Kāpēc mums tik ļoti patīk «true crime» seriālos redzamās šausmas?

True crime popularitātes gājiens īsti vairs nav nekāds jaunums. Vēl pirms pieciem gadiem leģendārais amerikāņu TV humora šovs Saturday Night Live skatītājus smīdināja ar dziesmiņu Murder Show, kuras varones – māj saimnieces – atklāja, ka rāmos vakaros, ēdot vakariņas, kārtojot drēbes un sazvanoties ar mammu, vienlaikus skatās raidījumus par maniakāliem slepkavām, sadalītiem ķermeņiem, nocirstām galvām un asiņu jūru.

Gan 2021. gadā, gan arī tagad šis melnais jociņš trāpa naglai uz galvas: statistika rāda, ka, piemēram, ASV 84 % (!) iedzīvotāju vecumā virs 13 gadiem patērē true crime saturu.

Tie ir apmēram 230 miljoni cilvēku! Amerikai cieši pa pēdām seko Kanāda, Koreja, Austrālija, Apvienotā Karaliste, kā arī vairākas Latīņamerikas valstis.

Tādās platformās kā YouTube, Reddit, Facebook (šīs ir populārākās platformas true crime patērēšanai) un citur miljoniem lietotāju kāri seko līdzi noziegumu izmeklēšanai, dalās savās teorijās par notikušo, emocionāli pieķeras noziegumu upuriem vai pat noziedzniekiem. Vēl trakāk – reizēm pat uz savu roku organizē izmeklēšanas vai sevis iedomāto vainīgo sodīšanas ekspedīcijas. Noziegumi un to izmeklēšana ir kļuvuši par sabiedrības apsēstību – tā vieno dažādus kontinentus, rases, vecumus un sociālos slāņus.

Turklāt nekāds Šerloks Holmss vai Puaro te neizlīdzēs – sabiedrība pieprasa īstus noziegumus un īstus (vēlams nežēlīgi nogalinātus) upurus.

Kā izskaidrot sabiedrības kāri pēc asinīm, un ko tā stāsta par mums?