Rīga +20°C 
Ko nosaka likums?
Likums nosaka, ka vecākiem un bērniem ir savstarpējs uztura došanas pienākums un šis pienākums ir jāpilda labprātīgi. Civillikuma 188. pantā teikts: «Pienākums uzturēt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus gulstas uz visiem bērniem samērā ar viņu spējām uzturēt vecākus vai vecvecākus un mantas stāvokli. Strīdus par uzturlīdzekļiem vecākiem vai vecvecākiem izšķir tiesa.»
Zvērināta advokāte Dana Rone pievērš uzmanību tam, ka likumā nav norādīts ne vecuma limits, ne mantas stāvoklis, ko vērtē gan pēc bērnu iespējām, gan vecāku vajadzībām: «Vai, izmantojot kā analoģiju, to varētu saistīt ar 222 eiro (30 procenti no minimālās algas), kas noteikta kā minimālā uzturnauda bērnam no septiņiem līdz 18 gadiem? Nē. Civillikuma 177. panta 4. daļā ir uzskaitīts, kas bērnam ir vajadzīgs – uzturs, veselības aprūpe, izglītība. Uz senioriem izdevumi par izglītību neattiecas, viņiem ir nepieciešama cita veida uzturēšana. Taču tas nenozīmē, ka uzturnaudu nevarētu prasīt un tiesa viņu prasību nevarētu apmierināt.»
Prasībā tiesai ir jānorāda sava ikmēneša budžeta apjoms un vajadzības, kam naudas neatliek, tas, kādas ir viņa paša spējas un mantas stāvoklis, kā arī bērnu skaits, un tad prasa bērnu finansiālo piedalīšanos uzturēšanā.
Parasti aprūpi reducē naudā, vecāka ņemšana dzīvot pie sevis likumā nav noteikta.
Tiesa katru gadījumu vērtē individuāli, piemēram, kādi ir mājokļa rēķini, izdevumi par medikamentiem un izmeklējumiem, un tad bērnam var uzlikt par pienākumu mātes vai tēva kontā ieskaitīt noteiktu summu.
Visi bērni plašajā pasaulē…
Ko darīt tad, ja vecais cilvēks vairs nespēj patstāvīgi par sevi rūpēties, bet viņa bērniem tas nerūp? Vai tas bērnus atbrīvo no pienākuma rūpēties par veco mammu vai tēvu? «Likums teic, ka uzturēšanas pienākumi ir jāpilda labprātīgi, bet, ja bērni labprātīgi nedod uzturu, tad vai nu pats vecāks, vai tā iestāde, kura vecāku uzņēmusies aprūpēt, tiesā drīkst celt prasību pret bērniem un lūgt maksāt uzturnaudu.
Ja cilvēks pats to nespēj izdarīt, jālūdz to darīt advokātam.
Savukārt, ja tā ir iestāde, piemēram, sociālās aprūpes centrs, kur seniors ir ievietots, atbildīgās personas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē noskaidro bērnu deklarēto adresi un informē, ka ceļ prasību par uztura piedziņu vecajam cilvēkam. Tieši tāpat, ja prasītu uzturlīdzekļus nepilngadīgajam, vienīgā atšķirība – seniora gadījumā valsts nav noteikusi minimumu, tas katrā situācijā tiek vērtēts atsevišķi,» skaidro advokāte. Taču, vai laikā, kad daudzi ir izklīduši pa visu plašo pasauli, ir iespējams sadzīt rokā cilvēku, kurš neko nevēlas dzirdēt par saviem pienākumiem?
Dana Rone pēc pieredzes zina teikt, ka vairumā gadījumu Fizisko personu reģistrā meklētā cilvēka adrese ir atrodama. Tomēr ir arī tādi, kas, dodamies plašajā pasaulē, informāciju par savu deklarēto dzīves vietu Latvijā ir dzēsuši. Tad atrast cilvēku ir grūtāk, taču šādu gadījumu nav daudz. Ja seniora bērns vai bērni nav atrodami, viņu uztur pašvaldība, sniedzot sociālo palīdzību, tajā skaitā mājokli.
Bērni ir vairāki, bet rūpējas tikai viens
Ja senioram ir vairāki bērni, būtu tikai godīgi izdevumus par vecāku aprūpi līdzvērtīgi sadalīt uz visiem. Taču kā rīkoties tad, ja par tēvu vai mammu, ja vien tā nav vienojušies, rūpējas tikai viens un pārējie šo pienākumu ignorē? Dana Rone pieļauj, ka tiesa par pamatu varētu ņemt analoģiju ar Civillikuma 179. panta pirmo daļu, kurā noteikts, ka vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Proti, ka vecāki par bērnu rūpējas samērā ar savām spējām un mantas stāvokli. Diemžēl attiecībā uz vecāku aprūpi šie divi kritēriji nav skaidri noteikti, bet princips varētu būt līdzīgs.
Tātad tiesa skatītos, kāds mantas stāvoklis un spējas ir katram bērnam.
Advokāte norāda arī uz šo: «Sanāk netaisnīgi vērsties pret vienu bērnu, to, kurš ir atrodams, bet ne pret citiem, kuri nav atrodami. Jā, situācija varētu šķist netaisnīga bērnam, kam šajā gadījumā tiek uzlikts viss uzturēšanas pienākums, taču citu risinājumu īsti nav. Vienīgi tas bērns, kurš nokļuvis šādā tiesvedības procesā, var skaidrot, ka nav taisnīgi vērsties tikai pret viņu, un norādīt uz tiem, kuri ļaunprātīgi izmanto šo situāciju.»
