Rīga +20°C 
Par ūdens kvalitāti ir atbildīgs katrs akas īpašnieks un ūdens lietotājs pats, uzsver Veselības inspekcijas vecākā vides veselības analītiķe Gunda Kalniņa. Plānveida aku ūdens kvalitātes monitorings Latvijā netiek veikts, bet kopumā Latvijā ūdens kvalitātes mērījumi tiek veikti daudz un regulāri, un tos par nosacītu atskaites punktu var ņemt arī aku saimnieki. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC) veic pazemes ūdens kvalitātes novērojumus gandrīz 300 urbumos un 30 avotos visā Latvijā.
Vai tiek pienācīgi vērtēts viss potenciālā piesārņojuma spektrs, un kas rada lielākās bažas? Vai akas saimnieks var kaut ko darīt lietas labā, lai analīzēm garām nepaslīdētu veselībai kaitīgas vielas, ko Latvijā valsts institūcijas un privātās laboratorijas ūdenī nemaz nemeklē?
Acīm ticēt – riskanti
LVĢMC monitoringa mērķis ir kontrolēt pazemes ūdeņu kvalitāti un laikus pamanīt negatīvas izmaiņas, stāsta Hidroģeoloģijas nodaļas vadītājs Kristaps Caune. Ar ūdens kvalitāti pazemes novērojumu tīklā var iepazīties LVĢMC tīmekļa vietnē. Tiesa, LVĢMC īstenotā valsts monitoringa ietvaros netiek veiktas mikrobioloģiskā piesārņojuma analīzes.
Vai Latvijā varam paļauties uz akas ūdens tīrību bez regulārām analīzēm vai tas ir risks sabiedrības veselībai? Kā skaidro Veselības inspekcijas eksperte, dzeramajam ūdenim jābūt dzidram, bez specifiskas krāsas, nogulsnēm un duļķēm. Brūngans ūdens var liecināt par paaugstinātu dzelzs saturu ūdenī. Duļķains – par organisko vielu klātbūtni, piemēram, akā sakritušām lapām. Ūdenim nevajadzētu specifiski smaržot vai garšot. Puvušu olu vai purva smaka norāda uz paaugstinātu sēra savienojumu klātbūtni. Atsevišķās individuālajās akās ūdenī konstatē paaugstinātu dzelzs, duļķainības vai sulfātu koncentrāciju.
Šie rādītāji visbiežāk ir saistīti ar dabiskiem iežu izskalošanās procesiem pazemes ūdenī. Amonija koncentrācija var pieaugt pazemes ūdens skābekļa trūkuma apstākļos vai organisko vielu klātbūtnē. Slāpekļa savienojumu koncentrācijas paaugstināšanās gruntsūdeņos varētu būt saistīta ar notecēm no kūtsmēslu krātuvēm un nitrātiem bagātu virszemes ūdeņu pieteci pavasara palos vai rudens lietavās.
Kristaps Caune skaidro: «Paļauties uz akas ūdens tīrību tikai pēc tā vizuālajām īpašībām, garšas un smaržas ir augsts risks veselībai.
Bīstamākie piesārņotāji, piemēram, E. coli baktērijas, enterokoki, slāpekļa savienojumi vai pesticīdi, visbiežāk nav sajūtami ar maņām.» Gunda Kalniņa papildina, ka laboratoriskie mērījumi būtu ieteicami, ja akas tuvumā atrodas lauksaimniecības zemes, ferma vai vietējā kanalizācijas sistēma. Tāpat ūdens kvalitātes mērījumus eksperte iesaka veikt pēc plūdiem, ja ir aizdomas, ka plūdu ūdeņi ir nonākuši akā. Veselības inspekcijas eksperte atzīmē – katra aka atšķiras, un ūdens kvalitāti var ietekmēt tādi faktori kā ierīkošanas īpatnības un apkopes veids un biežums.
Kvalitāte laba, bet – jāpārliecinās
Ekspertu ieskatā par pazemes ūdeņu atbilstību dzeramā ūdens kvalitātei var pilnībā pārliecināties, tikai un vienīgi veicot analīzes laboratorijā. Ūdenim, lai to celtu pie mutes, formāli jāatbilst Ministru kabineta noteikumiem Nr. 547 Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība. Kvalitāti ūdenim, kas tiek piegādāts pa centralizētām ūdensapgādes sistēmām, uzrauga Veselības inspekcija, savukārt Pārtikas un veterinārais dienests ir modrībā par dzeramo ūdeni, ko izmanto pārtikas uzņēmumos.
