Rīga +8°C 
5 iemesli, kāpēc klimatam patīk vilcieni
- Vilciens rada mazāk siltumnīcefekta gāzu emisiju. Transports ir viens no būtiskiem CO2 emisiju avotiem, bet, rēķinot uz vienu pasažieri un nobraukto kilometru, vilciens parasti rada daudz mazāk emisiju nekā automašīna vai lidmašīna. Tāpēc auto vai lidmašīnas aizstāšana ar vilcienu palīdz samazināt ceļojuma ietekmi uz klimatu.
- Elektriskie vilcieni ir iespēja atteikties no fosilās degvielas. Benzīna, dīzeļdegvielas un aviācijas degvielas dedzināšana atmosfērā izdala CO2, kas veicina planētas sasilšanu. Elektriskais vilciens brauciena laikā degvielu nededzina, un, ja elektrība tiek ražota no atjaunīgajiem energoresursiem, tā radītās emisijas var būt īpaši zemas.
- Vilciens patērē mazāk enerģijas uz vienu pasažieri. Vienā vilcienā iespējams pārvadāt simtiem cilvēku, tāpēc nepieciešamais enerģijas daudzums sadalās starp daudziem pasažieriem. Mazāks enerģijas patēriņš nozīmē arī mazāk ar enerģijas ražošanu saistītu siltumnīcefekta gāzu emisiju. Viens vilciens var aizstāt daudz automašīnu.
- Ja cilvēki brauc ar vilcienu, nevis katrs ar savu auto, tiek sadedzināts mazāk benzīna un dīzeļdegvielas. Tas tieši samazina CO2 emisijas, kas uzkrājas atmosfērā un ir viens no galvenajiem cilvēka izraisīto klimata pārmaiņu cēloņiem.
- Dzelzceļš palīdz veidot klimatam saudzīgāku transporta sistēmu ilgtermiņā. Lai būtiski samazinātu transporta radītās emisijas, vairāk jāizmanto sabiedriskais transports. Dzelzceļš ļauj lielu cilvēku skaitu pārvadāt ar salīdzinoši mazu enerģijas patēriņu un CO2 emisijām, tāpēc tam ir būtiska loma pārejā uz klimatneitrālāku transportu.
Saudzīgi klimatam un arī romantiski
Eva Johansone, žurnāliste:
«Noteikti mudinu, cik nu iespējams, ceļot ar vilcienu! Tas ir gan saudzīgi klimatam, gan savā ziņā pat romantiski – kā filmā Before Sunrise, kur sarunu uzsāk divi svešinieki. Esmu ar vilcienu daudz ceļojusi gan Eiropā, gan ASV, gan Indijā.
Spilgti atmiņā palicis diennakts brauciens kopā ar vīru no Keralas uz Kanjākumāri, kas atrodas pašā Indijas dienvidu galā. Pa logu varēja vērot, kā pamazām mainās ainava. Indijā vilciens brauc diezgan lēni, tāpēc var labi apskatīt iekoptos laukus, dzīvniekus un ikdienas dzīvi. Nonākot pašā Indijas dienvidu galā, ieraudzījām tādu Indiju, kādu mēdz rādīt dokumentālajās filmās, – no ļoti sakārtotas pasaules vilciens mūs bija atvedis uz kaut ko pilnīgi citu. Brauciens bija ļoti ērts. Mums bija guļvietas – nekāda luksusa, vienkāršas, tīras lāviņas. Īpaša pieredze bija vilciena vaļējās durvis. Protams, galvu pa tām ārā bāzt nevajadzētu – tas nav droši, jo gar sliedēm ir stabi un citi šķēršļi. Un ēdiens!
Ēdiens vilcienos tur ir vesela kultūra!
