Santa.lv
  • «Noskatīju gudrāko un smukāko meiteni. Viņai tika runātīgākais puisis,» Filips Rajevskis par 30 gadu laulību

  • SAGLABĀ RAKSTU
    27.05.2026
  • Līga Blaua
    Foto: Ieva Andersone
    «Esmu optimists un arī uz nākotni skatos cerīgi,» saka politologs, sabiedrisko attiecību aģentūras Mediju tilts līdzdibinātājs Filips Rajevskis. Optimisms un cerība šobrīd, kad ir tik daudz neziņas un nedrošības, mums visiem vajadzīgi.

    Ukraiņu saknes

    Filips Rajevskis atzīst, ka bijis pārsteigts par piedāvājumu sarunai IEVAS Stāstos. «Šādas nišas izdevumi man nezvana,» viņš smejas. «Saprotu, ka runāsim ne tikai par politiku, bet arī par dzīvi. Jautājums – kas es esmu? –, ko, būdams prezidents, uzdeva Valdis Zatlers, ir ļoti labs jautājums. Mums katram uz to jāmeklē atbildes.

    No tēva puses man ir ukraiņu saknes. Mani vecvecāki nāk no Rietumukrainas, kur blakus Polija. Rajevskis ir poļu uzvārds, un man ir daudz radinieku ar stipru poļu galu. No mammas puses jau ceturtajā paaudzē esmu rīdzinieks, bet mātes pusē man ir latgaliešu un vācu saknes. Vectēvs nāca no lielas Latgales dzimtas, viņam bija grūta bērnība un jaunība, bet ieguva izglītību, Latvijas laikā strādāja Finanšu ministrijā. Viņam paveicās, ka krievi viņu neizveda. Dzīvi nodzīvoja kā matemātikas skolotājs. Vecmamma, pēc tautības vāciete, pēc kara nerunāja vāciski, jo baidījās. Tādi raduraksti padomju laikā bija bīstami.

    Man bija ideāla bērnība. Man šķiet, ka man nav nekādu bērnības traumu.

    Mani vecāki bija ārsti, dzirdēju viņu sarunas. Tās bija par darbu, nekad nedzirdēju, ka viņi aprunātu savus kolēģus, sakot kaut ko sliktu. Vienmēr esmu apzinājies, ka man ir ļoti labi vecāki, viņi man vēl arvien ir. Pa šiem 52 gadiem, kurus dzīvoju šajā pasaulē, esmu daudz ko pieredzējis un zinu, ka mūsu matriarhālajā sabiedrībā ne visiem ir labs tēvs, kas veltīs bērnam laiku, runās ar viņu, kad bērns grib tikt uzklausīts. Manam tēvam vienmēr bija laiks atbildēt uz maniem jautājumiem, viņš katrā sarunā uzdeva āķīgus jautājumus, rosinot domāt. Es zinu, ka man dzīvē daudzreiz gājis šķietami viegli tieši tāpēc, ka man no mazām dienām bija šādas sarunas.

    Bērnībā, kas bija septiņdesmitie gadi, dzīvojām kopā ar tēva vecākiem. Mamma bija ļoti talantīga ārste, viņai bija iespēja mācīties, un es daudz laika pavadīju ar vecvecākiem. Vasarās dzīvoju ar viņiem vasarnīcā. Vecmamma vārīja autentisko boršču, gatavoja vareņikus ukraiņu gaumē. Man arī šie ēdieni labi sanāk. Vareņikiem man ir vecmammas recepte. Viņa bija piedzīvojusi holodomoru un prata gandrīz no nekā pagatavot ēdienu.

    Tās trūcīgās receptes bieži vien ir labākas par tām, kurās nekā netrūkst. Tādi bija arī vecmammas vareņiki.

    Bērnībā daudz laika pavadīju Ukrainā. Vectēvs bija izteikts ukrainis. Milzīga auguma, būdīgs, ar ukrainiskiem vaibstiem, kādi ir arī man. Iepazinu Ukrainu un labi izjūtu ukraiņu dabu un raksturu. Daudzi saka, ka man ir riebīgs raksturs, un tās ir manas ukraiņu asinis. (Smejas.) Es nekad nepadodos. Ir cilvēki, kas saka – viņiem dzīvē veicies, jo bijuši īstajā vietā īstajā laikā. Man ir citādāka laime…

    Kļūsti par SANTA+ lasītāju!

    Iegūsti piekļuvi labākajam saturam, jaunumiem par Tev interesējošām tēmām, podkāstiem un citiem jaunumiem mūsu portālā

    Esmu abonents. Autorizēties!

    Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit

    Lasi vēl

    Lasi vēl

    Satura mārketings

    Jaunākie raksti