Pazemes ūdeņi, kurus iegūst no grodu akas vai dziļurbuma, var būt veidojušies gan ievērojamā dziļumā, no piesārņojuma labi aizsargātos zemes slāņos, gan seklumā, kur var būt saskārušies ar virszemes piesārņojumu, piemēram, lauksaimniecības izcelsmes piesārņojošajām vielām, skaidro Kristaps Caune.
Tāpat pazemes ūdeņu kvalitāte var būt sezonāli mainīga. «Lietojot uzturā nepārbaudītus pazemes ūdeņus, cilvēks pats uzņemas atbildību par savu un līdzcilvēku veselību. Ņemot ūdeni no avotiem, jāpievērš uzmanība zemes lietojuma veidam avota apkārtnē, kā arī tam, vai izteces vietā veidojas ūdens krātuve, kurā var uzkrāties virszemes ūdeņu noteces ūdeņi,» norāda Caune.
Tomēr kopumā pazemes ūdeņu kvalitāte, Kristapa Caunes ieskatā, Latvijā vērtējama kā laba un stabila – par piesārņojumu brīdinošo nitrātu pieļaujamais robežlielums (50 mg/l) valsts mērogā tiek pārsniegts reti. Vienlaikus Latvijas pazemes ūdeņos bieži sastopami paaugstināti dabiskas izcelsmes piemaisījumi: dzelzs, mangāns un sulfātjoni. Lokāli, īpaši pilsētu tuvumā vai pie vecām izgāztuvēm, mēdz konstatēt piesārņojumu ar naftas produktiem vai smagajiem metāliem.
Zemgale un Pierīga – zem lupas
Kuri Latvijas reģioni ir visvairāk pakļauti gruntsūdeņu piesārņojumam? Kā skaidro LVĢMC eksperts, pastiprināti tiek uzraudzītas teritorijas Zemgalē un Pierīgā, kur ir visintensīvākā lauksaimniecība un zema pazemes ūdeņu aizsargātība. Īpaši jutīgas teritorijas Zemgalē ir Dobeles, Jelgavas un Bauskas novadi, kur intensīvās lauksaimniecības dēļ seklajos gruntsūdeņos ir augstākā nitrātu koncentrācija.
Tieši intensīvā lauksaimniecība ir viens no galvenajiem cilvēka radītā piesārņojuma avotiem seklajos gruntsūdeņos.
Mēslošanas līdzekļu, īpaši sintētisko minerālmēslu, izmantošana palielina slāpekļa savienojumu koncentrāciju. Dienvidlatvijā novērojama specifiska dabas parādība – paaugstināts sulfātu saturs, kas saistīts ar ģipša slāņu šķīšanu, bet šis process nav saistīts ar cilvēku ietekmi.
Turpretim Pierīgā risku rada blīvā apbūve un urbanizācija. Gunda Kalniņa skaidro, ka apdzīvotās vietās, kur nav centralizētas kanalizācijas, notekūdeņus bieži novada uz septiķiem vai infiltrācijas laukiem, un nereti tie nonāk vidē nepietiekami attīrīti. Tuvumā dzīvojošie izmanto akas, kurās ieplūst ūdens no tiem pašiem seklajiem gruntsūdeņiem. «Rezultātā akas ūdens var radīt veselības riskus. Tāpēc ir svarīgi ierīkot un pieslēgties centralizētiem ūdensapgādes un kanalizācijas tīkliem, bet, ja šādas iespējas nav, tad regulāri pārbaudīt akas ūdeni un vajadzības gadījumā to attīrīt,» norāda Veselības inspekcijas eksperte.
