• Šobrīd

    weather img

    Rīga -12°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Kā pieņemt, ka otrs noveco straujāk?

    Padomi
    24. novembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Bieži dzirdam teicienu, ka vecums nenāk viens, un tam ir liela daļa taisnības. Līdz ar gadiem cilvēkam pasliktinās kā fiziskā, tā mentālā veselība, tikai katram tas notiek citādi un atšķirīgā tempā. Kā samierināties ar to, ka partneris noveco ātrāk, vaicājam Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Gerontoloģijas klīnikas vadītājam, Rīgas Stradiņa universitātes profesoram Jānim Za​​​​​​​ļkalnam.

    Profesors savā praksē ik pa laikam sastop kundzes, kuras sūdzas par saviem vīriem, kuri noveco ātrāk nekā viņas. Daudziem pasliktinās atmiņa, daudzi vairs nespēj par sevi tik labi parūpēties vai tik raiti veikt ikdienas mājas soli, un sieva to nespēj izturēt. Viņa kļūst dusmīga, nervoza, sāk zāģēt vīru, jo nespēj pieņemt, ka kādreiz tik aktīvais un izdarīgais vīrietis pārvērties nespējīgā večukā.

    «Esmu domājis: interesanti, kurš vēsturiski vīrieti nosaucis par stipro dzimumu? Jo, pirmkārt, sievietei jau no Dieva vienīgajai dota spēja dāvāt dzīvību. Vīrietim tādas nav. Tātad sievietei vispār jābūt stiprākai par vīrieti. Otrkārt, dzīve pierāda un savā radu, paziņu lokā dažādos dzīves brīžos varam redzēt, ka sievietes ir izturīgākas. Viņas neprāto, vai ir grūti vai viegli, bet dara. Tāpēc jau daudzus gadus nekautrējos teikt, ka stiprais dzimums ir sieviete, nevis vīrietis,» pārliecināts ir profesors.

    Nenovecojam vienādi

    Jānis Zaļkalns skaidro, ka fiziska un mentāla novecošana katram notiek individuāli, citādi un atšķirīgā tempā. Nevar apgalvot, ka vīrieši noveco straujāk, bet visas tā sauktās stiprības sistēmas jeb spēka resursi, kas ir cilvēkam, vīriešiem izmainās un samazinās ātrāk nekā sievietēm. To var redzēt arī pēc dzīves ilguma – vidēji attīstītajā pasaulē sievietes dzīvo trīsarpus četrus gadus ilgāk nekā vīrieši. Latvijā esam rekordisti, un mums sievietes mūžs ir plus mīnus desmit gadu ilgāks nekā vīrieša. Tā notiek ne tikai tāpēc, ka daudzi vīrieši iet bojā spēka gados, bet arī tāpēc, ka vīriešiem spēka resurss ir vājāks. Līdz ar to, jo vecāka ir sabiedrība, jo procentuāli vīriešu ir mazliet mazāk nekā sieviešu.

    Tāpat vīrieši, kuri sasniedz cienījamus gadus, ne vienmēr ir tik labi saglabājušies kā attiecīgā vecuma sievietes – izteiktākas izmaiņas novecošanas gaitā redzamas tieši vīriešiem. Protams, dažkārt abi pārī noveco lineāri, paralēli, reizēm sieviete noveco straujāk. Tam, kā cilvēks noveco, liela nozīme ir fiziskajai veselībai, kāda bijusi dzīves laikā. Var novecot veselības un neveselības versijā. Veselības versija nozīmē to, ka cilvēkam ir pāri 80 gadiem un viņš neatceras, kad īsti pēdējo reizi bijis pie ārsta – tātad viņa mūžs bijis veselīgs. Savukārt neveselīgā versija nozīmē, ka no bērnības, jaunības vai spēka gadiem, vai varbūt tikai cienījamā vecumā cilvēku piemeklējušas slimības, ko mūsu gadsimtā iespējams kontrolēt. Tas nozīmē, ka cilvēks laikus iet pie ārsta, rūpīgi uzklausa viņa padomus un sadarbojas, ir gatavs būt ne tikai līdzestīgs, bet arī paškontrolējošs. Tad ar daudzām slimībām, ko pirms 20 gadiem uzskatīja par fatālām, tagad var dzīvot ilgu mūžu. Tāpēc fiziskā veselība ir ārkārtīgi svarīga, lai noteiktu, kas ar cilvēku notiek vecumdienās. Reālā dzīve arī pierāda, ka sievietes ir atbildīgākas un apzinīgākas, gan ejot pie ārsta, gan kārtīgāk dzerot zāles un kontrolējot asinsspiedienu, cukura diabētu un citas vainas. Vīrieši ir paviršāki, lai gan ir arī ļoti atbildīgi un apzinīgi vīrieši. Tāpat arī sievietes labāk nekā vīrieši apzinās to, ka dzīves galvenais kodols nav muskuļu, bet gan gara spēks un griba, un arī tas viņām ļauj dzīvot kvalitatīvāk.   

