Rīga +16°C 
Par atkritumu pārstrādes neredzamo pusi stāsta uzņēmuma CleanR pārstāvis Valērijs Stankēvičs.
Atkritumu konteinera otrā dzīve
Atkritumu apsaimniekotāji ik gadu tērē simtiem tūkstošu eiro, lai iegādātos jaunus sadzīves atkritumu konteinerus, jo plastmasa smagos darba apstākļos nolietojas un lūst, taču saplīsis konteiners neceļo uz izgāztuvi. Šeit darbojas aprites ekonomikas princips pašu mājās.
«Kad konteiners salūzt vai tiek bojāts, mēs to nomazgājam un vedam uz savu rūpnīcu, kas šo konteineru samaļ granulās. Pēc tam pārstrādāto materiālu mēs pārdodam atpakaļ konteineru ražotājiem, kuri to izmanto jaunu konteineru ražošanā. Respektīvi, tas ir pilnīgs, noslēgts cikls,» stāsta Valērijs Stankēvičs.
Tomēr arī šī cikla procesā ir parādījies jauns izaicinājums.
Eiropas Savienības direktīvas pieprasa arvien plašāk izmantot otrreizējās izejvielas, taču fizikas likumus apmānīt nevar – materiālam ar katru pārstrādes reizi samazinās izturība.
«To nevar darīt bezgalīgi. Kad mēs saņemam jaunus konteinerus, kuru sastāvā jau ir liels daudzums pārstrādātas plastmasas, to kvalitātes parametri un ilgmūžība nedaudz mainās. Tāpēc šodien nozarei ir nepārtraukti jāpēta un jābalansē starp ekoloģiskajām prasībām un preces izturību,» skaidro eksperts.
Piena un kefīra paku paradokss
Daudziem patērētājiem šķiet, ka tā sauktās tetrapakas (piena, kefīra un sulu iepakojumi) ir vienkāršs, dabīgs kartons, taču patiesībā tas ir viens no komplicētākajiem kompozītmateriāliem. Tieši šīs pakas veido ievērojamu atkritumu plūsmu, kuras pārstrāde prasa milzu resursus.
Kā skaidro CleanR pārstāvis, tetrapaka pēc savas būtības ir kartons, kas tiek kombinēts ar lielu līmes daudzumu un foliju. Turklāt atšķirībā no citiem papīra produktiem, piemēram, no drukāta žurnāla, šajā iepakojumā pirms tam ir atradies rūgstošs produkts – piens vai kefīrs.
Lai šādu materiālu veiksmīgi pārstrādātu, ir jānodrošina divi faktori: liels šādu pārstrādājamo produktu apjoms, lai pārstrāde un transportēšana vispār būtu jēgpilna, kā arī ātrums, jo organiskie atlikumi iepakojumā sāk neatgriezeniski bojāties un pūt.
Tuvākā rūpnīca, kas spēj šo specifisko materiālu slāņus atdalīt un pārstrādāt, atrodas Polijā.
«Mūsu Latvijas mērogā – iedzīvotāju skaita, paradumu un infrastruktūras dēļ – pat sadodoties rokās visiem vietējiem atkritumu pārstrādes operatoriem, šādu ideālu un zibenīgu loģistiku nodrošināt ir tehniski ārkārtīgi grūti.
Tomēr mēs kā nozares pārstāvji nekādā gadījumā nesakām iedzīvotājiem: «Nemetiet piena pakas šķiroto atkritumu konteinerā!» Patērētājam nav jāpārzina šīs aizkulises un nav sevi jāapgrūtina ar nozares tehniskiem izaicinājumiem. Ja tas ir iepakojums – metiet to šķiroto atkritumu konteinerā, un operators izdarīs visu iespējamo, lai tas nonāktu pārstrādē,» mudina V. Stankēvičs.
Apģērbs vairs nav tikai kokvilna
Tehnoloģiju attīstība rada jaunus izaicinājumus šķirotājiem, īpaši tekstila un plastmasas jomā. «Pirms desmit gadiem mēs varējām teikt – iemet kreklu vai džemperi tekstila konteinerā, tā ir kokvilna, to pārstrādās. Mūsdienās apģērbu ražošanā tiek izmantots tik daudz dažādu plastmasas sakausējumu, ka to pārstrādāt bieži vien ir praktiski neiespējami,» atzīst V. Stankēvičs. Līdzīgi ir ar sadzīves precēm.
Tiklīdz materiālā ir pārāk daudz dažādu sakausējumu, tas zaudē savu pārstrādes vērtību.
Tāpēc šķirošanā joprojām spēkā ir zelta likums – ja esi pilnīgi pārliecināts, kas tas par materiālu, liec to šķiroto atkritumu konteinerā. Bet, ja šaubies, tad drošāk to izmest pie sadzīves atkritumiem (izņemot bīstamos atkritumus un elektrotehniku), lai nesabojātu jau sašķiroto materiālu saturu.
KOPĀ ZAĻĀK – informatīva kampaņa klimatneitralitātes veicināšanai Latvijā, ko finansiāli atbalsta Emisijas kvotu izsolīšanas instruments. Par rakstu cikla saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.