Taču var būt situācija, kad ģimenē ir vairāki bērni, bet vecāks ceļ prasību tikai pret vienu, jo ar otra palīdzību viņš ir mierā, piemēram, tas apgādā ar pārtiku, aizved pie ārsta vai nokārto maksājumus un palīdz risināt citas ikdienišķas problēmas. Tāpēc pret viņu vecāks prasību neceļ, bet ceļ tikai pret to bērnu, kurš vecāka aprūpē nekādi nepiedalās.
Vai jāpalīdz apmaksāt pansionātu?
Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu apgādnieka – šajā gadījumā bērna – pienākums ir samaksāt par vecāku saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem. Ja senioru ievieto pansionātā un viņam nav citu ienākumu un uzkrājumu, par šo pakalpojumu viņš maksā 85% no pensijas vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta, bet, ja līdzekļu nepietiek, lai samaksātu pilnu pakalpojuma cenu, līdzmaksājumu veic viņa apgādnieki.
Tomēr – kas notiek, ja bērns nespēj vai nevēlas pildīt šo pienākumu?
Ja senioru pansionātā ir ievietojusi pašvaldība, tā ar administratīvo aktu nevar piespiest bērnam uzlikt par pienākumu slēgt ar pansionātu uzturēšanās līgumu vai maksāt trūkstošo summu. Pat ja uzturēšanas pienākums pastāv, pašvaldībai ir jāizvērtē bērna maksātspēja, pieprasot informāciju par ienākumiem. Ja līdzekļi ir nepietiekami un pēc maksājuma veikšanas tie nesasniedz normatīvajos aktos noteikto minimumu, izmaksas sedz pašvaldība. Te gan jāņem vērā fakts – ja bērns atsakās sniegt informāciju par saviem ienākumiem, tas var liecināt, ka viņš ir spējīgs maksāt, tikai to nevēlas.
Ja bērns atsakās maksāt vai slēgt trīspusēju līgumu, pašvaldībai vai pansionātam ir jāvēršas tiesā ar civilprasību par parāda piedziņu. Taču pašvaldība atbilstoši bērna finansiālajām iespējām var noteikt arī citu, labvēlīgāku samaksas kārtību. Apgādnieku atbrīvo no samaksas par sociālo pakalpojumu, ja ir pierādīts, ka vecāks nav rūpējies par bērnu. To apstiprina tiesas lēmums.
Vai jāuztur arī tēvs dzērājs?
«Tas, ka tēvs ir dzērājs, iespējams, ir aptumšojis bērnību, taču nenozīmē, ka viņš bērnu nav uzturējis. Būtu nepieciešami pierādījumi, ka tēva alkoholisms rezultējies neuzturēšanā. Tieši tas pats ir attiecināms uz apgalvojumu, ka tēvs bijis vardarbīgs. Diemžēl izveidojas paradoksāla situācija – jo pacietīgāka savulaik ir bijusi bērna mamma, jo šobrīd bērnam ir sliktāk. Jo ātrāk māte ir pārtraukusi šīs disfunkcionālās attiecības, jo vieglāk bērnam pierādīt, ka tēvs viņu nav uzturējis,» skaidro advokāte Dana Rone.
Civillikuma 188. panta otrā daļa nosaka, ka bērnu var atbrīvot no pienākuma uzturēt vecākus, ja tiek konstatēts, ka vecāki bez dibināta iemesla ir izvairījušies pildīt savus pienākumus pret bērnu.
Lai piemērotu šo normu, ir jāpierāda, ka vecāks nav nodrošinājis aizgādību (Civillikuma 177. pants) vai nav pildījis pienākumu uzturēt bērnu (Civillikuma 179. pants), un civiltiesa parasti apmierina bērnu prasību atbrīvot no uzturēšanas pienākuma, ja vecāks ļaunprātīgi nav maksājis tiesas piespriestus uzturlīdzekļus (vai viņa vietā to ir darījis Uzturlīdzekļu garantiju fonds), ja pametis ģimeni, bijis vardarbīgs, lietojis alkoholu, nav piedalījies audzināšanā un materiālajā nodrošināšanā, nav izrādījis interesi par bērna dzīvi.
«Saskaņā ar Civillikumu vecāki nav jāuztur, ja tie savulaik nav uzturējuši bērnus. Tādi jēdzieni kā dzēra vai bija vardarbīgs netiek lietoti, tikai – nav uzturējis. Kā to pierādīt, ka vecāks savu bērnu nav uzturējis?
Pēdējos divdesmit gados tas ir vieglāk pierādāms, noderēs kaut vai fakts, ka uzturlīdzekļus pārskaitījis Uzturlīdzekļu garantijas fonds. Daudz sarežģītāk ir ar senākiem notikumiem.
Piemēram, nāktos pētīt, vai otra vecāka bankas kontā ienākuši uzturlīdzekļu maksājumi; teorētiski pastāv iespēja no bankas arhīva izprasīt šādas ziņas, taču tas būtu grūti.
Turklāt kādreiz daudz biežāk tika praktizēti skaidras naudas maksājumi. Tāpēc svarīgas būtu radinieku, kolēģu, kaimiņu liecības par vecāku kopdzīvi, par to, vai, piemēram, tēvs ir palīdzējis bērnu uzturēt. Iespējams, ģimenes arhīvā ir kāda vēstule, kurā aprakstīta situācija…» advokāte iezīmē problemātiku. Viņa zina stāstīt, ka gadījumu, kuros vecāki vēlas, lai bērni maksātu uzturnaudu, nav retums. Visbiežāk tas notiekot jau tad, kad ir iesaistīts sociālais dienests. Taču lielākā daļa tomēr esot ģimenes, kurās bez advokāta spējot vienoties par to, kā un kurš rūpēsies par saviem vecākiem senioriem, kuri vairs nevar iztikt bez palīdzības.
