Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Stostīšanās ir tikpat sena kā pasaule. Pat amerikāņu kinoaktrise Merilina Monro pamatīgi stostījās, taču neatlaidīgais darbs ar sevi nesa augļus. Arī popmūziķis Džons Sketmens pārdzīvojis šo likstu un savas stostīšanās dēļ pat slēpies aiz klavierēm, baidoties runāt. Lai pārvarētu kompleksus, viņš sāka nodarboties ar mūziku un radīja populāro hitu Scatman, kurā veiksmīgi izmantota stostīšanās. Pārsteidzoši, bet arī Holivudas aktieris Austrumu cīņu meistars Čaks Noriss bērnībā stostījās. Šo likstu viņš pārvarēja ar milzīgu gribasspēku un darbu ar sevi.
Dažādos literatūras avotos lasāms, ka stostījušies ļoti daudz slavenu ļaužu, piemēram, Aristotelis, Ēzops, Napoleons, ASV prezidents Džordžs Vašingtons, Vinstons Čērčils, Alberts Einšteins, Čārlzs Darvins, Ļeņins, aktieri Rovans Atkinsons, Hjū Grānts, Brūss Viliss, Žerārs Depardjē, tenisists Boriss Bekers, rakstnieks Lūiss Kerols, bijušais Zviedrijas premjerministrs Karls Bilts, kinorežisors Ingmars Bergmanis un daudzi citi. Galvenais, ka viņi visi spējuši tikt galā ar šo problēmu. Kā? Tikai un vienīgi centīgi, neatlaidīgi un ilgstoši ar strādājot. Jo tablešu pret stostīšanos nav. Un patiesībā jau īsti nemaz nav zināms iemesls, kāpēc cilvēki stostās. Zinātniskajā literatūrā minēti vairāk nekā trīssimt cēloņu, kādēļ cilvēkus piemeklē šī liksta, bet nav neviena pierādījuma, ka tas ir tieši tā un ne citādi.
Pētījumi liecina, ka bērni stostās pieci seši procenti, bet populācijā kopumā – aptuveni divi procenti cilvēku. Audiologopēde Andra Vabale norāda, ka beidzamajos gados viņas pacientu skaits tieši ar stostīšanās problēmām ir audzis. Viņas redzeslokā vairāk nonāk bērni un pusaudži, taču arī pieaugušu pacientu neesot retums.
Kāpēc tāds uzliesmojums? Sociālekonomisko apstākļu dēļ. Arī deviņdesmito gadu krīzes laikā bija vērojama līdzīga situācija. «Vecākiem nav darba, trūkst naudas, šo iemelsu dēļ arī klimats ģimenē nav no labākajiem, rodas strīdi, neapmierinātība, raizes, un bērns to izjūt visvairāk. Tāpat kā pusaudzis, kuram pie visa vēl ir liela slodze skolā, draugi un nedraugi un daudz citu problēmu, kas ir kā palaidējmehānisms, lai viņš sāktu stostīties,» skaidro speciāliste.
Grūtais paldies
Kas tad īsti ir stostīšanās? Vienkāršoti sakot, tas ir sazināšanās traucējums, ko raksturo neapzināti izdarīti pārrāvumi valodas ritmiskajā plūsmā. Piemēram, skaņu pagarināšana vai izstiepšana (āāābols, ssseptiņi), valodas skaļuma un/vai augstuma palielināšanās, arī vilcināšanās, vārdu aizstāšana, liekvārdība, balsīgas vai nebalsīgas pauzes vai pat pilnīga atteikšanās no runāšanas.
Svarīgi, cik ļoti pats cilvēks pārdzīvo stostīšanos. Ja viņu īpaši nesatrauc šī problēma un uztver to tikai kā niansi, kas viņu mazliet atšķir no pārējiem, viss ir kārtībā.
