«Esmu vidutāja starp sievieti un Augstāko, bet man nav jādzemdē.» Dūla un bēbīšu fotogrāfe Kristīne
Pirms deviņiem gadiem Kristīne Valdmane-Makrekova sāka visu no jauna. Tagad viņa ir pavisam mazu zīdainīšu fotogrāfe un kļuvusi arī par dūlu.
Foto: No personiskā arhīva un Libelle Kids Photography
Ciema čaukstenēm būtu ko teikt: paskat, paskat uz to Kristīni – 45 gadi, jau tā kā būtu vajadzējis nākt pie prāta, bet nav miera, nav… Mati gari un nokrāsoti sarkani kā uguns. Vasarā laiž ar moci, bet ziemā saģērbjas kā sniega karaliene, sadedz sveces ap āliņģi, lien ledainā ūdenī un fotografējas. Un cik viņai tetovējumu? Divdesmit septiņi!? Tur jau vairs nav baltas miesas gabaliņa! Vai tad tādai – apzīmētai no galvas līdz kājām – maz piedien vilkt tautastērpu un dejot cienījamā deju kolektīvā? Sak, nav vairs kārtības pasaulē…
Tikmēr Kristīnei atbilde uz tādām runām būtu tieša: «Es patiešām baudu dzīvi un klausos sevī, nevis citos. Eju savu ceļu, nedomāju un neklausos, ko kaut kur kāds par mani saka. Lai! Gribu dzīvot tā, lai pēc tam nav jānožēlo, ka neesmu izdarījusi to, ko ļoti gribēju.»
Dzīve bija jāmaina
Savulaik Kristīne strādāja žurnālistikā, bet darba dzīve sāka šķobīties: «Atnāca jauni priekšnieki, pa vienam vien nomainīja iepriekšējo komandu, katru dienu atgādinot, ka arī uz manu vietu jau stāvot rinda. No iepriekšējās komandas paliku pēdējā, katru dienu mājās nācu nervoza. Un tad dzīve nolika uz lāpstiņām – lika apstāties, padomāt un veltīt laiku sev, lai saprastu, ko īsti gribu. Izdegšana beidzās ar fizisku saslimšanu – piecas dienas slimnīcā, operācija. Bija daudz ko pārdomāt. Vai tiešām atkal iešu to pašu ceļu? Nē, negribu! Aprunājos ar vīru, un arī viņš domāja, ka man nav jāatgriežas iepriekšējā darbā, jo negribēja, lai esmu tā nervozā sieva un mamma, kāda biju pēdējā laikā. Dzīve bija jāmaina.
