Rīga +7°C 
Skaidro Gunda Kalniņa, Veselības inspekcijas vecākā vides veselības analītiķe, un Inese Siksna, Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR Riska novērtēšanas un epidemioloģijas nodaļas vadītāja.
Tu jau zini, cik būtiski ir uzņemt pietiekami daudz šķidruma, kas nepieciešams katrai organisma šūnai. Tas darbojas kā šķīdinātājs un apgādā organismu ar ūdenī izšķīdušajām barības vielām, regulē ķermeņa temperatūru, izvada atkritumvielas ar urīnu un sviedriem. Bez pietiekama ūdens daudzuma rodas nogurums, samazinās koncentrēšanās spējas un palēninās vielmaiņa, taču automātiski piedēvēt avota ūdenim kādas dziednieciskas īpašības, kā nereti mēdz darīt, gan nav nekāda pamata.
No avota vai krāna?
Kaut arī avota un krāna ūdens sastāvs mēdz atšķirties un ar katru no tiem var uzņemt atšķirīgu minerālvielu daudzumu, kas dažkārt nosaka garšas atšķirības, avota ūdens un krāna ūdens, kas iegūts no pazemes, savā būtībā ir viens un tas pats ūdens. Latvijā pamatā centralizēto dzeramā ūdens apgādi nodrošina no pazemes, izņemot daļu Rīgai piegādātā dzeramā ūdens.
Mēs Latvijā varam priecāties, jo pie mums var droši dzert krāna ūdeni – atšķirībā no citām valstīm, kur ne visur pieejams kvalitatīvs dzeramais ūdens.
Ūdenī esošās minerālvielas, kas gan nedaudz atšķiras atkarībā no reģiona, kur tas iegūts, nav tādā daudzumā, lai ļautu būtiski izcelt avota ūdeni kā pārāku par krāna ūdeni – tas atkarīgs no ūdens kvalitātes, sastāva un katra garšas izjūtas. Bet kopumā jāatceras, ka veselīgai organisma darbībai būtu svarīgi lietot pietiekami daudz ūdens neatkarīgi no tā izcelsmes.
Krāna ūdens Latvijā tiek regulāri pārbaudīts un ir veselībai drošs, savukārt nepārbaudīts avota ūdens var saturēt baktērijas vai citu piesārņojumu, tāpēc nav automātiski uzskatāms par veselīgāku.
Kā garšo?
Avota ūdens sastāvu ietekmē ieži, caur kuriem tas plūst, un vieta, no kurienes ūdens ir nācis. Proti, kas ar to notika virszemē, pirms tas kļuva par pazemes ūdeni. Avota ūdens sākas virszemē – pārsvarā tas ir lietus ūdens, kas tek caur augsni, nonāk iežos, ceļo pazemē caur iežu porām, mazām plaisiņām un tad izplūst kaut kur virszemē. Tāpat avota ūdeni var ietekmēt apkārtnē notiekošā saimnieciskā darbība, piemēram, lauksaimniecība vai rūpniecība.
Avota ūdens šķiet garšīgāks, jo ir veidojies relatīvi nesen un sastāva ziņā ir līdzīgāks nokrišņu ūdeņiem. Šāds ūdens ir saldens, mīksts un nav bagāts ar minerālvielām. Bieži vien ūdens kvalitāti pēc skata vai garšas nevar noteikt, tāpēc vienmēr jāpārliecinās, vai avota tuvumā nav intensīvi apstrādāti lauki vai ceļi.
Raugoties no pārtikas drošuma viedokļa, avota ūdenim, lai to lietotu uzturā, vajadzētu būt dzidram, bez nepatīkamas smaržas vai garšas un mikrobioloģiska piesārņojuma, ko gan uz aci nav iespējams noteikt.
Ūdens garša var atšķirties pēc minerālvielu sastāva: krāna ūdens bieži šķiet bez garšas, bet avota ūdens dažkārt liekas patīkamāks. Avota ūdens varētu noderēt situācijās, ja dzīvesvietā esošajam dzeramajam ūdenim ir lielāks kādas minerālvielas, piemēram, dzelzs, saturs – tad lietošanai uzturā noteikti patīkamāks būs avota ūdens.
Lai gan ūdens garša var sniegt zināmu priekšstatu par tā sastāvu, garša pati par sevi ne vienmēr liecina par ūdens kvalitāti vai drošumu. Tā cietību galvenokārt nosaka kalcija un magnija joni. Ja ūdens pazemē plūst caur iežiem, kuros šo minerālvielu ir maz (piemēram, caur smilšakmeni vai smiltīm), ūdenī tās izšķīst mazāk. Tādēļ ūdens ir mīkstāks un garšā šķiet vieglāks vai maigāks. Dažos avotos gan var būt arī ciets ūdens – ja tas plūst caur kaļķakmeni vai dolomītu.
