Rakstniece Sabīne Košeļeva par cīņu ar smagu slimību: Man sev jāizdomā jauna dzīve

Stiprais stāsts
Inese Mizovska
9. oktobris

Drukāt

Saglabāt

Foto: KASPARS KRAFTS (F64)
Rakstnieces jaunākajā grāmatā Vientulības ministrija ir skaudru skumju piepildīti stāsti. Sabīne Košeļeva ir 30 gadus veca smaidīga sieviete, un tikai retais nojauš, ka liktenis viņai piespēlējis sāpīgu pārbaudījumu – cīņu ar smagu slimību. Šī pieredze mainīja viņas dzīvi.

– Grāmatā Vientulības ministrija ir viss – skumjas, sāpes, depresīvas notis. Kā tas iet kopā ar tavu redzamo būtību – jauna, dzīvespriecīga sieviete ar skanīgiem smiekliem? 

– Šajā grāmatā parādās mana nepriecīgā daba, kuru ikdienā gan apzināti, gan nepazināti laukā nelaižu. Negribu būt depresīvs cilvēks, tāpēc strādāju ar sevi, lai pa dzīvi ietu ar puslīdz normālu seju, nevis burkšķētu un gaustos. Tomēr tēmas, par kurām domāju un kas man sāp, nekur nepazūd. Tās dzīvojas kaut kur pakausī, saplusojas un kādā brīdī iznāk laukā šādā emocionāli koncentrētā formātā.

– Tas skaudrais, kas iemūžināts stāstos, ir no tavas dzīves?

Es nekad nerakstītu par to, kas mani nav skāris, kas man nav saprotams.

– Šādas izjūtas, slimības, psiholoģiskas problēmas un lieli pārdzīvojumi ir pazīstami gan man, gan cilvēkiem apkārt. Tas arī ir iemesls, kāpēc par to runāju. Saprotu, ka ne jau es viena tāda, kurai kaut kas īsti neklapē kopā ar realitāti. Ja man būtu skaidrs, kādēļ tā ir, par to droši vien nerakstītu.

– Uzaugi Liepājā, kurai piedēvē maģisku ietekmi uz radošumu. Liepājas vējš pie vainas?

– Manī nav tik izteikts lokālpatriotisms, lai savas personības iezīmes skaidrotu ar vietu, no kuras nāku. Neizvēlējos būt liepājniece, tā vienkārši gadījās. Vienmēr esmu dzīvojusi pie jūras, tā man ir tuva. Tiklīdz dabūju ievilkt nāsīs jūras gaisu, uzreiz ir mieriņš. Laikam jau manos matos ir tas Liepājas vējš un jūra. Neesmu tāda viegli pieķemmējama.

Kad biju jaunāka, domāju – kāpēc visiem mati kā mati, bet man – ligzda uz galvas!?

Nu man ir vienalga – kā pieceļos, tā eju. Ikdienā mēģinu iztaisīties pieklājīgāka, lai iekļautos sabiedrības rāmjos. Taču, ja vien varētu, gribētu dzīvot kā mans prototips Ronja – laupītāja meita. Skrietu ar basām kājām pa mežu.

– Bet ikdienā velc kurpes un ej uz darbu!

– Kā jau visi… Esmu kultūras ziņu žurnāliste un, kad atliek laiks un spēks, rakstu. Kas būs tālāk? Nav ne jausmas. Taču, kā rakstīju uz savas pēdējās grāmatas vāka, šitā jau nu vairs dzīvot nevarēs. Gana zīmīgi, ka līdz ar grāmatas iznākšanu arī manā dzīvē pamazām noslēdzas viens liels posms, pēc kura prasās apstāties un ievilkt gaisu. Vairāk padomāt par savas dzīves kvalitāti.

– Kas šajā dzīves posmā ir noticis?

– Es gāju cauri nopietnai slimībai. Pirms gada man bija operācija, un tikai šā gada sākuma esmu atgriezusies normāla cilvēka dzīvē. Ejot cauri lielām bailēm un sāpēm, dzīvojot pa slimnīcām un redzot sev apkārt tik dažādus cilvēkus, kas cīnās uz dzīvību un nāvi, mainās uztvere. Lietas, kas pirms tam interesēja un šķita svarīgas, vairs nevari sevi piespiest darīt.

