• Šobrīd

    weather img

    Rīga -15°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Liec mierā nokaltušu koku! Tas ir mājoklis simtiem sugu.

    IEVA dzīvo zaļi
    Inga Melberga
    19. oktobris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Sūnas, ķērpji un citi augi ir vērojami arī uz jaunākiem kokiem, taču īpaši bagātīgi tie sastopami uz vecas un atmirušas koksnes
    Foto: SHUTTERSTOCK
    Sūnas, ķērpji un citi augi ir vērojami arī uz jaunākiem kokiem, taču īpaši bagātīgi tie sastopami uz vecas un atmirušas koksnes
    Dabā viss ir ciklisks, ritmisks un katrai būtnei, katram objektam ir sava nozīme kopējā sistēmā, arī nokritušām lapām, brikšņiem, pērnajai zālei un nokaltušiem kokiem. Tie kalpo par dzīvesvietu un pārtikas resursu daudzām dzīvām radībām un citiem augiem un ir neaizstājama bioloģiskās daudzveidības sastāvdaļa.

    Nereti sausu vai trūdošu koksni uzskata par nesaimnieciskuma un nekārtības simbolu. Tā tiek uzskatīta par atkritumu, kas radies cilvēkam īpašuma apsaimniekošanā. Atmirušās koksnes izvākšana no meža bieži ir pat ekonomiski neizdevīga, taču tas tiek darīts satīrīšanas dēļ. Tomēr mežs nav parks, kurā visam jābūt kārtīgam un mauriņam gludam: jo vairāk cilvēks ir iejaucies dabas norisēs ar savām darbībām, jo lielāki ir riski, ka tiks traucētas citas būtnes un negatīvi ietekmēta bioloģiskā daudzveidība.

    «Sugas dabā milzīgi ilgā laika posmā ir attīstījušās un pielāgojušās vides apstākļiem. Tie var būt tūkstošiem, simtiem tūkstošu gadu! Atmirušās koksnes apdzīvotājiem bioloģiskās īpašības neparedz iespēju atrast sev vietu citos dzīves vides apstākļos. Tās nedzīvos grāvmalē zālē, grants kaudzē, mūra ēkā un arī pat ne lapojošā kokā. Izvācot šo dažādās sadalīšanās pakāpēs esošo koksni no dabiskās aprites mežā vai citur plašākā apkārtnē, rodas negatīva ietekme uz konkrēto organismu, kam šī struktūra ir nepieciešama izdzīvošanai,» skaidro Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis.

    Varētu šķist – nu kas tad tur tāds, ja nebūs kāda ķērpja vai kukaiņa? Taču jāatceras, ka katrai sugai ir konkrēts uzdevums – tā veic noteiktas darbības, kas nepieciešamas citām augu vai dzīvnieku sugām, varbūt kalpo par barību kādam putnam. Ja dabā izzūd kāda suga, neizbēgami tiek ietekmētas arī citas, kas ar to bijušas saistītas.

    Svarīgi katrai ceturtajai meža sugai

    Jo vecāks koks, jo to bagātīgāk apdzīvo citu sugu pārstāvji. Dabas aizsardzības pārvaldes direktors Andrejs Svilāns stāsta, ka nesen piedalījies kāda dižozola sakopšanas talkā Kalsnavā, un, novācot tā pakājē saaugušos krūmus, atklājies, ka līdzās lielajam kokam ir izaudzis jauns ozoliņš, uz kura pētnieks pamanījis ne vairāk kā trīs ķērpju sugas, savukārt uz vecā ozola to bijis vismaz 10, bet mizas spraugās atrasti ieslēpti lazdu rieksti, kas liecina, ka koks kalpo par nozīmīgu apmešanās vietu putniem. «Veci koki ir mājvieta dažādām retām un aizsargājamām sugām, tie mēdz būt dobumaini, ir nozīmīgi no bioloģiskās daudzveidības viedokļa. Vecs, arī nokaltis koks uztverams kā patstāvīga ekosistēma un ir dzīves telpa daudzām zīdītāju, putnu, kukaiņu, sēņu un citu organismu grupām,» skaidro Svilāns.

