• Šobrīd

    weather img

    Rīga +23°C

    Vidusjūras diēta kapsulās
    Cardioace logo

    Mammas un tēti, ņemiet to vērā — Ziemassvētku vecītim nav jāaudzina jūsu bērni!

    Bērns
    Zane Blanka
    Zane Blanka
    17. decembris, 2020
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Katru gadu pirms Ziemassvētkiem mazo bērnu vecāki kļūst mazliet nemierīgi – vai šāgada vēstule Ziemassvētku vecītim būs viņiem pa spēkam un kabatai? Bieži vien bērnu vēlmes ir visai viegli piepildāmas, tomēr ir reizes, kad vecākiem jādomā – vai tiešām tas jādara? Un kā rīkoties, ja vēlmes ir no brīnumu zonas un vispār nav piepildāmas? Konsultē klīniskā psiholoģe un psihoterapeite Līga Bernāte.

    Brīnumam jābūt!

    Vēstules rakstīšana Ziemassvētku vecītim ir neliela, toties emocijām bagāta daļa no visa lielā svētku gaidīšanas rituāla. Turklāt tā ir svarīga ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, uzsver psihoterapeite Līga Bernāte. Mudinot savu atvasi rakstīt vēstuli vecītim, pieaugušie apzināti vai mazāk apzināti paši atgriežas bērnībā, atdzīvina sevī bērnišķo, ideālu pilno pusi. Caur saviem bērniem no jauna iespējams piedzīvot saviļņojošo un maģisko svētku izjūtu un gaidīšanas prieku. «Mēs, pieaugušie, ne vienmēr protam svētkus nosvinēt tāpat vien,» saka psihoterapeite. «Ziemassvētku vecīša tieša un netieša klātbūtne ļauj caur konkrētām darbībām padarīt šos svētkus īpašākus, svinīgākus.» Tāpēc bieži vien paši vecāki ir tie, kas mudina bērnus ticēt stāstam par vecīti un dara visu iespējamo, lai šo ticību pēc iespējas ilgāk noturētu. Un tieši no vecākiem lielā mērā ir atkarīgs arī tas, kādu vēstuli katru gadu no viņu bērna saņems dāsnais, bārdainais onkulis Lapzemē.

    Katrā ziņā stāstu stāstīšana, maģiskā domāšana un iztēle ir bērna pasaulei piederīga un raksturīga, šie stāsti un ticība dažādiem tēliem un varoņiem ir daļa no bērnības, un nav nekādas vajadzības šo bērna pasaules daļu viņam pāragri atņemt. Daudz labāk, lai bērns kādu brīdi ilgāk tic Ziemassvētku vecītim nekā četru gadu vecumā racionāli paziņo – viņa nav, un viss!

    Žagariem – nē!

    Daudzās ģimenēs vēstules rakstīšana iet rokrokā ar aizgājušā gada labo un slikto darbu pārskatīšanu. Ziemassvētku vecītis kļūst par savdabīgu soģi, kurš spēj izvērtēt, vai bērna uzvedība un sasniegumi ir pietiekami, lai viņš svētkos saņemtu kāroto dāvanu. Psihoterapeite Līga Bernāte tomēr iesaka vecākiem pārlieku neaizrauties ar bērnu audzināšanu un disciplinēšanu, izmantojot stāstu par vecīti, kurš visu redz un kura rokās ir universāla bērnu uzvedības mēraukla. «Ja vecāki vēlas motivēt savu bērnu labi uzvesties, ir pietiekami daudz citu, veselīgāku un produktīvāku veidu, kā to izdarīt. Piemēram, vecāki var izmantot uzvedības kalendāru, kurā tiek veiktas atzīmes par iepriekš noteiktām darbībām, kas bērnam ikdienā ir jāveic,» uzskata speciāliste. Šajā audzināšanas sistēmā kritēriji ir skaidri noteikti jau pirms tam, noteikumi ir saprotami gan bērnam, gan pieaugušajam, turklāt nevis kaut kāds ārpus ģimenes dzīvojošs varonis, bet tieši vecāks ir tas, kurš nosaka robežas un veic audzināšanas darbu. «Gana satraucoša bērnam var būt arī apziņa, ka mēnesi, bet varbūt pat ilgāku laiku (vai vēl ļaunāk – nepārtraukti) vecītis viņu novēro, lai gada beigās pieņemtu lēmumu par to, vai bērns gana labi uzvedies,» saka Līga Bernāte. «Nez vai mēs, pieaugušie, justos labi, ja dzīvotu ar apziņu, ka, piemēram, mūsu darbavietā mūs kāds nemitīgi uzmana caur novērošanas kamerām. Šī izjūta, ka tevi novēro, var radīt bērnā ļoti lielu spriedzi, nevajadzīgu stresu. Īpaši to izjutīs tie bērni, kas ikdienā tiek uzskatīti par palaidņiem, tie, kam sliktāk sokas ar mācībām. Šie bērni svētkus var gaidīt ar lielu nedrošību un pat bailēm: dabūs dāvanu vai tomēr ne? Tas pat var radīt nepatiku pret svētkiem! Un tad svētku vakarā ierodas vecītis ar žagaru saišķi, kuru novicina bērniem gar degunu un vēl pavaicā: «Vai esat bijuši labi bērni? Vai dāvanas esat pelnījuši?» Bērni visbiežāk atbild ar, tomēr daļa noteikti nemaz par to nav pārliecināti. Vēl viena pretrunīga situācija, jo būtībā liek bērnam melot.» Tāpēc psihoterapeite mudina vecākus nodalīt svētku svinēšanu no audzināšanas darba un svētkos atstāt vietu tikai un vienīgi brīnumam, bet žagarus izlidināt miskastē.