Tāpat individuālie kanalizācijas risinājumi, piemēram, krājbedres, rada raizes, vērtējot mājsaimniecību ietekmi uz akas jeb seklo gruntsūdeņu kvalitāti laukos. Arī šajā gadījumā galvenais risks ir mikrobioloģiskais piesārņojums, kas var izraisīt akūtas zarnu infekcijas. «Turklāt nehermētiskas kanalizācijas sistēmas palielina arī fosfora un slāpekļa savienojumu koncentrāciju, kas ilgtermiņā padara ūdeni nelietojamu bez dārgas attīrīšanas,» piebilst Kristaps Caune. Zemākas kvalitātes ūdens biežāk sastopams arī fermu un autoceļu tuvumā, kā arī mazdārziņos un citās vietās, kur notiek cilvēku saimnieciskā darbība.
Dziļurbumi vairāk pasargāti
Ūdens kvalitāte seklajās akās un dziļurbumos, protams, atšķiras. Seklo gruntsūdeņu akās kvalitāte ir tieši atkarīga no nokrišņiem un virszemes procesiem, tāpēc tā var krasi mainīties pat vienas sezonas laikā. Gruntsūdeņus skar arī klimata pārmaiņas.
Stipras lietusgāzes un pali (kas kļūst arvien biežāki ziemas periodā) izraisa straujāku virszemes ūdeņu piesārņojuma un baktēriju ieskalošanos seklajās gruntsūdens akās.
Savukārt ilgstošs sausums, un arī to piedzīvojam biežāk, pazemina gruntsūdens līmeni, kā rezultātā akās koncentrējas dabiskie minerālsāļi, padarot ūdeni cietāku un palielinot dzelzs vai sulfātu īpatsvaru. Smilšainās augsnēs, piemēram, piejūras zemienēs, nevēlamās vielas var sasniegt seklos gruntsūdeņus ātri – dažu dienu laikā. Turpretī mālsmilts vai māla slāņos, kas ir blīvāki, šis process var ilgt mēnešus vai pat gadus, mālam darbojoties kā dabiskai barjerai.
LVĢMC monitoringa dati rāda, ka pēc ekstremālām lietusgāzēm piesārņojuma maksimums seklajās akās parādās pat 24 stundu laikā, kas skaidrojams ar tiešu virszemes ūdeņu ieplūšanu gar akas grodiem vai caur plaisām augsnē. Ja grodu savienojuma vietas nav hermētiskas vai grodos ir plaisas, ūdens akā nonāk, apejot augsnes filtrācijas slāni. Šādos gadījumos pat nelielas lietavas vai kūstošs sniegs var acumirklī pasliktināt ūdens kvalitāti, radot tiešu apdraudējumu lietotāju veselībai.
Turpretim dziļurbumi iegūst ūdeni no slāņiem, ko sargā māls vai citi ieži. Tomēr dziļurbumos ūdenim biežāk ir paaugstināti dzelzs klātbūtnes rādītāji, dažkārt pārsniedzot normu pat 5–10 reizes, un bieži novērojama augstāka ūdens cietība, kas seklajās akās ir retāka parādība.
Akas un… kakas
Aku ūdenī nelūgts, bet biežs viesis ir neliels fekālā piesārņojuma indikatoru (Escherichia coli un zarnu enterokoku) mikroorganismu skaits, norāda Gunda Kalniņa. Pēc Veselības inspekcijas datiem, šīs baktērijas tiek atrastas 25–30% individuālo aku ūdens paraugu. Tomēr lielam satraukumam parasti nav pamata, jo neliela koncentrācija parasti neizraisa veselības traucējumus.
Savukārt koliformu baktērijas ir plaši sastopamas apkārtējā vidē (augsnē un veģetācijā), un, lai gan dažkārt tiek uzskatīts, ka tās signalizē par kādiem veselību apdraudošiem riskiem, patiesībā to klātbūtne var kalpot kā atgādinājums par to, ka aka sen nav tīrīta vai arī tajā iekļūst piesārņojums no apkārtējās vides. Iespējams, akas grodi zaudējuši hermētiskumu vai arī tās virszemes daļa nav cieši noslēgta.
Mikrobioloģiskais piesārņojums akā parasti nonāk, noplūstot no lauksaimniecības zemēm un lopkopības saimniecībām, sadzīves notekūdeņiem un sausajām atejām.
Piesārņojums var veidoties arī tad, ja aka ilgstoši nav tīrīta vai ūdens tiek lietots ļoti reti. Escherichia coli un zarnu enterokoku klātbūtne akas ūdens paraugā vairāku simtu šūnu koncentrācijā toties jau liecina par notekūdeņu radītu piesārņojumu.