Eiropā esam pieraduši tālā ceļā ņemt līdzi savas desmaizes vai iet uz vilciena restorānvagonu, bet Indijā pieturās vilcienā sakāpj ēdienu pārdevēji, un vagons piepildās ar eksotiskajām Indijas garšām un smaržām – tik labām, ka uzreiz gribas kaut ko nopirkt. Uz metāla paplātēm rindojas čapati maizītes un krāsainas mērces, žāvēti mango un karijs…
Jāatzīst, ka pirms šī brauciena zināms satraukums tomēr bija. Par Indiju bijām dzirdējuši visādus stāstus, tāpēc tuviniekiem nosūtīju biļetes informāciju – lai viņi zina, ar kuru vilcienu braucam un uz kurieni. Ja es ceļotu viena, droši vien nebūtu jutusies tik droši kā kopā ar vīru, īpaši izkāpjot gala stacijā. Tikmēr pašā vilcienā nedrošības nebija. Gluži otrādi – šķita, ka cilvēki tur cits citu pieskata.
Nebija sajūtas, ka visu laiku jāuzmanās un soma jāliek zem galvas, lai nezog, nebija arī netīrības vai uzmācības.
Ar vilcienu man ļoti patika braukt arī Amerikā. Dzīvojot tur, bieži braucu no Santabarbaras uz Losandželosu. Tas ir brīnišķīgs maršruts! Biļete maksā ap 33 dolāriem, un lielu ceļa daļu vilciens brauc gar okeānu. Vagonā ir milzīgi logi un var sēdēt ar seju pret tiem – dzer kafiju un skaties uz okeānu. Ikreiz, braucot garām milzīgajiem Losandželosas sastrēgumiem un daudzjoslu šosejām, domāju par cilvēkiem automašīnās – kāpēc viņi izvēlas atrasties tur, ja var braukt šādi?»
Pāri visai Eiropai
Tālis Linkaits, ekonomists:
«Braukt ar vilcienu man patīk, un arī ikdienā to daru, kur vien iespējams. Pašlaik strādāju Serbijā un esmu izmēģinājis jau vismaz piecus dažādus vilcienu maršrutus. Arī no Rīgas uz laukiem braucu ar vilcienu. Ilgus gadus man bija sapnis ar vilcienu doties tālā ceļojumā, un nu esmu to īstenojis – kopā ar sievu trijos piegājienos izbraukājām Eiropu no viena gala līdz otram – no Viļņas līdz Varšavai, no Vīnes līdz Grācai, Brno un Krakovai, no Berlīnes līdz Barselonai un tālāk uz Bilbao, bet atpakaļ – caur Bordo un Parīzi līdz Berlīnei.
Garākais ceļojums mums aizņēma trīs nedēļas. Negribējām steigties, piemēram, iesēsties vilcienā Berlīnē un iespējami ātrāk nokļūt Barselonā, jo tā pazustu liela daļa ceļojuma jaukuma. Braucām lēnām, pa ceļam izkāpjot un nakšņojot dažādās pilsētās, tās kārtīgi izstaigājot. Bijām Strasbūrā, Lionā, Aviņonā, Monpeljē, Saragosā. Ja reiz ceļojumam atvēlēts laiks, tad ir vērts to patiešām izbaudīt, nevis pārvērst par nemitīgu skriešanu! Vilciens dod iespēju iekāpt un izkāpt pašā pilsētas centrā – nav jābrauc desmitiem kilometru, kā tas nereti ir no lidostām. Daudzviet dzelzceļš ir labi savienots arī ar vietējo sabiedrisko transportu, tāpēc pārvietoties ir vienkārši.
Šādu ceļojumu ir vērts laikus izplānot.
Protams, var arī vienkārši aizbraukt uz staciju un nopirkt biļeti uz nākamo vilcienu, taču tad jārēķinās gan ar augstāku cenu, gan risku, ka vilciens būs pilns. Iesaku sākt plānot vismaz mēnesi iepriekš un biļetes pirkt tik savlaicīgi, cik pie konkrētā pārvadātāja tas iespējams. Turklāt jāņem vērā, ka Eiropā vienā maršrutā mēdz konkurēt vairāki uzņēmumi un cenas var būt ļoti atšķirīgas. Reiz gadījās, ka vienam un tam pašam braucienam pa Vāciju biļete, kas pirkta pie Francijas pārvadātāja, bija lētāka nekā pie Vācijas pārvadātāja, lai gan braucu ar vācu vilcienu. Maršruta plānošanai esmu izmantojis lietotni Omio – tā noder, lai vienuviet varētu izpētīt dažādu valstu vilcienus un to iespējamos savienojumus. Noder arī Google Maps, Vācijā ļoti ērta ir Deutsche Bahn lietotne.