    Īsāk sakot, Ziemassvētku vecītim nav jāaudzina mūsu bērni. Tas jādara mums pašiem.

    Cik ilgi ticēs?

    Ikviena bērna dzīvē pienāk brīdis, kad Ziemassvētku vecīša stāsts kļūst baltiem diegiem šūts. Tas, cik ilgi bērns ticēs šai leģendai, atkarīgs gan no paša bērna personības, gan vecākiem. Jo spilgtāka bērna iztēle, jo bērnišķīgāka viņa daba, jo ilgāk viņš spēs sevī noturēt ticību. Dažkārt bērni ar lielu prāta daļu jau saprot, ka Ziemassvētku vecīša nav, varbūt pat ir pilnīgi pārliecināti par to, tomēr turpina šo ticību rādīt vecākiem, jo bērniem ir ļoti svarīgi apmierināt vecāku gaidas. Ja vecāki ir ļoti aizrautīgi šā stāsta stāstītāji un kultivētāji, bērns var turpināt spēlēt līdzi. Galu galā ir jau arī diezgan forši ticēt šādam brīnumainam vīriņam, kurš reizi gadā piepilda vēlēšanās. Bet, ja bērns tomēr nāk pie vecākiem ar jautājumiem un arvien tiešāk un neatlaidīgāk cenšas noskaidrot, vai tiešām viņu rakstītā vēstule nonāk Lapzemē, nevis tiek paglabāta kādā vecākiem vien zināmā vietā un vai tiešām dāvanas sarūpē vecītis, nevis tētis un mamma, iespējams, ir pienācis laiks atklātai sarunai par tēmu. Vecāki var godīgi atzīties, ka Ziemassvētku vecītis iemieso visu pasaules vecāku vēlmi radīt brīnumu un ka tiešām – tie ir visparastākie pieaugušie, kas reizi gadā izspēlē šo nelielo, dzīvo teātri. Mazākam bērnam var stāstīt, ka viens īstais vecītis tomēr pasaulē ir, bet viņš, protams, nespēj apciemot visus bērnus, tāpēc pieaugušie viņam piepalīdz. Jautājumu var uztvert arī filozofiskāk un teikt, ka vecītis eksistē tikai tiem, kas viņam tic (un savā ziņā tieši tā arī ir!), bet lielākam bērnam var vienkārši pastāstīt visu, kā ir. «Godīgums šajā situācijā atmaksāsies, pat ja vecākiem vēl ļoti gribētos turpināt stāstu par vecīti uzturēt dzīvu,» saka Līga Bernāte. «Ja bērns tiešām ir sapratis, ka Ziemassvētku vecīša nav, vecāku mēģinājumus viņu pārliecināt par pretējo bērns var uztvert vienkārši kā melus. Un tas nevairos savstarpējo uzticēšanos citos jautājumos.» Lai arī bērns var būt mazliet vīlies, ka vecīša patiesībā nav, jaunā lietu kārtība var ieviest arī jaunas, skaistas svētku tradīcijas. Šī ir iespēja no materiālajām vērtībām vairāk pārslēgties uz garīgajām un emocionālajām, padarot dāvanu gatavošanu un dāvināšanu par skaistu, ģimenisku notikumu, kurā iesaistās katrs ģimenes loceklis – gan liels, gan mazs.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+