Šāds ūdens pirms lietošanas uzturā jānovāra, bet piesārņojuma avots jānoskaidro un jānovērš. Piesārņotu aku eksperte iesaka izsmelt, iztīrīt un dezinficēt. Lai uzlabotu akas sanitāro stāvokli, iekšējās virsmas tīrīšanu un dezinfekciju vēlams veikt reizi 3–5 gados, tāpat jānovērš akas iekšējās virsmas bojājumi. Ieteicams aku aprīkot ar vāku vai nojumi.
Kā atrast īsto analīžu veicēju?
Akas īpašnieks vai lietotājs var veikt savas akas dzeramā ūdens kvalitātes kontroli jebkurā akreditētā laboratorijā, kas piedāvā dzeramā ūdens izmeklējumus. Pirms nest ūdens paraugu pārbaudei, Veselības inspekcijas eksperte vispirms mudina sazināties ar attiecīgo laboratoriju par paraugu ņemšanas procedūru. Laboratorijas var izsniegt speciālus sterilus traukus ūdens paraugu ņemšanai vai piedāvāt parauga paņemšanas speciālista pakalpojumu. Var pieteikties konkrētu rādītāju izmeklējumam, piemēram, veicot ķīmiskās, mikrobioloģiskās analīzes vai analīzes Legionella ģints baktērijām, kas mēdz vairoties ūdens sistēmās un var izraisīt nopietnu plaušu infekciju – tā saukto leģionāru slimību.
Izmeklējumu cenas atkarīgas no izmeklējumu sarežģītības, svārstoties aptuveni 50–150 eiro robežās.
Piedāvātie testēšanas pakalpojumi laboratorijās ir atšķirīgi. Lai noskaidrotu, vai ūdeni vispār var dzert nevārītu, noteikti jāveic mikrobioloģiskās un ķīmiskās analīzes, par pārējiem parametriem izlemjot pēc vajadzības. Tuvākais sertificēto pakalpojumu sniedzējs jāmeklē Latvijas Nacionālā akreditācijas biroja tīmekļa vietnē. Sarakstā atrodami tādi uzņēmumi kā Latvijas sertifikācijas centrs, Rīgas ūdens, E. Gulbja laboratorija un citi. Tāpat ūdens analīzes var veikt Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskajā institūtā BIOR, kam ir filiāļu tīkls visā Latvijā.
Speciālisti iesaka veikt akas ūdens ķīmiskās un mikrobioloģiskās analīzes vismaz reizi gadā, vislabāk – pavasara vai rudens lietavu periodā, kad piesārņojuma risks ir visaugstākais. Taču jāņem vērā, ka, testējot dzeramo ūdeni, visas atbildes rokā nedosies un attiecībā uz pesticīdu piesārņojumu var nākties rakt dziļāk.
Karote pesticīdu ūdens mucā
Tiesa, lauksaimniecībā plaši lietoto ķīmisko pesticīdu atliekvielas valsts monitoringa punktos parasti tiek konstatētas koncentrācijā, kas ir ievērojami zemāka par normatīvos noteikto. «Augstāks piesārņojuma risks saglabājas seklajos gruntsūdeņos intensīvas lauksaimniecības zonās, taču sistēmisks piesārņojums Latvijas pazemes ūdeņos nav novērots,» atklāj Kristaps Caune.
Tomēr realitātē aiz labajiem rezultātiem slēpjas problēmas ar pašu monitoringu.
«Esošās pārbaudes nesniedz pilnvērtīgu priekšstatu par pesticīdu klātbūtni,» norāda Latvijas Permakultūras biedrības vadītāja Ilze Mežniece, kas jautājumu par šo bīstamo vielu klātbūtni dzeramajā ūdenī aktualizējusi Saeimā.