Jāatzīst gan, ka vilciens ne vienmēr būs pats lētākais pārvietošanās veids. Reizēm ar zemo cenu aviokompāniju var aizlidot lētāk, taču, ja salīdzina ar braukšanu automašīnā, kur jāmaksā par degvielu, maksas ceļiem un stāvvietām, vilciens daudzos gadījumos noteikti ir konkurētspējīgs. Man patīk ceļot ar vilcienu, jo tā ir iespēja baudīt pašu ceļu, vērojot, kā mainās ainava. Man šķiet interesanti arī vērot cilvēkus – kā viņi iekāpj, izkāpj, sarunājas, dodas savās ikdienas gaitās. Brauciens vilcienā ir iespēja ceļojot ieraudzīt mazliet vairāk īstās dzīves.»
Ceļojam kopā ar bērniem
Sanita Ločmele, personālvadības partnere:
«Dzīvojot Zviedrijā, redzu, ka te pārvietošanās ar vilcienu ir ļoti populāra. Cilvēki, kuriem rūp dabas un klimata jautājumi, ar vilcienu dodas pat uz sanāksmēm Briselē un citviet Eiropā. Mūsu ģimenē ir divi puikas, un mums visiem ļoti patīk braukt ar vilcienu. Bērniem ir interesanti, jo tas ir kopā pavadīts laiks un pats ceļš kļūst par piedzīvojumu, kamēr automašīnā stundām ilgi jāsēž piesprādzētiem.
Interese par ceļošanu ar vilcienu sākās ar traku ieceri –
gribējām ar Transsibīrijas vilcienu doties pāri Krievijai uz Ķīnu.
Braucienu sākām plānot pandēmijas laikā, bet sākās karš Ukrainā, tāpēc neaizbraucām. Viens no pirmajiem lielajiem vilciena piedzīvojumiem bija 18 stundu ceļojums uz Zviedrijas ziemeļiem un Norvēģiju. Esam braukuši arī uz Berlīni – 14 stundas. Izvēlamies nakts vilcienus, jo tad ceļš paiet ātrāk: vakarā iekāp vilcienā, iekārtojies, daļu ceļa noguli un no rīta esi galapunktā. Ar vilcienu esam braukuši arī no Amsterdamas uz Antverpeni, no Barselonas uz Parīzi un citos maršrutos. Centrāleiropā ar vilcienu ceļot ir ļoti ērti, jo maršrutu ir daudz un var nokļūt gandrīz visur. Tomēr vislielākais piedzīvojums bērniem ir braukt ar Latvijas vecajiem vilcieniem, jo tie ir pavisam citādi, nekā ierasts redzēt.
Dodoties ceļojumā ar pārsēšanos, noteikti iesaku atstāt iespējami lielāku laika rezervi starp viena vilciena pienākšanu un nākamā atiešanu, jo vilcieni var kavēties – ja uz sliedēm kas noticis, vilciens nevar apbraukt šķērsli kā autobuss.
Braucot ar nakts vilcienu, jāizdomā, kādu komforta līmeni gribas. Var nopirkt tikai sēdvietu, bet var izvēlēties guļvietu kupejā. Kupejas ir dažādas – divvietīgas, četrvietīgas, sešvietīgas, dažās pat ir sava duša. Tā kā mēs ceļojam ar bērniem, vienmēr pērkam visu kupeju, taču iegādājoties tikai vienu vietu kupejā, protams, jārēķinās, ka pārējās vietās būs sveši cilvēki. Braucot naktī, noteikti iesaku paņemt līdzi ausu aizbāžņus. Pat tad, ja mājās troksnis gulēt netraucē, vilcienā var būt grūti aizmigt, jo troksnis ir citāds un neierasts – vilciens naktī apstājas stacijās, bremzē, reizēm tiek pievienoti vai atvienoti vagoni – tas viss var ļoti traucēt gulēt. Ceļojot ar bērniem, mums ir vēl viena rūpe – lai viņi naktī neizkrīt no guļvietām, jo ne vienmēr tām ir drošības maliņa, bet vilcienam reizēm nākas strauji bremzēt.»
