Rīga +11°C 
Tagad katrs Nacionālajā enciklopēdijā var izlasīt, ka Zaiga Ivanova (dzimusi Jansone), ir «viena no izcilākajām Latvijas tenisistēm, pirmā, kura tik augstā līmenī startēja starptautiskajā arēnā, ieskaitot Vimbldonas un French Open turnīrus». Viņas panākumu saraksts ir iespaidīgs, pat nosaucot tikai būtiskākos: pieckārtēja Latvijas čempione vienspēlēs, astoņkārtēja Latvijas čempione dāmu un arī jauktajās dubultspēlēs, dāmu dubultspēlēs – četrkārtēja Eiropas čempione, universiādes čempione, pieckārtēja PSRS čempione…
Savukārt Zaiga joprojām tā kā brīnās, kad atceras tēva pārliecību: «Nezinu, vai tētim tas bija paša nepiepildīts sapnis, ko viņš centās ar mani īstenot, taču citiem treneriem viņš vienmēr teica: «Mana meita spēlēs Vimbldonā!» Pat tagad, ja to teiktu kāds no mazo tenisistu vecākiem, tas skanētu ambiciozi, bet tajos laikos… Nu, tas bija kā paziņot, ka es lidošu uz Mēnesi! Es nepārspīlēju – tik traki tas tolaik izklausījās.»
24. janvārī Zaigai Ivanovai bija dzimšanas diena – jau septiņdesmit pieci. Tas bija kā pamudinājums tapt šim stāstam par Zaigas dzīvi. Tenisa halles kafejnīcā, kur sarunājamies, Zaigu visi pazīst un sirsnīgi sveicina. Lielākā daļa, izrādās, ir viņas kādreizējie audzēkņi. Jo Zaiga Ivanova garus gadus bijusi tenisa trenere.
No mammas vārds, no tēva – teniss
«Manā agrā bērnībā dzīvojām Mežaparkā skaistā mājā, kas kādreiz bija piederējusi Latvijas armijas virsniekam. Nu tā bija pārvērsta par komunālajiem dzīvokļiem, kur pusotrā istabiņā mitinājās arī kādreizējā īpašnieka pēcteči.
Zināmā mērā man ir ticis mammas vārds – kaut gan Olga, jaunībā viņu draugi saukuši par Zaigu. Mamma ar sportu nenodarbojās nemaz. Latvijas laikā viņa bija beigusi komercskolu, kopā ar mammu gāju uz dzejas vakariem, teātra izrādēm un izstādēm. Tēvam tam nebija laika, jo viņš burtiski dzīvoja sportā, un tad jau katrs vakars aizņemts ar sacensībām. Latvijas laikā viņš spēlēja basketbolu pat valsts izlasē, bet, kā jau tolaik ierasts, bija daudzpusīgs sportists un nopietni pievērsās arī tenisam.
Ģimenē par to nerunāja, tāpēc nezinu, kas īsti ar tēvu notika kara laikā un tā beigās, kā viņš nonāca ogļu raktuvēs un pēc tam mājās.
1949. gadā mani vecāki apprecējās, pēc diviem gadiem piedzimu es, abu vienīgais kopīgais bērns.
Man bija jau 18 gadi, kad uzzināju, ka viņiem abiem šī ir otrā laulība, ka pirms tam tēvs ir bijis precējies un mamma ir bijusi precējusies. Tēvam no pirmās ģimenes bija meita – kad to uzzināju, dažas reizes ar viņu satikos, bet mums nekas kopīgs neizveidojās un sakarus neuzturējām. Savukārt mammas pirmais vīrs bija iesaukts leģionā un pazudis karā…
Kad biju maza, mamma strādāja Tramvaju un trolejbusu pārvaldes šūšanas darbnīcā Klijānu ielā. Turpat blakus atradās sporta zāle, kurā trenējās sieviešu basketbola komanda TTT. Tēvs bija pārvaldes sporta bāzes, kas atradās Mežaparkā, direktors, kā arī vadīja pārvaldes sporta dzīvi – rīkoja gan treniņus, gan sacensības darbiniekiem, sākot no novusa turnīriem un beidzot ar dambretes mačiem. Es no skolas gāju pie mammas, tad abas ēdnīcā kopā paēdām, un pēc tam devos pie tēta uz treniņu.
Tēva vadībā Mežaparkā izveidoja labu tenisa bāzi, kur notika arī starptautiskas sacensības. Turnīrs parasti notika maijā, un tam ļoti nopietni gatavojās, lai viss noritētu augstā līmenī. Atbrauca spēcīgi tenisisti no Polijas, Rumānijas, toreizējās Čehoslovākijas, Austrumvācijas… Es biju bumbiņu padevēja, un tā bija liela pieredze. Pilnīgi cits ir sēdēt tribīnēs kā skatītājam vai būt iesaistītam mačā un tuvumā redzēt, kā spēlē meistari.
Uz bāzi nāca apkārtējie rajona bērni (neatceros, ka būtu braucis kāds no centra), un spēlējām basketbolu, volejbolu. Kad trenējās vieglatlēti, kopā ar viņiem skrējām. Protams, es daudz laika pavadīju tenisa kortā, taču tolaik to uztvēru kā spēli, nevis nopietnu treniņu. Jo tas, kā tētis mani virzīja tenisā, notika kaut kā pašsaprotami, ne kā nopietns un smags darbs.
Tēvs mani nespieda trenēties, viņš prata to panākt, it kā neko speciāli nedarot.
Turklāt man patika teniss, manī nebija nekādas pretestības, treniņi sagādāja prieku. Spēlēt manā vecuma grupā man nebija interesanti, jo es visus uzvarēju. Man ļāva sacensties ar vecākas grupas tenisistēm. Spēlēju ar pieaugušajiem, kas nāca uz kortiem, gan vienspēles, gan dubultspēles, kādreiz vinnēju, kādreiz ne.
Domāju, ka mani panākumi savienības mērogā tik jaunā vecumā, iespējams, bija arī tāpēc, ka tēvs sāka ar mani it kā rotaļājoties nodarboties jau četru gadu vecumā. Tolaik parasti treniņus uzsāka krietni vēlāk, bet es jau vienpadsmit gados pirmo reizi tiku uzaicināta uz PSRS izlases treniņnometni. Tam arī bija sakars ar Mežaparka kortiem – kad tur notika PSRS čempionāts, izlases vecākais treneris ieraudzīja mani trenējoties. Joprojām atceros, ka pirmā izlases nometne notika Ukrainā, Luhanskas apgabala Siverskodoneckā – diemžēl tur tagad karo. Ar mani kopā brauca tētis, viņš vēl pāris reizes mani uz nometnēm pavadīja, bet tad jau sāku ceļot viena.»
Savām acīm redzēt
Tolaik nokļūt ārzemēs parastam padomju cilvēkam bija kas īpašs, pārsvarā nesasniedzams sapnis. Sportistus par to apskauda, jo viņi bija vieni no retajiem, kam šāda izdevība radās. Zaigai pirmās sacensības ārzemēs izvērtās neparastas.
