Rīga +8°C 
Mākslinieks Uldis Roga 85. dzimšanas dienu aizvadīja Jelgavas Kultūras namā, kur savā jubilejā atklāja gleznu izstādi. Vietas izvēle nav nejauša. Jelgavā Uldis aizvadījis vairāk nekā 60 dzīves gadus. Žurnālam Privātā dzīve viņš atklāj savu stāstu. «Esmu īsts zemgalietis – dzimis Bukaišos, kādu laiku pavandījies pa Rīgu, kur mācījos, un nu esmu īsts mītavnieks,» saka viņš.
Savukārt Jelgavas Kultūras namā ilgus gadus bijusi viņa darba vieta. «Esmu te visu mūžu nomuļļājies, vadot savu zīmēšanas studiju,» teic Uldis. Gleznošana joprojām ir viņa ikdiena.
«Tiklīdz nav ko darīt, tā kaut ko papindzelēju,» viņš saka. Tikai beidzamos piecus gadus tik mīļā nodarbe viņam izvērtusies par izaicinājumu – tam par iemeslu kļuvušas veselības likstas. Ar to sekām Uldis jau ir iemācījies sadzīvot. «Pirms pieciem gadiem mani noķēra insults, pēc kura visu sāku mācīties no jauna. Arī jušana tagad ir citāda, mālēju arī citādāk,» stāsta viņš.
«Paldies Dievam, ka vispār varu gleznot. Labā roka vairs neklausa, tāpēc daru to ar kreiso. Ir baigi interesanti, it kā man būtu dota iespēja no jauna mācīties gleznot,» aizdomājas mākslinieks.
Tas labi redzams arī jubilejas izstādē. Pirmajā stāvā apskatāmi mākslinieka agrākie darbi, otrajā – gleznas, kas tapušas pēc insulta.
«Gleznojot svarīgs ir tas, kā pieskaries ar otu audeklam. Ar labo roku viens, bet ar kreiso – jau pavisam cits,» viņš tā apjautis.
«Mana mamma par vecumu ierunājās tikai 90 gados, sakot: «Zini, dzīvot nav viegli.» Tēvam bija 85 gadi, kad viņš pirmo reizi paziņoja: «Velns, tas vecums arī sāk nākt virsū.» Iedomājies – tikai tad! Tagad arī es jūtu – tā ir. Bet, ja veselība turas, tad vecums ir tikai skaitlis pasē. Viss atkarīgs no tā, kā domā, uztver un jūti dzīvi. Ja piemetas kāda kaite, ar to ir jātiek galā,» teic Roga. Uldim palīdz viņa lielā aizraušanās. «Tāpat kā Raimondu Paulu pie dzīvības notur mūzika, mani – gleznošana,» pavēsta mākslinieks.
Vecuma priekšrocība – brīvība
Kopā ar sievu Intu Uldis joprojām saimnieko savā mājā un dārzā. «Visu laiku ir ko darīt – kaut kas jāpiekārto, jāpielabo. Protams, neiet tik ātri kā jaunībā. Tagad vienu elektrības kontaktu varu pusi dienas taisīt,» saka viņš. Savam vecumam gan mākslinieks atradis arī kādu priekšrocību – brīvību dzīvot pēc sava prāta. «Man visvairāk patīk, ka neviens neplijas virsū. Varu darīt, ko gribu, un man ne par ko nav jādomā. Protams, ja kāds par mani painteresējas, tas dara godu un ir patīkami. Īpaši gleznošanas sakarā,» atzīst Roga.
Jubilejas izstādes atklāšana
Gandrīz pusgadsimtu ilgajā pedagoga darbā pie viņa zīmēt mācījušies daudzi šodien atzīti mākslinieki. «Sekoju viņu gaitām gribot negribot, jo visus redzu, skatoties televizoru,» norāda Uldis. Viņa audzēkņu vidū ir multimediju māksliniece Maija Kurševa un Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas vadītājs Matīss Zvaigzne. «Man ir liels lepnums par viņiem. Mazi būdami, nāca pie manis mācīties, bet tagad kļuvuši par lieliskiem māksliniekiem. Tātad tam visam bijusi jēga. Kad redzu, ko viņi dara, viņiem blakus esmu melns un maziņš,» uzskata Uldis.
Lepojas ar talantīgajiem bērniem
Visi trīs Ulda un Intas Rogu bērni savu dzīvi arī saistījuši ar radošo pasauli. Kaspars ir grupas Prāta vētra bundzinieks, Indra – režisore, bet Inga – horeogrāfe. «Visi aizgājuši mākslā. Neviens negrib strādāt!» joko Uldis. «Varbūt mākslinieka gēns viņiem ir no manis,» viņš lēš.
Vaicāts, kā izdevies izaudzināt tik talantīgus bērnus, mākslinieks aizdomājas:
«Godīgi sakot, tā ir baigā cūcene – tur taču varēja būt visādi. Mums ir palaimējies. Mēs viņiem neko daudz neuzbāzāmies. Paši gāja un darīja.»
Gleznotāja talantu Uldis saskatījis vienā no bērniem. «Pie manis uz darbnīcu nāca zīmēt Indra, viņai labi padevās. Mierīgi būtu varējusi iet arī mākslas ceļu, taču izvēlējās savu,» stāsta viņš.
Par dēla Kaspara radošo ceļu tēvs runā ar apbrīnu: «Viņam ir pavisam cita domāšana. Viņš ar visām mūsdienu tehnoloģijām ir tālu ticis. Es tur blakus vairs nestāvu.» Ir iemesls priecāties arī par abām meitām – Indra un Inga nupat radījušas Valmieras teātra izrādi Trešās impērijas bailes un posts. Indra ir režisore, Inga – kustību konsultante.
Savulaik Uldis centies būt klāt visās pirmizrādēs, taču tagad abi ar sievu kļuvuši rāmāki. Dēla koncertos tēvs vairs nav tik biežs viesis. «Pēdējo reizi Prāta vētru klātienē baudīju pagājušajā vasarā Jelgavā, kad viņiem bija jaunā albuma Pūķa lietošanas instrukcija pirmais koncerts. Aizbraucām uz ģenerālmēģinājumu. Man tagad no masu pasākumiem ir drusku bail, uz vecumu vairs ne pārāk patīk,» atklāts ir viņš.
Vasaras izskaņā Uldim un Intai gan bija kāds īpašs notikums: «Pēc ilgiem gadiem atkal bija grupas puišu vecāku salidojums. Nebijām satikušies kādus desmit gadus,» atklāj Uldis un atzīst – šādas tikšanās ar gadiem iegūst citu vērtību. «Es nesaprotu, kā var sūdzēties par dzīvi. Daudzi mani vienaudži jau ir aizgājuši. Tie, kas nolaiduši spārnus, vairs nav starp mums. Tāpēc visu laiku jāturpina ķepuroties,» saka viņš.
