• Šobrīd

    weather img

    Rīga 0°C

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Šķirtene meklē normālu vīrieti! Iepazīšanās kovida laikā (3. sērija)

    Seriāls
    Daiga Liepiņa
    Ieva
    Ieva
    26. marts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Instruktāža sniegputenī, smiekli pašai par sevi, sen nepieredzēts satraukums, izvandīts skapis, sarakste, divi match un viens randiņš – tāda ir mana aizvadītās nedēļas bilance.

    Noskaņojums nedēļas sākumā

    Ja vēl kādreiz dzirdēšu vārdus «Nu iepazīties internetā taču mūsdienās nav nekādu problēmu!» – uzsprāgšu. Es nesaprotu, kas tās par leģendām klejo apkārt. Mana jaunā identitāte, protams, krietni ir vairojusi saņemtos patīk, bet kā var nebūt neviena jauna match? Bez tā vispār nav iespējams sākt ar kādu sarakstīties. Klusībā jau izdomāju, ka droši vien – kā jau absolūta iesācēja – daru kaut ko nepareizi. Bet ko?

    Nezinu, kas tas bija par magic, bet nākamajā dienā, staigājot ar suni, satieku savu paziņu. To pašu, kas vēl ne tik sen bija galīgi aptrakusi ar Tinderi. Laiks nejauks – vējš, slapjš sniegs sitas sejā, bet man vienalga. Man ir izdevība noskaidrot savu neveiksmju cēloni. «Ak, cik ātri gan viss aizmirstas!» viņa smejas, turot rokā manu telefonu. Par laimi, atmiņa viņai atgriežas, un uzzinu daudz jauna. Piemēram – pirms svaipot pa labi vai pa kreisi (patiesībā jau biju sākusi šaubīties, vai gadījumā visus tos, kas man patika, es tomēr neesmu pasūtījusi pa kreisi), var redzēt visas bildes, ko šis cilvēks ielicis. Var pavilkt bildi uz leju un apskatīties, kādu informāciju viņš par sevi sniedzis…

    Nē, nu kolosāli! Labi, ka beidzot to uzzinu. Mans telefons jau draud neizturēt slapjās sniega vērpetes, kad seko pats svarīgākais norādījums: ja gribu tos match, man jābūt aktīvākai un vairāk jāsūta vīrieši pa labi, nevis pa kreisi, bet, ja kāds patiešām iepaticies, jānosūta viņam patīk. Paziņa jau gatava iedrošināt mani to izdarīt, kad atceras: ā, tagad tas ir maksas pakalpojums… Nu nē, arī viņa par Tinderi nav maksājusi.

    Nedēļas vidus

    Šausmīgi daudz darba, par Tinderi atceros tikai pašā vakarā, kad laimīga esmu tikusi gultā zem segas. Tā, kas mums šoreiz piedāvājumā? Nez kur palikuši tie, kurus redzēju iepriekš un neapdomīgi noraidīju? Viens otrs bija tīri tā neko… Šovakar īsti nav pat, ko izvēlēties. Protams, zinu parunu – neskati vīru no cepures! Bet kā tad lai vēl skatās? Nē, nu paskatos jau, protams, kāda izglītība, kādas intereses, bet pagaidām neviens tā īsti neuzrunā… Lielākoties viņiem gribas atrādīties pie alus kausa krogā, uz slēpēm, ceļojuma laikā, ar moci, pie auto…

    Ir arī liriski personāži, kas fonā izvēlējušies dārzu un paši izskatās tādi mazliet oldskūlīgi. Daži īpaši uzsvēruši savu sportiskumu, atrādot muskuļus sporta zālē. Ir tādi, kas uzreiz uzsver, ka ir mazi augumā. Nu kaut kā neaizķeras man tās acis… Nekas nesakrīt ar to vīrieti, kādu esmu iztēlojusies. Nu kaut viens būtu kaut mazliet uz to šniti

    Oho! Kas tad te? Beidzot uzpeldējis viens patiešām kopts un stilīgs džeks. Tekstiņš uz titulbildes arī tā neko: «Es Tevi ņemu un vedu prom no šejienes, jo… Tu esi aktīva un pozitīva, Tev ir savas intereses un aizraušanās, Tu esi pieaugusi un Tev patīk sekss…» Nu viss gluži kā par mani! Mazliet iesirmi mati, kopta bārda, un cik daudz bilžu ielicis! Gatavais fotomodelis. Un pats jau arī atzinis, ka viņam patīk mode. Tomēr noskurinos – pārāk jau nu sevī iemīlējies, un nosvaipoju pa kreisi… Un tad man laikam noraustās roka – nākamo džeku jau esmu ielikusi kastītē pa labi, un zibenīgi pienāk match! Apskatos kārtīgi – drusku jaunāks par mani, par sevi nav norādījis pilnīgi neko, ir bilde, kur viņš jūras krastā no kokosrieksta ar salmiņu sūc sulu, bilde uz slēpēm kalna galā un tad vēl viena baigā riteņbraucēja tērpā pie diezgan iespaidīga velosipēda… Nē, nu varbūt nav tik traki.

    Nākamajā dienā saņemu no viņa uzaicinājumu satikties klātienē.