Gribēdams nevari būt tas pats cilvēks un tvert pasauli kā līdz šim. Šā iemesla dēļ esmu lielās pārdomās. Veselības dēļ vairs nevaru dzīvot tādā tempā. Kad esi jauns, šķiet – vari visu un tev viss vēl priekšā. Taču izrādās, ka arī jaunajiem dzīve var uzlikt ierobežojumus.

Tāpēc tagad man sev jāizdomā jauna dzīve – tāda, lai es kādā brīdī vienkārši nenogāztos ar nervu sabrukumu.

– Stāsts Skārleta + Oļegs = Love, kur labdabīgam galvas audzējam dots Oļega vārds, ir no tavas pieredzes?

– Jā, tas ir stāsts pa mani. Patiesībā visi šie stāsti saslēdzas vientulības tēmā – tajā, ko pati beidzamajos gados esmu piedzīvojusi un redzējusi sev apkārt. Grāmata tapa smagā dzīves periodā. Pēc operācijas biju uz garās slimības lapas. Kad sapratu, ka tas viss ir sagremots un pārsāpēts, biju gatava to laist pasaulē.

– Kā tas ir – rakstīt par sāpīgo? Cilvēka zemapziņa cenšas izdzēst negatīvās atmiņas, daudzi izvēlētos to vienkārši aizmirst…

– Tiešām rakstās grūti un šausmīgi lēnu. Pārdomā katru vārdu, katru burtu. Ir teksti, kurus pati vairs nevaru pārlasīt. Man tie šķiet šausmīgi biezi un sāpīgi. Lai gan nevaru teikt, ka tagad esmu izdziedējusies un akmens ir novelts, taču kaut kādā ziņā ir arī liels atvieglojums. Mana pieredze ir transformējusies, un no tās ir kāda jēga.

– Kā tu atklāji, ka tavā ķermenī ieperinājusies slimība?

– Veselības problēmas sākās, kad man bija 25 gadi. Pamazām krājās vainiņa pie vainiņas, un beigās man vairs nebija spēka. Ķermenis ātri novecoja un pārvērtās par nevarīgu blāķi. Vienmēr biju aktīvi dzīvojusi un normāli ēdusi, bet te pēkšņi sāku brukt kopā. Pieauga arī svars, jo audzējs bija vietā, kas regulē endokrīno sistēmu. Viss bija sagājis šreijā. Nomainīju kādus desmit dakterus, un visi teica – tas ir stress. Taču es jutu, ka šoreiz ir kaut kas vēl. Līdz tādai diagnozei nonākt ir ļoti grūti.

Cilvēks var sadzīvot ar to pat desmit gadu, līdz attopas situācijā, kad vairs nevar iziet no mājas. Par laimi, es līdz tam nenonācu. Neviens nevar pateikt, kāpēc tā notika, un nevar apsolīt, ka tas nekad neatkārtosies.

– Mūsdienās daudzi meklē ezoteriskus skaidrojumus tam, kas notiek ar mūsu ķermeni.

– Esmu izgājusi cauri gan stresa radītām slimībām, gan kaut kam šādam, kas radies šūnu mutācijas rezultātā, un man šķiet muļķīgi meklēt mistiskus iemeslus. Slimnīcā redzēju, cik ļoti cilvēki paļaujas uz Dievu.

Tas ir saprotami – šādās situācijās ķersies pie jebkura salmiņa, lai tikai saglabātu veselo saprātu un turpinātu iet uz priekšu.

Katrs dara, kā prot. Bet es sevi nespēju apmānīt. Tā vienkārši ir – cilvēki slimo, kāds mirst… Šī apziņa man vieglāk palīdz pieņemt notiekošo – es pie tā neesmu vainīga un neesmu izdarījusi neko šaušalīgu, lai tas man būtu sods.

– Rakstīšana ir darbs vai drīzāk – terapija?  

– Tas noteikti nav darbs, jo daru to ļoti reti. Rakstu tikai to, kas ir emocionāli ļoti piesātināts. Man neatliek ne laika, ne spēka kaut ko sadomāt. Tāpēc esmu uzrakstījusi tikai tās emocionālās lietas, kuras vajadzēja dabūt prom. Varētu jau arī izvārīt emocijas zupā, bet tad tā būtu ļoti negaršīga (smejas).

