«Negribas, lai tas, ko esi izveidojis, nomirst. Tāpēc velc vien tālāk!» Saruna ar Henriku Danusēviču

Dzimtā valoda – poļu

«Mani senči pirms piecām paaudzēm no Polijas pārcēlās uz Latviju. Mūsu mājās runāja poliski, klausījās Polijas radio, un mana dzimtā valoda ir poļu. Kamēr vecāki strādāja, mani pieskatīja mūsu ģimenē ieprecējusies tante. Viņa neprata poļu valodu, ar mani runāja krieviski, un tā ir mana otrā valoda. Trešā ir latviešu valoda. Kad aizgāju uz latviešu bērnudārzu, sākumā neko nesapratu, bet ātri iemācījos. Īstajiem poļiem tas ir pašsaprotami – lai arī kurā valstī dzīvo, bērns ir jāsūta tās valsts valodas dārziņā un skolā.

Tāpēc visa mana izglītība, augstskolu ieskaitot, ir gūta latviešu valodā. Turklāt no sešiem gadiem gāju pie privātskolotājas mācīties angļu valodu. Skolā ļoti labi iemācījos vācu valodu. Vēlāk dzīvē visas valodas man ir ļoti noderējušas. Mātes vecāki jau kopš trīsdesmitajiem gadiem dzīvoja Krišjāņa Valdemāra ielā. Kara laikā vecmāmiņu nošāva Šmerlī, vectēvs palika viens. Mēs dzīvojām kopā, vectēvs vienā istabā, es ar vecākiem otrā.

Pietrūka puskvadrātmetra, lai mūsu ģimeni uzņemtu rindā uz lielāku dzīvokli.

Es ģimenē biju otrais bērns, tomēr vienīgais, jo pirmais nodzīvoja tikai trīs nedēļas. Vectēvs savā istabā caurām dienām klausījās mūziku, viņam bija iespaidīga – pāri par tūkstoti – skaņu plašu kolekcija. Un arī milzīga bibliotēka – grāmatas bija visur dzīvoklī. Mūsu ģimene draudzējās ar Kalniņiem – literatūrkritiķi, profesori Dzidru Kalniņu un viņas vīru pianistu, profesoru Igoru Kalniņu.

Tāpēc jau kā mazs bērns izbaudīju radošo gaisotni, piemēram, atceros tikšanās ar Knutu Skujenieku, Imantu Ziedoni. Kad beidzās karš, dzimtas sievietes izmantoja iespēju aizbraukt no PSRS. Mātes māsa ieprecējās Austrālijā. Nezinu, kur viņa satika austrāliešu karavīru, vai viņš te bija nonācis gūstā, bet abi aizbrauca uz Austrāliju.

Mamma ar māsu attiecības neuzturēja, viņa vienreiz šurp atlidoja, bet abas nesalaba…