Kur noteikt ūdens kvalitāti?
- Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskajā institūtā BIOR un citās laboratorijās, kuru saraksts atrodams Latvijas Nacionālā akreditācijas biroja interneta vietnē latak.lv sadaļā Akreditētās institūcijas.
- Par to, kā pareizi paņemt ūdens paraugu analīzēm, un par cenu, kas atkarīga no analīzes veida un nosakāmo elementu daudzuma, interesējies izvēlētajā laboratorijā.
Kas ūdenī slikts?
Avota ūdeni var ietekmēt apkārtējā vide, taču tas netiek automātiski piesārņots – daudz kas atkarīgs no hidroģeoloģiskajiem apstākļiem un aizsargājošajiem grunts slāņiem.
Risku avota ūdens kvalitātei var radīt lielceļu vai kapu tuvums, tas katrā gadījumā jāizvērtē individuāli. Pie lielceļiem ūdenī var nonākt ceļu sāls, degvielas un eļļas daļiņas, smagie metāli. Savukārt kapu tuvumā iespējama organisko vielu un baktēriju nokļūšana augsnē. Piesārņojuma iespēja ir atkarīga no attāluma, augsnes sastāva un pazemes ūdeņu plūsmas.
Ja avotu apmeklē dzīvnieki, ūdenī var palielināties mikroorganismu, piemēram, Escherichia coli (zarnu nūjiņas) vai enterokoku daudzums, kas tajā nokļūst ar izkārnījumiem. Lietojot šādu ūdeni, pieaug risks saslimt ar kuņģa un zarnu trakta infekcijām.
No notekūdeņu izplūdes, lauksaimniecībā izmantotā mēslojuma noteces, kā arī lopkopības teritoriju apkārtnē avota ūdenī mēdz nokļūt slāpekļa un fosfora savienojumi. Tie var radīt gremošanas traucējumus vai smagākos gadījumos traucēt asinīm pārnest skābekli.
Pesticīdi avota ūdenī var nonākt no lauksaimniecības noteces, un, ilgstoši lietojot ar tiem piesārņotu ūdeni, cieš aknas un hormonālā sistēma.
Regulāri dzerot ūdeni, kurā ir smagie metāli, piemēram, svins, kadmijs vai dzīvsudrabs no rūpniecības vai satiksmes piesārņojuma, var tikt ietekmēta nieru, aknu un nervu sistēmas darbība.
Tomēr piesārņojuma risks galvenokārt rodas cilvēku darbības rezultātā, avota ūdenim jau nonākot virszemē. Tāpēc jāpievērš uzmanība avota izteces vietai, vai tajā neveidojas ūdens uzkrājums, kurā var ieplūst virszemes ūdeņi, kā arī zemes izmantojuma veidam avota tuvumā. Ja rodas aizdomas par mikrobioloģisku piesārņojumu, ūdens pirms lietošanas uzturā noteikti jāuzvāra.
Būtu jāatturas no ūdens ņemšanas avotos, kur ūdens plūst neregulāri – parādās pēc lietus vai sniega kušanas laikā, bet sausākā periodā gandrīz izsīkst vai pilnībā pazūd. Tādos avotos ūdens bieži nāk no sekliem pazemes slāņiem, kas vieglāk piesārņojas. Pēc lietus avotā var ātri nokļūt virszemes ūdens ar baktērijām, nitrātiem vai citām vielām.
Ko novērtēt?
Pirms ņemt ūdeni no avota, ieteicams pievērst uzmanību vairākām pazīmēm, kas var liecināt par ūdens kvalitāti.
Ūdenim jābūt dzidram, bez duļķēm, putām vai nogulsnēm.
Jānovērtē avota apkārtne un labiekārtojums – vai tas ir sakopts, uzstādītas iekārtas, kas aizsargā no piesārņojuma iekļūšanas, vai tuvumā nav ceļi, ferma, izmētāti atkritumi vai kapsēta. Dzīvnieku takas, izkārnījumi vai dubļaina pieeja pie avota var palielināt mikrobioloģiskā piesārņojuma risku.
Avota ūdens temperatūras stabilitāte dažādos diennakts brīžos un gadalaikos var liecināt par ūdens nesējslāņa īpašībām un aizsargātības pakāpi. Ja no avota izplūstošā ūdens temperatūra ir nemainīga gan no rīta, gan vakarā, gan ziemā un vasarā, tas liecina, ka avots barojas no pazemes ūdeņiem un to var uzskatīt par drošāku, salīdzinot ar tādu, kurš veidojas no sekliem gruntsūdeņiem.