– Taču tava pirmā grāmata ir par mīlestību. 

– To es vispār nerakstīju apzināti. Vienkārši studēju, bieži braucu vilcienā Rīga–Maskava un pamazām pierakstīju to, ko piedzīvoju un redzēju. Pabeidzu žurnālistikas studijas un vairs nerakstīju neko. Studēju maģistros, un mana pasniedzēja bija Nora Ikstena – viena no autorēm, kuru lasīju, kad augu, un turēju ļoti augstā vērtē. Pie viņas apguvām prozas rakstīšanas pamatus, un reiz biju paņēmusi uz lekciju vienu no saviem Maskavas laika stāstiem. Viņa teica – šis ir jātaisa augšā! Domāju: ja jau Nora Ikstena saka… Tā paralēli studijām tapa grāmata Rīga–Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts.

– Tas krievs, kuru mīl galvenā varone, ir no tavas pagātnes?  

– Jā, no manas iepriekšējās dzīves. No tik senas pagātnes, ka tas jau sen ir pārvārīts… Viens ir kreņķi un raizes, kurām izej cauri, lai vispār gūtu šādu pieredzi un varētu to uzrakstīt. Otrs – atgriezeniskā saite, kuru vēl aizvien ik pa laikam saņemu no lasītājiem. Citu, lielāku vērtību es tam visam nemaz neredzu. Ne jau Latvijā kāds to dara, lai baigi pelnītu…

– Un vecmāmiņa, kura teica – nekad neprecies ar krievu! –, arī ir tavējā?

– Man tiešām ir tāda ome Liepājā, kas dzīvo kopā ar krievu, un viņa teica: «Tu tā nedari!» Šie vārdi man palikuši atmiņā jau no bērnu dienām. Viņa grāmatu izlasīja, veselīgi pieņēma un no mantojuma neizslēdza (smejas).

– Tolaik apsvēri domu, ka mīlestības dēļ varētu savu dzīvi saistīt ar Krieviju?

– Es to varēju iedomāties, jo neesmu piesieta konkrētai videi, un man vienmēr apkārt ir bijuši dažādu tautību cilvēki. Domāju, attiecības starp divu tautību cilvēkiem ir iespējamas, taču tad abiem ir jāvienojas, ka ir šis mēs, un mēs esam atšķirīgi.

Ir rozā briļļu periods, kad otrā nekas nekrīt uz nerviem, un ir reālā dzīve, kad jāpierīvējas, jāpieņem.

Un vēl jau arī mētāšanās starp dažādām valstīm un neskaidrība, kurš uzupurēsies otra labā. Tāpēc visbiežāk cilvēki šādām attiecībām atmet ar roku. 

– Kāds patlaban ir tavs attiecību statuss?

– Viena ar kaķi. Šis statuss saslēdzas ar manu iepriekšējo dzīves posmu, kad lielu daļu laika dzīvojos pa slimnīcām. Kāda tur privātā dzīve?

Bet kaķis pats pie manis atnāca. Gluži kā Paulu Koelju grāmatā – brīdī, kad man bija vissliktāk.

Mani bija nogurdinājušas ārstniecības iestādes un dakteri, un es domāju, ka varētu paņemt mazu kaķīti. Taču nevarēju saņemties un aizbraukt uz patversmi. Kādu dienu draudzene atsūtīja ziņu, ka sētā pieklīdis dikti smuks kaķis. Visi viņu baro, bet neviens neņem. Draudzene ieminējās, ka varbūt man viņu vajag. Es biju pret, jo tas tomēr bija pieaudzis kaķis. Taču tad viņa paziņoja: «Sabīne, bet tam kaķim ir tāda seja kā tev!» Un atsūtīja bildi, kur kaķa sejā redzams, ka viņam šī dzīve acīmredzami ir piegriezusies. Uzreiz sapratu, ka mēs esam zvaigznēs ierakstītas draudzenes. Nosaucu par Oksanu, jo viņa ir krievu zilais, un tā mēs abas pamazām čunčinām.

– Tavā grūtākajā dzīves posmā kaķis tev tiešām palīdzēja?