Taču no savas pieredzes varu teikt, ka patiesībā tā ir ļoti liela problēma. Man, piemēram, savulaik gadījies tā, ka veikalā nopērku pavisam citu lietu, nevis to, kuru biju iecerējusi, un tikai tāpēc, ka nespēju pateikt vārdu. Īsti vairs neatceros, kas tā bija par lietu, ko grasījos pirkt, taču briesmīgā sajūta, kas pēc tam pārņem, gan man iesēdusies atmiņā. Galvenais – toreiz sev nosolījos, ka nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtosies. Neatkārtojās, jo pārsvarā iepērkos lielveikalos, turklāt nu jau vismaz piecus sešus gadus lielā mērā esmu tikusi galā ar stostīšanos, tikai pa retam tā uzplaiksnī. Un diemžēl visbiežāk tas notiek tad, kad gribu kādam pateikt kaut ko foršu, kaut vai to pašu paldies. Nezinu, kas manā galvā nobloķējas, es pat fiziski jūtu, kā šis vārds ieķeras kaut kur kaklā un pat negrasās pārvērsties skaņā bez aizķeršanās. Bet teikt paldies stostoties nepavisam negribas, tāpēc nesaku nemaz.
Vēl viena īpatnība, kas, kā izrādās, nepiemīt tikai man, bet arī daudziem citiem, kas stostās, – ar nepazīstamiem cilvēkiem sarunāties ir krietni vieglāk nekā ar tuviniekiem. Speciālisti saka, ka tas esot tāpēc, ka savējo vidū cilvēks atbrīvojas, savukārt svešinieka acīs grib izskatīties daudz labāks, perfekts.
Pirmsskola
Atgriežoties pie medicīniskām lietām, audiologopēde Maruta Tiltiņa skaidro, ka stostīšanai ir divas dabas – ārējā (runas plūdums) un iekšējā (emocijas). Bērniem bieži tās kāpj pāri malai. Draugi, nedraugi, filmas, sadzīves lietas, strīdi ģimenē, un tas viss nosēžas viņu zemapziņā. Emocionāli nestabilāks bērns uz to visu reaģēs neveiksmīgāk, un tā var kalpot kā palaidējmehānisms valodas problēmām. Jo pati par sevi stostīšanās nerodas. Arī tad, ja nosliece uz to ielikta gēnos. Tā kaut kur snauž un aktivizējas tikai tad, kad rodas labvēlīgi apstākļi. Bērniem – visbiežāk emocionāli.
Pirmsskolas vecumā kritiskākais posms ir no diviem līdz apmēram pieciem gadiem un to sauc par funkcionālo stostīšanos.
Divu triju gadu vecumā bērna valoda aktīvi formējas. Viņš dzird un atdarina vārdus, taču vēl ir runas ritms, kad mazais mācās savirknēt zilbes un salikt vārdus. No neiroloģiskā viedokļa parādās galvas smadzeņu kreisās un labās puslodes saskaņota darbība. Kreisā atbild par vārda jēgas nešanu, labā – par runas ritmu. Ja process ir veiksmīgs, koordinēts, stostīšanās neparādās, ja ne, kāda satricinājuma dēļ var rasties problēmas. Ierējies suns vai kāds cits satricinājums, tostarp liels prieks ir stostīšanās palaidējmehānisms. Labā ziņa – tas ir pārejošs, un nekāda speciāla terapija nav nepieciešama, lai gan doties pie speciālista ir vērts. Drošībai – lai izslēgtu kādu nopietnu problēmu.
Ko darīt tālāk? Vecāku pamatuzdevums ir nepievērst tam lielu nozīmi. «Ja visa ģimene ap to sēros, tas pastiprinās problēmu. Vecākiem jādomā, kā radīt bērnam harmonisku vidu, – viņu var vest uz peldēšanas nodarbībām, dot pūst stabulītes,» saka Maruta Tiltiņa. Šādos gadījumos galvenais mērķis ir stimulēt kreiso smadzeņu puslodi. Ar prāta spēlēm, sporta nodarbībām, šādi mazliet piebremzējot, labās smadzeņu puslodes darbību un domas neskrietu ātrāk par skaļi paustiem vārdiem.