Vai kāds pārbauda?
Pazemes un virszemes ūdeņu stāvokli uzrauga Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, un šie dati var netieši liecināt par avotu ūdeņu stāvokli. Avotu ūdens kvalitātes pētījumus ir veikuši Latvijas Universitātes pētnieki sadarbībā ar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centru. Ūdens kvalitāti laboratoriski pārbauda arī daži avotu īpašnieki un avotu tuvumā vai tīmekļa vietnēs izvieto rezultātus.
Ikviens var iesaistīties avotu izpētē un pierakstīt novērojumus tam īpaši izstrādātā vietnē – https://avoti.info/. Līdz šim tajā reģistrēti vairāk nekā 750 Latvijas avoti, kas ļauj izvēlēties izpētei jau zināmu avotu vai pievienot jaunu novērojumu.
Par avota ūdens kvalitāti var interesēties pie avota īpašnieka. Arī vairākas pašvaldības pārbauda savā teritorijā esošo avotu ūdens kvalitāti. Ja interesē pašai par to pārliecināties, vari konsultēties laboratorijā, kas piedāvā ūdens testēšanu. Laboratorijas speciālisti pastāstīs par ūdens parauga paņemšanas procedūru un iedos parauga trauku.
Analīzēs svarīgākais ir noskaidrot mikrobioloģiskās kvalitātes galvenos raksturotājus – Escherichia coli un koliformas. Lauksaimniecības zemju tuvumā avota ūdenī būtu vēlams noteikt arī pesticīdu klātbūtni.
Kā glabāt ūdeni?
Vislabāk ūdeni pildīt stikla burkās vai jaunā plastmasas tarā, kas paredzēta saskarei ar pārtiku. Nav ieteicams izmantot jau atkārtoti lietotas ūdens vai dzērienu plastmasas pudeles, jo no tām var izdalīties dažādas veselībai nevēlamas vielas.
Ūdens uzglabāšanas ilgums ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, galvenokārt no vietas un temperatūras. Ja to tur istabas temperatūrā, tad vēlams izlietot diennakts vai vēlākais divu dienu laikā. Glabājot vēsumā, izlietošanas termiņš varētu būt pat vairākas dienas. Taču, ja ūdeni novieto tiešos saules staros vai siltuma avota tuvumā (pie plīts, radiatoriem), tad, ūdenim uzsilstot, tajā veidosies lieliska vide mikroorganismu dzīrēm. Pēc uzglabāšanas ūdeni vēlams vismaz vienu minūti pavārīt.
Ja dzer, tad uz pašas atbildību
- Aglonas svētavots. Viens no vecākajiem un populārākajiem Latgales avotiem. Slavens ar savām dziednieciskajām spējām, ko savulaik apstiprināja Viļņas un Sanktpēterburgas universitātēs. 19. gadsimta sākumā te bijusi vannu dziedinātava. Aglonas minerālūdenim bija gaišzaļa krāsa, sērūdeņraža smaka un sāļa garša. Ar to ārstēja dažādas hroniskas ādas slimības un citas kaites. Mūsdienās sērūdeņraža saturs avotā ir samazinājies, bet avota ūdens joprojām ir iecienīts. Arī tagad 15. augusta svētkos pie avota cilvēki stāv rindās, lai varētu nobaudīt svētavota ūdeni. Tā kvalitāti pārbauda reizi gadā – pirms 15. augusta, bet ne biežāk.
- Biksēres avots. Atrodas Biksērē, ceļa Madona–Gulbene malā. Avotu iecienījuši ne vien Madonas novada iedzīvotāji, bet arī citi garāmbraucēji. Pie avota atrodas tēlnieka Kārļa Īles skulptūra Saules dzīpari. Avota ūdens kvalitāte netiek pārbaudīta.
- Bārbeles sēravots. Laika gaitā sērūdeņraža koncentrācija avota ūdenī ir mazinājusies, bet vēl pagājušā gadsimta 20. gados te darbojās kūrorts. Tagad pie avota izveidots informatīvs stends, kurā var aplūkot senākas fotogrāfijas un iepazīties ar kūrorta vēsturi. Ierīkota laipa, no kuras apmeklētāji var nobaudīt avota ūdeni, un pa taku iespējams doties uz vietu, kur Bārbeles sēravots ietek Iecavas upē. Avota ūdens kvalitāte netiek pārbaudīta.
Rakstu sērija tapusi ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