    Arī pilnībā atmirušas koksnes nozīme dabā ir milzīga. Daudzas sēnes, ķērpji, sūnas, gliemeži, kukaiņi, putni un zīdītāji izmanto tieši atmirušo koksni gan kā barošanās vietu, gan slēptuvi, gan pēcnācēju attīstības vietu. Aptuveni katra ceturtā jeb 20–30% mežā dzīvojošo sugu ir saistītas ar sausiem un trūdošiem kokiem. Atmiris koks dažādās sadalīšanās pakāpēs ir vairāk apdzīvots ar dažādām sugām nekā lapojošs un, piemēram, priedei, eglei, liepai, osim šīs atšķirības kukaiņu sugu daudzumā var sasniegt piecas un pat vairāk reizes un kopējais sugu skaits mērāms nevis desmitos, bet simtos.

    Mirušās koksnes plašā izmantošana saistīta ar to, ka tā nav tik blīva un neizdala dažādās aizsargvielas, kā arī mikrovide šeit nav tik mainīga kā jaunos, lapojošos kokos. Līdz ar to šī koksne ir daudz piemērotāka dažādajiem tur mītošajiem organismiem nekā dzīvā koksne.

     7000 – aptuveni tik ir zināmas dažādu dzīvo organismu sugas, kas apdzīvo atmirušo koksni.

    Apdzīvošana notiek pamazām

    Sākotnēji koksnes atmiršana un sadalīšanās it kā nav pamanāma, taču tās iekšienē jau rosās dažādas kukaiņu sugas, piemēram, mizgrauži, koksngrauži, gremzdgrauži, kas pakāpeniski saalo koksni un ienes baktērijas, zemāko augu un sēņu sporas. Koksne lēnām izveidojās kā milzu nams ar daudzām dažāda lieluma ejām. Daudzās ejas, plaisas koksnē, spraugas starp mizu un koksni kalpo gan kā patvērums, gan kā uzglūnēšanas vietas medījumam. To apdzīvo vai barības meklējumos dodas skudrulīši, dažādas vaboļu sugas, zirnekļi, kā arī jātnieciņu, spožlapseņu, dažādu mušu, tauriņu kāpuri un daudzas citas bezmugurkaulnieku sugas. Tad nu arī putnu un sīko zīdītājdzīvnieku sugas meklē barību šajā plaši apdzīvotā mājoklī!

    Nozīme arī vietai un koka sugai

    Dažādu sugu esamība uz mirušas koksnes ir atkarīga ne tikai no tās sadalīšanās pakāpes, bet arī novietojuma. Ir noteikta atšķirība, vai atmirušais koks ir vēl vertikālā stāvoklī vai jau guļošs, saulē vai ēnā, mitrumā vai sausumā. Viena suga būs sastopama ilgu laiku zemē guļošā egļu kritalā, bet cita – priežu, vēl cita – bērza. Deguma krāšņvabole gaida svaigi atmirušas priedes deguma vietās.

    Vairāku sugu prasība ir pēc iespējami liela diametra – vismaz 30 cm un resnākas – atmirušas koksnes, kur trupēšanas process norisinās lēnāk un ir stabila mikrovide, līdz ar to nav vērojamas straujas mikroklimata izmaiņas. Tieva koksne nevar nodrošināt šādus apstākļus.

    Koksnes sadalīšanās notiek ļoti lēni un pakāpeniski. Sadalīšanās process ir atkarīgs ne tikai no minētajiem faktoriem, bet arī no koka sugas. Piemēram, mūsu apstākļos 150 vai 200 gadu vecas priedes pilnīga sadalīšanās norisinās vairākus desmitus gadus.

    Kas mīt nokaltušā kokā?

    Dažādas sūnas, ķērpji un citi augi ir vērojami arī uz jaunākiem kokiem, taču īpaši bagātīgi tie sastopami uz vecas un atmirušas koksnes. To daudzums un sugu veids ir atkarīgi no koksnes vecuma un sadalīšanās pakāpes. Sevišķi patīkamus apstākļus šīm sugām rada augsts noēnojuma un mitruma režīms.

