Bērnība sektā, izlaušanās un astoņi nesaņemti Oskari – Glenas Klouzas neparastais dzīvesstāsts
Iespējams, daudziem Glenas Klouzas vārds saistās ar spilgto un ļauno Kruelu no filmas 101 dalmācietis, lai gan nupat, martā, 79. dzimšanas dienu nosvinējušās aktrises arsenālā ir daudzas izcilas lomas. Ne velti astoņas reizes nominēta Oskaram, ko gan nav saņēmusi, izpelnoties iesauku «visvairāk nominētā balvu nesaņēmusī aktrise». Viņas pašas dzīve arī ir filmas vērta – tas būtu stāsts par meitenīti no reliģiskas kopienas līdz zvaigznei Holivudas Slavas alejā.
Foto: Shutterstock
Sektā Āfrikā
Glenas Klouzas dzīve sākās kā idille. Viņa piedzima 1947. gada 19. martā turīgā, izglītotā ģimenē Konektikutā. Mazotnē dzīvoja pa laukiem un zaļajiem pakalniem, kā pati atminas intervijās: «Mēs skrējām kā savvaļas zvēri Konektikutas laukos, man vienmēr bija neticami aktīva iztēle.» Tā bija brīvība – daba, klusums, bezrūpība. Un tad pēkšņi – lūzums. Kad Glenai bija septiņi gadi, viņas tēvs, ķirurgs Viljams Klouzs, pievienojās amerikāņu mācītāja Frenka Bakmena 1938. gadā dibinātajai konservatīvajai garīgajai kustībai Moral Re-Armament (MRA), ko varētu tulkot kā Morālā atbruņošanās kustība. Atbruņošanās nosaukumā ir metafora: tā radās laikā, kad Eiropā notika militāra bruņošanās pirms Otrā pasaules kara, un kustības dibinātājs aicināja uz morālu atbruņošanos kā pretstatu militārai mobilizācijai – ja valstis krāj ieročus, cilvēkiem jākrāj tikumi. Nevis ieroči, bet četri absolūti jeb principi: absolūts godīgums, absolūts nesavtīgums, absolūta tīrība un absolūta mīlestība.
Kustības dibinātājs uzskatīja – ja cilvēki piedzīvos morālu un garīgu atbruņošanos, pasaule var izvairīties no kara.
Glenas tēvs kustībai pievienojās pēckara gados, kad pasaule bija iegājusi citā spriedzes fāzē – aukstajā karā. Bruņošanās vairs nebija metafora pret nacismu, bet ideoloģiska nostāja pret komunismu, morālas disciplīnas un Rietumu vērtību aizsardzības forma. Nosaukums palika tas pats, bet saturs kļuva par stingru, strukturētu dzīvesveidu ar absolūtiem principiem un kolektīvu domāšanu.
Ģimene pameta ierasto dzīvi un pakāpeniski pilnībā tika iesaistīta kustības ideoloģijā. Ģimene pārcēlās uz Šveici un tad uz Kongo, kur tēvs kļuva par Kongo militārā diktatora un prezidenta Mobutu Seses Seko personisko ārstu un Zairas armijas galveno mediķi. Tāla un eksotiska vide sākotnēji radīja piedzīvojumu sajūtu, taču intervijās, kur aktrise runā par bērnību, nav romantizētu stāstu par Āfrikas tropu ainavām un piedzīvojumiem savannā. Jo patiesībā – nav svarīgi, cik eksotiskā vidē atrodies, ja audz… sektā. Tieši tā – par sektu – šo kustību pirms dažiem gadiem nodēvēja pati aktrise, kad 2021. gadā dokumentālajā seriālā The Me You Can’t See pirmo reizi publiski tik atklāti runāja par šo savu dzīves posmu: «No septiņu līdz divdesmit divu gadu vecumam es biju grupā, ko sauca par MRA. Un būtībā tā bija sekta.» Sludinātā morālā šķīstība un absolūtā pakļaušanās nozīmēja stingru uzraudzību, kolektīvu domāšanu, paklausību autoritātei, individuālu vēlmju pakļaušanu augstākai misijai. Praktiski tas nozīmēja vienu – individualitāte bija jāiznīcina. «Tā mēs tikām audzināti – jebkas, ko tu gribēji darīt sevis labā, tika uzskatīts par egoistisku. Tu nedrīkstēji neko darīt sev.» Šie noteikumi iznīcināja spēju uzticēties saviem instinktiem, domām.
Viens teikums izsaka visu: «Man nebija atļauts domāt pašai.»
