Bohēma ir beigusies, bet taureņi vēderā sakaltuši. Ģirts Ķesteris par vecumu, krīzi attiecībās un būšanu formā

Ģirts Ķesteris mani sagaida pie Dailes teātra dienesta ieejas. Pa ceļam uz grimētavu viņš rāda teātra trenažieru zāli – vestibilā, kur skatītājiem izsniedz mēteļus, trenera vadībā vingro kolēģi. Ar liftu uzbraucam uz grimētavu, ko aktieris dala ar Aldi Siliņu un Arti Robežnieku. Te valda patiesi radoša atmosfēra – spoguļa galdiņi nokrauti ar lugu eksemplāriem, dziesmu notīm. Telpas vidū ir plats dīvāns, uz kura brīvbrīdī atlaist muguru.

«Mēs te nepiespiesti jūtamies, varam arī pagulēt visi blakus,» saka aktieris. «Tomēr vairāk esam kolēģi, bet mani draugi ir Ķesteri Kuldīgā. Man vienmēr ir par klusu, un te es ieslēdzu vecu rādžiņu, kuram ir vairāk nekā divdesmit gadu. Tas ķer maz frekvenču, taču kaut kas skan. (Ģirts noslēdz radio, lai skaļais fons netraucē sarunai.) Ikdienā es mostoties ieslēdzu visus iespējamos medijus – televīziju, radio, arī vannas istabā skan radio. Man patīk sadzīviski trokšņaina atmosfēra. Latvijas Radio piedāvā informatīvo rīta stundu, televīzija – Rīta Panorāmu. Man vajag vismaz divas stundas, lai savestu sevi kārtībā, pierastu pie sevis. Tā ir mana rīta rutīna.

Bulgāru režisors Aleksandrs Morfovs teica: ziniet, tas ir sarežģīti – no rīta piecelties un sagatavot sevi jaunai dienai. Tas tiešām ir grūti.

Savā sešdesmit gadu jubilejas izrādē Vīrietis, kurš gaida… (tā ir izrāde par to, kā vīrietis meklē attiecības, pašironija, un es tajā ierēcu par sevi) ir aina, kurā viņš iztēlojas, ka sieviete dauzās pie vannas istabas durvīm un saka – ko tu tur dari? Viena cilvēka ikdienas rutīna ir panesama, un, ja kādam tas ir nepieciešams, ieskaitot mani, tas nav nekas slikts. Bet kādā brīdī piezogas vientulība. Uzzīmēšu algoritmu, ko esmu izveidojis, neklātienē iespaidojoties no sava skolotāja. (Ģirts paņem papīra lapu un velk trīs apļus.)