Pusaudzis un +
Skolas vecumā, īpaši pusaudžu, stostīšanās vairāk saistīta ar logoneirozi. Arī te galveno lomu spēlē emocionālais fons, kas šajā vecumā ir ļoti nestabils. Nervu impulsu pārraide darbojas pēc noteiktas sistēmas krustojoties, lai enerģija sadalītos vienmērīgi. Pie logoneirozēm enerģijas pārraide nav sadalījusies vienmērīgi un parāda pārslodzi kādā posmā. Parasti tas notiek artikulācijas aparātā – mutes zonā, balsenē, krūškurvja vai vēdera zonā, kas izpaužas kā muskuļu rauste.
Ārstēšanas metodes ir atšķirīgas, jo – kas der vienam, otram nedos ne mazāko uzlabojumu.
Piemēram, krievu skola balstās uz pirkstu metodi – saspiežot tos, enerģiju pārvada uz citu ķermeņa daļu,vēl pirms cilvēks sāk runāt. Savukārt Lietuvā veiksmīgi izmanto metodi vieglais sākums. Enerģiju pārnes nevis uz vārda sākumu, kas parasti ir līdzskanis, bet uz patskani, kas nav tik enerģētiski spēcīgs. Balsīgais kļūst par nebalsīgu, un tas neļauj veidoties spazmām balsenē.
Latvijā? Galvenokārt darbs notiek ar pašterapiju, jo tas ir galvenais priekšnosacījums, lai terapija dotu kādu rezultātu. Ts ir garš ceļš, turklāt vislabāk, ja darbs notiek komandā – logopēds, psihoterapeits, fizioterapeits, kas palīdz sakārtot elpošanu. «Strādāt vienatnē ir riskanti, jo cilvēks nav tik čakls. Tāpēc labas ir grupas nodarbības, kurās veic relaksācijas vingrinājumus. Tās nav lielas – divi trīs cilvēki,» saka Maruta Tiltiņa.
Viena no Latvijā izmanojamām metodēm ir Valsalva hipotēze. Arī viņš pats reiz ticis galā ar šo problēmu un nonācis pie secinājuma, ka neirotiskās izpausmes artikulācijas aparātā var mazināt, ja pats to kontrolē. Parasti tie, kuri stostās, jau zina, kad tas notiks, un tad to vienkārši kontrolē. Piemēram, ja iecerēts pateikt vārdu pele un zināms, ka pie skaņas p būs problēma, pārnes uzsvaru uz patskani, to pastiepjot. Citiem vārdiem sakot, jādomā, kā pateikt e nevis p, un stostīšanās neparādīsies. Protams, runas stils būs nedaudz savdabīgs, bet tas neizklausīsies pēc traucējuma.
Vēl ļoti labi runas plūsmu uzlabo skaļa lasīšana. Patiesībā arī es ar savu problēmu tiku galā, izmantoju tieši šādu metodi, ko aizguvu no savas kolēģes Elitas Veidemanes. Vienkārši nostājos spoguļa priekšā un skaļi, bet lēni, skaidri izrunājot katru burtiņu vārdos, lasīju. Jā, tas ir gaužām ilgs darbs, un sākumā nav raudiens, jo nav tik vienkārši, kā izklausās. Nez’ kāpēc pirmajās treniņa reizēs man radās grūtības izrunāt pat tādus burtus, kurus ikdienā sarunā pat nemanīju. Taču galvenais nosacījums ir sevi nežēlot un nemest visu pie malas, tad pirmais niecīgais rezultāts jūtams jau pēc pāris mēnešu darba.
