Mammas lielais puisītis. Kāpēc pieauguši dēli izvēlas nepamest vecāku ligzdu
Pieauguši vīrieši, kuri joprojām dzīvo kopā ar mammu, mūsdienās nav retums, un ne tikai Latvijā, bet arī daudzās citās valstīs. Sievietes sociālajos tīklos parasti šādus vīriešus uzreiz noraksta – ja ar tādu iepazinies, bēdz neatskatoties! Kāpēc viņi nepamet mammas silto azoti, un vai tiešām viņi nav pelnījuši kaut tikai vienu iespēju?
Foto: Shutterstock
Konsultē Ernests Pūliņš-Cinis, ārsts psihoterapeits Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikā, SIA EPC VPC psihoterapijas praksē.
Eiropas Savienības (ES) statistikas pārvaldes Eurostat pirms pāris gadiem apkopotie dati liecina, ka jauni cilvēki vecāku mājas pamet vidēji 26,4 gadu vecumā. Visvēlāk – 33,4 gadu vecumā – no ģimenes mājām aiziet Horvātijā, bet visagrāk – 21,3 gados – Somijā. Latvijā vidējais vecums, kad jauni cilvēki pamet vecāku mājas, ir 26,8 gadi. Visās ES valstīs vēlāk to izdara tieši vīrieši. Lielākā atšķirība starp dzimumiem ir Rumānijā, kurā vīrieši vecāku ligzdu pamet 29,9 gados, bet sievietes – 25,4 gados.
Psihoterapeits Ernests Pūliņš-Cinis pieļauj: tā kā vērā ņemama sabiedrības daļa sastāv no nepārliecinātiem, ievainotiem un nespējīgiem vīriešiem, tendence, ka pieaudzis vīrietis dzīvo kopā ar mammu vai – retāk – ar abiem vecākiem, varētu aizvien augt.
Modernais gadsimts
Vienmēr esmu uzskatījusi, ka dabiskā lietu kārtība ir tāda, ka vecāki uzaudzina bērnu un palaiž viņu savā dzīvē, un tāpat viņš dara ar saviem bērniem, vienlaikus saglabājot pietiekami tuvas un sirsnīgas attiecības. Tikai – bez salipšanas un saplūšanas, bez kontroles un iejaukšanās vienam otra dzīvē.
Dažkārt redzam, ka puisītis ir audzināts tā, ka pats par sevi viņš nav nekas, tur bijusi pārspīlēta feminisma nesmukā piegarša. Viņš ir audzināts tā, ka ir atkarīgs no mātes un pats par sevi ir nespējīgs, nevarīgs, gribu teikt – pat psiholoģiski kastrēts.
Ernests Pūliņš-Cinis atzīst, ka mūsdienu sabiedrība vairāk orientējas uz individuālo, bet, skatoties vēsturiski, kolektīvisms bija daudz izteiktāks. Viensētās vairākas paaudzes dzīvoja kopā, arī padomju laikā tika uzsvērta kolektīvā atbildība, lai cik greizi tas izpaudās.