Saskaņā ar LVĢMC datiem pazemes ūdeņos tiek monitorētas 26 pesticīdu aktīvās vielas, kamēr Latvijā tiek lietotas vairāk nekā 150. Turklāt tikai daži no monitorētajiem pesticīdiem tiek aktīvi izmantoti arī mūsdienās. «Lielā mērā meklējam vēsturiskos pesticīdus, nevis tos, kuri šodien reāli nonāk ūdenī. Un jāņem vērā, ka valsts monitoringa stacijas visbiežāk neatrodas tiešā lauksaimniecības ietekmes tuvumā. Līdz ar to rezultāti neuzrāda patieso ainu,» skaidro Ilze Mežniece. Tie daži pesticīdi, kurus lauksaimnieki lieto un kas tiek arī pārbaudīti, atrasti, piemēram, avotos, liecina LVĢMC izplatītā informācija. Lielākie konstatētie pārsniegumi bijuši herbicīdiem jeb nezāļu indēm un augu sēnīšu slimību apkarošanas līdzekļiem – fungicīdiem.
Pēc atbildēm jālūko ārzemju laboratorijās
Par pesticīdu lietošanas uzraudzību atbildīgais Valsts augu aizsardzības dienests Veselības inspekcijai rekomendējis monitorēt astoņas pesticīdu darbīgās vielas, tostarp jau minēto bentazonu un arī bēdīgi slaveno glifosātu. Tomēr ūdens piegādātājiem, kas par to atbildīgi likuma priekšā, praksē to izdarīt ir visai sarežģīti. Pilna pārbaude visām astoņām vielām prasa apmēram 600 eiro par paraugu, un rezultāti jāgaida 40 darba dienas, informē institūtā BIOR.
«Kamēr valsts nesāks pienācīgi monitorēt pesticīdus pazemes ūdeņos, sabiedrība turpinās dzīvot ar neērtu jautājumu – dzeram drošu ūdeni vai vienkārši ceram uz to?» secina Mežniece.
Ja akas saimnieks vēlas plašāku pesticīdu skrīningu, var sanākt meklēt arī ārvalstu laboratoriju pakalpojumus. Piemēram, Eurofins Scientific SE mēra simtiem pesticīdu klātbūtni. Savukārt ALS Life Sciences piedāvā pesticīdu skrīninga paketes dzeramajam ūdenim atbilstoši ES Dzeramā ūdens direktīvai. Jārēķinās, ka šādas analīzes maksās aptuveni 200 eiro un vairāk.
Pēc Veselības inspekcijas ekspertes sacītā, visdrošākais esot centralizēti piegādāts dzeramais ūdens, jo to regulāri uzraugot un pārbaudot atbilstoši normatīvām prasībām. Tikmēr aku īpašniekiem ārvalstu laboratorijas pašlaik ir vienīgais veids, kā pārliecināties, vai uzturā nenonāk kaut kas vairāk no pesticīdu buķetes par to nelielo ieskatu, ko sniedz pašmāju laboratorijas. Taču arī te rodas jautājums par to, kas paliek ārpus analīzēm. Zināms, ka mikrobioloģiski piesārņota ūdens lietošana uzturā var izraisīt kuņģa un zarnu trakta infekcijas, vemšanu, caureju, toties pesticīdu piesārņojuma ietekme dzeramajā ūdenī ir maz pētīta, radot vairāk jautājumu nekā atbilžu, kuru meklēšana lielā mērā gulstas uz lauku iedzīvotāju pleciem.
Kas veic dzeramā ūdens analīzes?
Piemērotāko laboratoriju var atrast Latvijas Nacionālā akreditācijas biroja tīmekļa vietnē latak.gov.lv sadaļā Akreditētās institūcijas tabulā Spēkā esošās akreditācijas. Tabulas kolonnā Akreditētā sfēra meklēšanas logā ierakstot atslēgas vārdu dzeramais ūdens, tiek atlasīta virkne laboratoriju.
Kā pārbaudīt pesticīdu klātbūtni dzeramajā ūdenī?
Lai iegūtu pilnīgu ainu, jāvēršas ārvalstu laboratorijās, piemēram, Eurofins Scientific SE vai ALS Life Sciences, kas piedāvā veikt simtiem lauksaimniecībā izmantoto pesticīdu analīzes dzeramajā ūdenī.
Kur tiek veikts dzeramā ūdens valsts monitorings?
Ar avotiem un urbumiem, kas iekļauti pazemes ūdeņu monitoringa tīklā, var iepazīties Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra mājaslapā: https://videscentrs. lvgmc.lv/noverojumu-arhivs/pazemes.
Rakstu sērija tapusi ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