Izvēlos visskaistākos maršrutus
Eva Eglāja-Kristsone, literatūrzinātniece:
«Ārzemēs labprātāk braucu ar vilcienu, jo tas ir ērtāk un parasti arī ātrāk nekā braukt ar autobusu, bet – pats galvenais – daudz interesantāk un ainaviskāk. Eiropā vilcienu tīkls ir ļoti labs, saslēdzot metropoles ar mazākām vietām. Ar vilcienu esmu ceļojusi Spānijā, Vācijā, Beļģijā, Itālijā un citviet.
Nonākot svešā valstī, vispirms sameklēju konkrētās valsts oficiālo dzelzceļa pārvadātāja mājaslapu un gan maršrutus, gan biļetes skatos tur. Ir vērts laikus izpētīt biļešu sistēmu, noskaidrot, kādas ir atlaides un, ja tas ir aktuāli, arī bērnu biļešu noteikumus, jo tie dažādās valstīs un dažādu veidu vilcienos atšķiras.
Esmu iemanījusies
ar mākslīgā intelekta palīdzību izvēlēties ainaviskāko vilciena maršrutu.
Nesen Itālijā man bija iespēja no Gorīcijas doties uz Venēciju pa taisnāko ceļu, tomēr izvēlējos izmest loku caur Triesti, jo tas ved gar Adrijas jūru. Brauciens prasīja mazliet vairāk laika, toties skats bija tā vērts. Saulainajā dienā jūra bija tirkīzzila – tas bija tāds baudījums!
Tāpat reiz rīkojos arī Freiburgā Vācijā – pajautāju mākslīgajam intelektam, lai iesaka kādu ainavisku vilciena maršrutu. Tā devos uz Titizē, un tas bija ārkārtīgi skaisti – maršruts veda augstāk un augstāk kalnos cauri tumšajiem Švarcvaldes mežiem, daudziem tuneļiem un apbrīnojamām lauku ainavām. Man pat nebija galamērķa – izkāpu kādā mazā pieturā un devos atpakaļ.
Savdabīgs piedzīvojums gadījās Beļģijā, kur man no lidostas bija jānokļūst līdz centrālajai stacijai. Nesaprotu, kā tas varēja notikt, bet – pabraucu tai garām! Tolaik vēl nebija tādu iespēju kā tagad – telefonā skatīties kartē, kur atrodies. Aiz loga pilsētas vietā jau sāka parādīties lauki, bet man likās: cik interesanti – mazliet lauku, un droši vien pilsētas centrs būs vēl pēc tam. Taču labības lauki kļuva arvien plašāki un skaistāki, līdz beidzot sāku kļūt nemierīga un pajautāju citiem pasažieriem, kad tad būs centrālā stacija. Izrādījās – tā jau sen palikusi aiz muguras. Sapratu, ka mana biļete vairs nav derīga, prātoju, kur kāpt ārā, lai varētu tikt atpakaļ. Kad atnāca kontrolieris, izstāstīju, kas noticis, un gaidīju, cik liela būs soda nauda, – biju taču bez biļetes. Bet kontrolieris bija ļoti laipns, teica, lai neuztraucos, paskaidroja, kurā stacijā man izkāpt un kā tikt atpakaļ. Turklāt man iedeva Lost Passenger brīvbiļeti, ar kuru varēju braukt līdz centrālajai stacijai. Šis gadījums man palicis prātā, jo arī dzīvē ik pa laikam jūtamies kā apmaldījušies pasažieri, un ir ļoti jauki, ja kāds tādā brīdī par tevi parūpējas.»
KOPĀ ZAĻĀK – informatīva kampaņa klimatneitralitātes veicināšanai Latvijā, ko finansiāli atbalsta Emisijas kvotu izsolīšanas instruments. Par rakstu cikla saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.