    Savukārt sēņu izplatīšanās uz atmirušas koksnes atšķiras no tās ieviešanās veida – ar sporām vai jau veģetatīva micēlija palīdzību. Taču salīdzinoši sēnes ir ļoti lēni un jau vēlāki sadalījušās koksnes izmantotāji. Arī sēņu sugas, kas tur sastopamas, ir ļoti daudzveidīgas – ne tikai lielas piepes, kas, iespējams, pirmās nāk prātā, domājot par veciem, nokaltušiem kokiem, bet arī sīki, ar neapbruņotu aci pat neredzami organismi, kuriem tomēr dabā ir noteiktas funkcijas. Arī neparastie, skaistie objekti, ko varam vērot ziemā – ledusmati –, ir sēņu darbs. Mikoloģe Diāna Meiere stāsta, ka ledusmati veidojas uz atmirušas koksnes un īsti nav ne sniegs, ne ledus – tie nav fizikāla parādība, patiesībā par to veidošanos ir atbildīga specifiska sēne Exidiopsis effusa. Sēne dzīvo mirušajā koksnē, pārtiek no tās un vienlaikus arī veicina tās noārdīšanos. Mikologi, kas to pētījuši, uzskata, ka sēnes izdalītie ķīmiskie savienojumi, darbodamies kā kristalizēšanās inhibitori, kavē no koksnes porām izspiestajam mitrumam saplūst vienlaidus ledus kārtiņā, un tās vietā no koksnes stāvus aug ledus pavedieni ar diametru ap 0,01 milimetrs. Ziemā, dodoties mežā, pavērojiet! It sevišķi, ja būsiet upju un citu ūdenskrātuvju tuvumā.

    tree_stump_with_moss22
    tree_stump_with_moss22

    Putni mirušo koksni atkarībā no novietojuma izmanto gan kā vietu vieglākai pārskatāmībai medījumu nolūkošanai, gan arī kā ligzdošanas un barošanās vietu. Aktīvākie barības meklētāji vecajos kokos ir dzeņveidīgie putni. Pēc viņu barības meklējumiem izkaltajos dobumos mītni rod zīlītes, dzilnīši, mušķērāji, mizložņa un citas dobumperētāju putnu sugas. Tie paši, kam mēs mēdzam izlikt būrīšus mežā, lai piesaistītu teritorijai un tie palīdzētu mums apkarot meža «kaitēkļus» – vārds likts pēdiņās, jo dabā nav tādu labo vai slikto būtņu, sava vieta ir katrai sugai, par kaitīgām tās ir pasludinājuši cilvēki, jo to darbošanās mums kaut kādā veidā traucē.

    Lielākajos melnās dzilnas kaltos dobumos mīt arī meža balodis, zaļā vārna, bikšainais apogs, kā arī citas pūces un pat sikspārņi, susuri un vāveres. Lielākos vēl stāvošos sauso koku stumbeņus plēsīgo putnu sugas izmanto kā medību torni upuru novērošanai, turpretī garastes pūce pamanās tieši tur izveidot arī ligzdu.

    Saimniekot ar cieņu pret dabu

    Mežā, kur cilvēks dabiskajos procesos nejaucas, valda dažādība – tur ir gan pavisam jauni, gan lieli un vareni koki, krūmi un citi augi, arī mirušu koku ir daudz. Protams, mežs cilvēkam ir arī saimnieciskās darbības vieta un ienākumu avots, un nevaram visu atstāt kā dabas rezervātu, taču, saprātīgi saimniekojot, iespējams gan būt saudzīgam pret dabu, gan gūt saimniecisko labumu. Eksperti lēš, ka ideālā gadījumā bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanai mežā būtu nepieciešams, lai vidēji uz vienu hektāru būtu vismaz 20 kubikmetru atmirušas koksnes. Tas ir kritērijs, pēc kā vadīties, plānojot saimniecisko darbību savā mežā, taču daudz kas atkarīgs no konkrētās vietas specifikas un saimnieka domāšanas zaļuma. Nedaudz vairāk vai nedaudz mazāk – bet svarīgi, lai šādi koki mežā būtu!

    Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+