    Pa kādai rindiņai, un jau konstatējam, ka mums abiem ir suns, abiem patīk braukt ar riteni, viņš ir šķīries, ir bērni.

    Saņemu ierosinājumu brīvdienās braukt uz jūru un, protams, ņemt līdzi suņus. Nezinu, nezinu… Manējais nav diez ko draudzīgs. Bet tieku mierināta, lai nesatraucos – viņa suns esot, es atvainojos, zaudējis savu mantību, tāpēc lēns un mierīgs. Vienojamies par sestdienu, protams, vēl sazināsimies.

    Jāatzīst, velobraucējs (sauksim viņu tā, jo tā bilde ar riteni tiešām ir iespaidīga) sarakstē ir gana patīkams. Raksta pieklājīgi, pat ar humoriņu.

    Jūtu, ka jau gaidu sestdienu.

    Nākamajā vakarā ir vēl viens match un zibenīgs Čau kakao burvīgā! Nu gan sākums! Atbildē aprobežojos vienkārši ar Čau! Un fiksi sāku skatīties viņa profilu. Nē, nu tiešām – tīri simpātisks, slaids vīrietis, normāli apģērbies, bildē smaida… Tikmēr jau viņš raksta pretim: «Izskatās, ka viens no otra atrodamies ne pārāk tālu – kā būtu, ja es piebrauktu?» Pulkstenis ir jau pāri desmitiem, viņš tiešām domā, ka es tagad ģērbšos un iešu laukā no mājas? Rakstu pretim: «Jo?» «Pavizināšu tevi ar mašīnu.» Vai es pareizi izlasīju? Kas par sviestu? «Varbūt mums sanāks arī sekss?» Nē, nu tā, protams, ir katra paša darīšana, ko viņš šajā dzīvē vēlas, bet man nenormāli jāsmejas. Interesanti, cik pozas ir iespējams mašīnā cilvēkiem, kam mugurā ziemas drēbes? Un ir taču kovida laiks!

    Rakstu pretim, ka man nenāk ne prātā tik tumšā un aukstā vakarā iet ārā no mājas. Un tad sākas! Kāds sekss man patīk? Kāda poza patīk vislabāk? Kā patīk nobeigt? Un tā tālāk. Tas, ko atbildēju, lai paliek pie manis, bet nu mazliet jau pati arī uzvilkos. Bet tad sekoja jautājums: «Vai tu būtu ar mieru izlaizīt manu anālo caurumu?» – un es viņu zibenīgi pasūtīju…

    Nedēļas nogale

    Ar velobraucēju esmu sarunājusi pēcpusdienā satikties pie jūras. Jāatzīst, laiks randiņam nav diez ko piemērots – snieg. Bet man tas vispār nešķiet būtiski. Esmu nenormāli uztraukusies. Pat nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi biju uz randiņu. Pirms gadiem divdesmit, kad es ar savu bijušo brūtējos? Pa galvu kā tāds ātrvilciens dragā visādas domas: vai es viņam patikšu? Vai viņš patiks man? Ko darīšu, ja galīgi nepatiks? Kas notiks, ja nebūs, par ko runāt? Labi, ka ir vismaz tie suņi. Par tiem taču vienmēr var runāt. Bet ja nu viņš gribēs skūpstīties? Vai pirmajā randiņā tas ir ok? Un ir taču pandēmija, jāievēro 2 metru distance… Kāda tur vispār var būt skūpstīšanās!

    Un tad vēl pats svarīgākais jautājums – ko vilkt mugurā? Nē, nu es jau saprotu, ka ir pilnīgi smieklīgi par to domāt, ja skaidrs, ka neviens netaisās izģērbties.

    Bet tik un tā… Normāli būtu vilkt džinsenes, bet pandēmijas laikā tās sarāvušās un kājas tajās vairs neizskatās diez ko tievas… Bet nevilkšu taču kleitu! Varbūt slēpošanas bikses un jaku? Nu nē, vajag tomēr sievišķīgāk. Iedomājos, ka man taču ir tāda smuka ziemas jaciņa, sportiska… Visu skapi pārroku, līdz atceros, ka pagājušajā ziemā, kad rīkojām pikniku, esmu aizmirsusi to draudzenes mājās…

    Paskatos pulkstenī, ir pagājusi stunda, kopš jau vandos pa skapi, uzvelkot un atkal novelkot visu iespējamo… Ja pēc piecām minūtēm neiziešu no mājām, būšu nokavējusi pat pieļaujamās 15 minūtes. Nomierinos, uzvelku tās pašas džinsenes, savu ikdienas ziemas pusmētelīti, viegli uzkrāsoju skropstas, lūpām uzklāju balzamu, apģērbju suni un dodos pretim savam pirmajam Tindera randiņam.

    Ko lai saka – ņemt līdzi suņus bija kļūda. Likās, ka viņi tūliņ viens otru saplosīs. Līdz ar to randiņš beidzās nesācies. Tik vien kā pa gabalu sasmaidījāmies, aizejot katrs uz savu pusi. Nākamais randiņš – pēc nedēļas. Un bez suņiem. Gaidu!

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+