Brokastu kafija kopā ar kaimiņu. Augustīnes dārzs Grīziņkalnā lauž latviešu viensētnieka kodu

Grīziņkalnā ir par vienu atjaunotu namu vairāk – tā varētu nopriecāties paviršs garāmgājējs, pastaigājoties pa Alauksta ielu, tomēr, apstājoties un ieskatoties tuvāk, arhitektu biroja Sampling darbs atklāj smalkas detaļas, un lielākais pārsteigums slēpjas aiz olīvzaļajiem vārtiem iekšpagalmā.

Augustīnes dārzs ir dzīvojamo ēku ansamblis, ko veido arhitekta Aleksandra Vanaga 20. gadsimta sākumā projektētais īres nams nacionālā romantisma stilā un bijušās mazstāvu ražošanas ēkas aiz tā. Vēsturiskā fasāde ielas pusē siltināta no iekšpuses, demonstrējot delikātu pieeju mantojuma saglabāšanā. Sampling galvenā arhitekte Liene Jākobsone skaidro, ka šāda rīcība nav pašsaprotama, jo reti ir iespējama. Ja māja būvdarbu laikā būtu apdzīvota, tas nozīmētu ievērojamus apgrūtinājumus tās iedzīvotājiem, savukārt attīstītājam jārēķinās ar pārdodamo platību samazināšanos. Taču šajā gadījumā nams bija tukšs, savukārt īpašnieks, Hanzas nami, uzticējās arhitektu redzējumam.

Filigrānā attieksme ēkas ārpusē ļāva meistarīgi atjaunot tās oriģinālo tēlu, kurā raupja apmetuma laukumi mijas ar gludiem, saglabājot latviski klusināto monohromo pieeju. Tā kā pasūtītājs vēlējās fasādē iestrādāt arī apgaismojumu, bet arhitektiem vienkārši risinājumi ar pievienotiem gaismekļiem nešķita pievilcīgi, lampas nemanāmi ieslēptas īpatnējās palodzēs, kas kopā ar skārda jumtu piešķir namam dzīvīgus, karmīnsarkanus akcentus. Savukārt vārtrūmē, ko noslēdz lakoniska dizaina vārti, atjaunotas vēsturiskās velves, kas papildinātas ar laikmetīgiem gaismekļiem pie sienas.

Ejot tālāk, acīm paveras neticams skats. Pagalms pārtapis par mūsdienīgu pilsētas dārzu, kura postindustriālā estētika atspoguļo adaptīvās atjaunošanas koncepciju – saglabāt un pielāgot jaunai lietošanai ikvienu būvi neatkarīgi no tās sākotnējās arhitektoniskās vērtības.