un vēl daži no kompānijas nolēmām, ka iesim ārā un sagaidīsim pārējos virszemē. Gids parādīja, tieši pa kuru lūku plānots izkāpt, un tā nu mēs gājām uz to vietu pa mežā iebrauktu taciņu. Kādā brīdī es pavisam nejauši aizķēros aiz kādas koka saknes un kritu.

Kritiena brīdī vēl sāku smieties, aptuveni ar domu – kā gan tā var nokrist! –, līdz vienā mirklī sapratu, ka turpinu ripot, un piezemējos, iekrītot vienā no bunkura lūkām.