Datorprogrammas
Varētu šķist – ja reiz pieveikta, problēma vairs neatgriezīsies. Nekā. Atkal jau no pieredzes varu teikt, ka laiku pa laikam stostīšanās uzplaiksnī. Īpaši, ja notiek emocionālā stāvokļa maiņa. Piemēram, pēc intensīvas darba nedēļas seko mierīgas brīvdienas un otrādi. Vismaz man ir tā, ka vai nu visu laiku jābūt iekšā darbdienu stresiņā, vai brīvdienu mierā. Citādi runāt kļūst grūtāk. Protams, katram savs scenārijs, taču, lai kāds tas arī būtu, neviens nav pasargāts no tā, ka stostīšanās var atjaunoties. Bet – ne jau par to būtu jādomā. Pirmais un galvenais uzdevums ir apzināties, ka vēlies mainīties, uzlabot savu runas manieri un darīt to neatlaidīgi, par spīti visām grūtībām. Turklāt Malkolms Freizers savā grāmatā Kā atbrīvoties no stostīšanās nastas teicis: «Ja cilvēks varētu aizmirst par savu stostīšanos, tad viņš nestostītos.»
Aizmirst, protams, nevar, tāpēc jau pasaulē izstrādātas pat datorprogrammas cīņai ar stostīšanos. Viena no tām ir DAF un FAF metode – akustiskās atpakaļsaites veidošana. Ar tādu metodi strādā Andra Vabale, un viņa atklāj kādu priecīgu vēsti – šo datorprogrammu varot ielādēt bez maksas. Ko tā īsti dara? «Ir nepieciešamas austiņas ar mikrofonu. Pieslēdzoties programmai, savu sakāmo var nobīdīt par noteiktu milisekunžu skaitu. Tas nozīmē, ka cilvēks austiņās dzird savu sakāmo, bet ar laika nobīdi. Labums ir tāds, ka viņš nevar ātrāk parunāt, ja runās ātrāk, nedzirdēs, ko pats saka. Ar šo aparātu var izmainīt arī savas balss augstumu, un tas vajadzīgs balss stipruma trenēšanai. Jā, daudziem ir vārgas balstiņas,» stāsta audiologopēde. Viņa uzsver, ka pirms tam gan vajadzētu vismaz vienu konsultāciju pie speciālista, kas parādītu, kā un ko darīt.
Pasaulē pieejama arī iPod versija, kas maksā ap sešsimts dolāru. Princips līdzīgs – ieliek iPod kabatā, iesprauž austiņas un runā. Jāpiebilst gan, ka šīs programma nav piemērota bērniem līdz septiņu gadu vecumam.
Otra svarīgā lieta, par kuru esmu pārliecinājusies arī pati, ka precīzi jāzina doma, ko gribi pateikt. Ja neizdodas to izdarīt, rodas uztraukums, un viss. Stostīšanās ir klāt ne saukta, ne gaidīta. Varu pačukstēt, ka iesākumam lieti noderēs mazās līmlapiņas, uz kurām uzrakstīt šo domu, jo jebkas, ko izmantosi pašterapijai, prasīs ilgu laiku, līdz redzēsi pirmos rezultātus.
Noderīgi padomi stostīšanās pārvarēšanā
Pēc Malkolma Freizera grāmatas Kā atbrīvoties no stostīšanās nastas.
- Vienmēr runā lēni un izlēmīgi!
- Atzīsti, ka stosties, un neizvairies no tā!
- Atklāj un novērs visus nedabiskos žestus, sejas raustīšanos un citas ķermeņa kustības, kuras vari neapzināti veikt!
- Uzturi pastāvīgu acu kontaktu ar savu sarunu biedru!
- Izdibini un analizē, ko tavi runāšanas aparāta muskuļi stostīšanās laikā dara nepareizi!
- Runā stingrā, melodiski plūstošā balsī!
- Pievērs uzmanību runas aparāta darbībai, kad tu runā tekoši!
- Centies runāt tik daudz un bieži, cik vien iespējams!
- Nezaudē drosmi! (Runāt perfekti nav nepieciešams, bet gan bez atkāpšanās virzīt valodu uz priekšu.)
- Runā ar prieku!