    Vecuma drebelība

    Ar gadiem cilvēks savā domāšanā kļūst steidzīgāks, kā saka Jānis Zaļkalns, daudziem piemetas vecuma drebelība, kas izpaužas gan paša darbībās, gan gaidot kādu rīcību no otra. Visu vajag uzreiz un vajag tieši tā! Pārī to var labi redzēt uz ielas – kundzīte braši soļo, aiz viņas iet kungs, un viņa purpina: «Ko tu velcies…» Vai kungs dara kādu darbiņu, un viņa burkšķ: «Ko tu tur baksties? Vai tad neesi vēl pabeidzis?» Visdrīzāk iepriekšējā desmitgadē viņa bija pacietīga, nosvērta, stabila un saprata – jo lēnāk darīsi, jo vairāk padarīsi. Bet ar gadiem nosvērtība un pacietība mazinās, un tāpēc viņa šādi reaģē. Jo viņai visu vajag pa fikso un ne vienmēr rezultatīvi, bet nezin kāpēc steidzoties. Uz kurieni? Lai kungs dara savā tempā, galvenais, lai vispār izdara. Bet tas vecuma drebelīgums dara savu, un tāpēc kundzi nervozē tas, ka otrs nevar tik ātri un tik labi izdarīt. Jo arī tolerance jeb spēja pieņemt ar gadiem mazinās.

    Tā nav nekāda kaprīze!

    «Pieņemšana, ka otrs šodien vairs nav tāds, kāds bija pirms gadiem pieciem un desmit, ir visgrūtākā. Taču novecošanas gaitā radušās izmaiņas nav ne cilvēka griba, ne kaprīze. Vienkārši ar viņu šādi notiek! Viņš visu aizmirst vai aiz sevis nesavāc nevis tāpēc, ka tā ir viņa iegriba, bet tāpēc, ka viņš citādi vairs nevar. To pieņemt ir ļoti grūti, un tad kundze uzvelkas, un viņu tas kaitina, un viņa brūk virsū ar pārmetumiem, nesaprotot, ka tad, ja novecošanas gaitā mainās personība, mainās arī kritiskā domāšana. Ja mazinās kritiskā domāšana, nelīdz loģiski argumenti! Tāpēc arī nestrādā ne labi vārdi, ne aizkaitinājums, ne pārmetumi. Dažkārt glābiņš cilvēkam, kurš novecošanas gaitā izteikti mainās, ir tas, ka viņš vairs nespēj kritiski izvērtēt otra uzbrukumus. Sieva vīru zāģē no rīta līdz vakaram, bet viņš šos pārmetumus īsti neuztver, jo viņam ieslēdzas aizsargmehānisms. Galu galā kopā taču jādzīvo! Tāpēc, ja sievai ir grūti pieņemt vīra novecošanu, reizēm palīdz nopietna saruna ar ģimenes ārstu vai citu speciālistu. Kāpēc viņa to visu uztver tik saasināti? Ko tas nozīmē tieši viņai? Ko viņa pati var darīt? Kā labāk uzvesties? Saruna var palīdzēt saprast, kāpēc otrs kaut ko vairs nevar un kāpēc viņš vairs nav tik kvalitatīvs kā kundze,» skaidro profesors.

    Tik labi, kā ir, vairs nebūs

    Vienlaikus Jānis Zaļkalns ir pārliecināts: nevar pārmest arī dzīvesbiedram, ka viņš nepieņem partnera spēju zudumu. Jo viņš partneri pazīst un atceras kā spēcīgu un spējīgu cilvēku, tāpēc ir grūti aptvert, ka viņš tāds vairs nav. Pat ja pēc sarunas ar ārstu sieviete sapratīs, kāpēc vīrs tā mainās, dzīve ir dzīve. Priekšā ir dienas, nedēļas un mēneši, un būs grūti pieņemt, ka viņš aiz sevis nenovāc, krāj nevajadzīgas mantas un neatceras, ko darīja pirms stundas. Bet tāda ir dzīve.

    «Mēs visi gribam rezultātu, mēs iedomājamies, ka visu var vērst par labu: aiziešu pie gerontologa, viņš dos padomu, to ņemšu vērā, un tad jau dzīvosim. Bet kā ārsts bieži redzu situāciju, kad man jāatzīst: ir slikti. Un man jāsaka, ka tik labi, kā ir tagad, vairs nebūs. Nesaku, ai, neņemiet galvā, dzīvojiet uz priekšu! Arī nedraudu un nebiedēju: ārprāts, kas būs rīt. Bet, ja personības izmaiņas ir sākušās, atpakaļceļa nav. Ar lielu varbūtību esošās veselības problēmas kļūs redzamākas vai pievienosies jaunas, tikai nevar pateikt, cik ātri un kā tas notiks. Bet tik labi kā šodien vairs nebūs, ja jau pa šo ceļu ir aiziets. Un tad, kā likums, runa nav par arteriālu hipertensiju vai hronisku sirds mazspēju, vai vēl ko. Tad ir runa par mentālo veselību, personības izmaiņām, par augstāko smadzeņu funkciju mazināšanos. Tāpēc, kā jau teicu, nevajag otram pārmest, jo izmainītā uzvedība nav viņa kaprīze un nav viņa izvēle. Taču piekrītu, ka pieņemšana vienalga ir grūta,» apstiprina profesors.

    Domā arī par sevi

    Tomēr nav cita ceļa kā vien savu spēju robežās pieņemt to, ka otrs vairs nedarīs tik ātri, tik labi un kvalitatīvi. Ka viņš aizmirsīs, nesakārtos un daudz ko nesapratīs. Tikpat svarīgi ir domāt par to, kā saglabāt sevi. Kā neārdīt un neiznīcināt sevi, un tam palīdz lietas un notikumi ārpus partnera.

    Protams, satraukuma brīdī var iedzert arī baldriānu vai citu līdzekli, kas nomierina. Taču daudz vērtīgāk ir atrast (ja vēl nav atrastas) lietas, kas sagādā prieku un palīdz atslābt no raizēm par partneri. Tā var būt grāmatu lasīšana, mūzika, mazbērni, sarunas ar draudzenēm, pastaigas dabā – jebkas, ko var darīt savā labā un kas palīdz relaksēties un noņemt spriedzi. Labi ir iesaistīt arī bērnus un mazbērnus, ja tādi ir, veidojot kopēju situācijas izpratni un citam citu atbalstot. Kopēji izbraukumi, pārgājieni dabā, mazbērnu pieskatīšana – tas viss palīdz nekoncentrēties tikai uz partneri, kas vairs nav tāds, kāds bija. Jānis Zaļkalns uzsver: «Galvenais ir neieslīgt vaimanās un pārspīlējumos par to, cik otrs ir slikts un briesmīgs, jo, koncentrējoties tikai uz negācijām un problēmu, pats var izdegt un sadegt zilās liesmās, bet tas nav vajadzīgs nevienam.»

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+