
«Esmu cilvēks, kurš tikai mācās dzīvot, kuram nav visu atbilžu, kurš izdarījis daudz kļūdu.» Intervija ar Juri Rubeni
Pagājušā gada beigās iznāca Jura Rubeņa grāmata Uguns pavedieni. Tie ir stāsti par cilvēkiem, kuri kādā brīdī sajutuši īpašu aicinājumu un uzdrīkstējušies tam sekot un kurus neparastas garīgās pieredzes dēļ bieži vien dēvē par mistiķiem. Bet varētu saukt arī par garīgajām autoritātēm, jo viņu atstātie nospiedumi joprojām izgaismo ceļu cauri gadu desmitiem un simtiem. Vai šodien ir tādi cilvēki? Vai mūsdienu sabiedrībai tādi vispār ir vajadzīgi, vai arī mums rāda gaismu influenceri un šovu zvaigznes? Par to šī saruna.
Foto: No izdevniecības «Žurnāls Santa» arhīva
Jurim ir bijis daudz titulu – gan oficiālu, gan publiskajā telpā piedēvētu. Bet uz jautājumu, kā viņš sevi šobrīd pieteiktu pats, Juris atbild īsi – kontemplācijas skolotājs. «Skaidrs, ka cilvēks nav tikai tas, ko viņš dara, bet šajā ziņā es jūtos tik dziļi tajā procesā, kas vedina uz iekšējās pasaules iepazīšanu, ka tā jau ir daļa no manis.»
– Jūsu grāmata stāsta par ļoti dažādu laikmetu cilvēkiem, arī no pavisam seniem laikiem, un tomēr viņi ir kļuvuši par īpašiem arī jūsu dzīvē.
Ir skaidrs, ka būtībā mūs par cilvēkiem veido daudzas sastapšanās ar dažādiem cilvēkiem, un ierasts domāt, ka tas ir stāsts par dzīviem cilvēkiem. Bet mūsu dzīvi veido ne tikai tie, kas staigā pa šo zemi vienlaikus ar mums, bet arī cilvēki, kas dzīvojuši pat daudzus gadsimtus senāk. Ir skaisti pieredzēt, ka mēs varam satikties – un tā pavisam reāli satikties – ar cilvēku, kurš dzīvojis pirms tūkstoš gadiem, un šis cilvēks var kļūt par daļu no mūsu dzīves. Viņš var kļūt par sarunu biedru, un tas, ko šis cilvēks ir darījis, var ietekmēt mūsu dzīvi.
– Interesanti, ka šie desmit cilvēki, kas aprakstīti jūsu grāmatā, nebūt nebija perfekti, daži pat visnotaļ pretrunīgi, īpaši mūsdienu skatījumā…
Es domāju, ka garīgi orientieri vai garīgas autoritātes nav kādi pareizi cilvēki. Nezinu gan, vai kāds vispār var parādīt pilnīgi pareiza cilvēka etalonu – tādu kā precīzs kilograma etalons, kas esot kaut kur Parīzē, un tad ar to var salīdzināt visas pārējās svara vienības.
Es domāju, tādu ideālu nav – mēs visi esam topoši cilvēki.
Bet mani pašu visvairāk uzrunā cilvēki, kuru dzīvē ir notikuši kādi būtiski pārmaiņu procesi. Viņi savā dzīvē ir atvērušies labām pārmaiņām, kļuvuši par patiesākiem cilvēkiem. Viņi ir atvērušies transformācijai – un es šo vārdu lietoju tā, kā to lietoja Karls Gustavs Jungs, proti, apzīmējot procesu, kurā cilvēks aizvien vairāk kļūst pats par sevi. Un tieši tādēļ arī nevar runāt par kādu ideālu perfekciju, jo cilvēka izaugsme nepārtraukti turpinās.
Neviens nevar sasniegt griestus, patiesībā pat būtu bēdīgi, ja varētu.
Daudz svarīgāk, ka tie ir cilvēki, kuri ir dziļi ieniruši savā dzīvē un kuri ir ļāvuši šai dzīvei sevi mainīt. Viņi ir kaut ko pieredzējuši no dzīves dzīlēm, un līdz ar to viņos atspīd ļoti patiesa cilvēcība. Un, lūk, šī patiesā autentiskā cilvēcība ir kas tāds, kas ļoti, ļoti uzrunā. Katrā ziņā vismaz mani neuzrunā cilvēki, kuri cenšas iekļauties noteiktā ietvarā vai rādīt sevi kā ārēji pareizus – jo iekšēji jau neviens tāds nav. Mūs uzrunā cilvēki, kas ir ļoti īsti nodzīvojuši savu dzīvi. Ne vienmēr bijuši tehniski pareizi, bet bijuši ļoti autentiski.
– Nav grūti pamanīt, ka tie visi ir cilvēki no pagātnes. Lasāls, šķiet, ir pēdējais šajā plejādē, un arī viņa vairs nav. Vai tas nozīmē, ka vieglāk rakstīt par cilvēkiem, kuru zemes dzīve jau ir beigusies, jo viss par viņiem ir skaidrs? Vai arī šāda līmeņa autoritāšu mūsdienu pasaulē starp dzīvajiem jums vienkārši nav?
Dažkārt jau tā mēdz teikt – lai iegūtu īstu pārskatu par cilvēka dzīvi, cilvēkam ir jābūt pārkāpušam slieksni un aizgājušam mūžībā…
– Citiem vārdiem – kamēr cilvēks ir dzīvs, vēl var paspēt savu dzīvi un reputāciju sabojāt?







































































