– Bija forši apjaust, ka blakus ir tāds dzīvnieks, kas neko nejautā, skatās tevī ar savu dumjo ģīmīti un prasa ēst. Izmisuma brīžos, kad man nekam vairs nebija spēka, es noslēdzos sevī. Man negribas izrunāties. To varu pēc tam, kad visu jau esmu sapratusi. Tad es ticu, ka ar savu pieredzi varu kādam palīdzēt. Kad tas smagums ir nolauzts, tu saproti, ka tik traki jau nav. Ka nav vērts kreņķēties par to, par ko mēs ikdienā sadomājamies. Taču to var apjaust tikai pēc lielām dzīves mācībām.

– Ja dzīve nepiespēlētu tādu pārbaudījumu, tavas stāstu grāmatas nemaz nebūtu?

– Droši vien tāda tā nebūtu. Būti citādāka. Man patīk just to, ko rakstu. Šie stāsti paši salikās kopā, un pēdējo uzrakstīju, kad gulēju mājās un biju ikdienas dzīvei galīgi nederīgs cilvēks.

– Nesen iznāca arī tava grāmata bērniem Gurķis Elmārs, kas dikti kreņķējās. Kā tu to dabūji gatavu, ja tādas pieredzes – savu bērnu – tev vēl nav?

– Pirmkārt, es sevi vēl negribētu saukt par pieaugušo. Bērns manī nav miris. Otrkārt, man ir daudz brāļu un māsu – kopā esam seši –, un es esmu vecākā. Arī manām draudzenēm tagad ir parādījušies bērni. Man jau sen bija doma, ko gribētu viņiem pateikt, taču līdz galam tā nebija izkristalizējusies. Reiz kolēģes pusdienlaikā runāja par pētījumu, kāpēc gurķi kļūst rūgti. Izrādās, arī gurķiem ir stress! Man šī doma aizķērās, šausmīgi priecīga braucu ar riteni mājās, un tā gurķa lieta jau dzīvojās manā prātā.

– Tu nāc no lielas ģimenes.

– Jā, bet mums – brāļiem un māsām – ir dažādas mātes, un tagad mēs esam izkaisīti. Brāļi dzīvo Liepājā, mazās māsiņas – Tartu. Kārtīga moderna padarīšana! Bet tas ir interesanti.

Kad citi saka – ģimene ir visa pamats un atbalsts, es domāju – nē, ģimene taču ir ņiguņegu!

Man vienkārši nav citas pieredzes. Citi satiekas Ziemassvētkos pie eglītes, bet man tās, pie kurām jāsatiekas, ir piecas! Un tad ir jāizdomā – uz kuru pusi doties. Nezinu, kā ir labāk, jo man ir tā.

– No kurienes tevī tas rakstnieces gēns?

– Mans tētis ir fiziskās audzināšanas treneris, mamma – farmaceite. Cilvēki ar ļoti konkrētām profesijām, tās nelidinās pa gaisu un visu laiku neperina kaut kādas eksistenciālas domas, kā to daru es. Ja vizuāli nebūtu tik līdzīga viņiem, domātu, ka samainīta.

– Kāds grāmatu blogeris paziņojis, ka tu esi skaistākā latviešu rakstniece.

– Kā sievietei tas man, protams, ir patīkami. Taču šajā gadījumā tas bija kā joks, jo ne jau nu par skaistumu ir stāsts. Ja kādam gribas izteikt šādu piezīmi, es neiebilstu.

– Tavas grāmatas ir komerciāli veiksmīgas?

– Beidzamās divas ir nupat iznākušas, par tām vēl nezinu. Par pirmās grāmatas honorāru varēju aizbraukt divu nedēļu ceļojumā, un tas bija brīnišķīgs. Viens draugu pāris apprecējās un nolēma doties nevis medusmēneša, bet medus gada ceļojumā. Iegādājās busiņu un gribēja braukt līdz Pekinai. Taču ceļojums beidzās Gruzijā, jo bija vajadzīgas kaut kādas dārgas atļaujas doties tālāk. Rezultātā es aizlidoju uz Gruziju, un tad mēs ar busiņu cauri Turcijai gar Melno jūru atgriezāmies Latvijā. Tā arī tā nauda notērējās, bet man jau arī nebija sapnis nopirkt mašīnu vai dzīvokli…  

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs