Rīga +12°C 
Suņu polka ir sena un ļoti dzīvespriecīga tautas deja, kas pazīstama vairākās Eiropas valstīs. Tās pirmsākumi meklējami 19. gadsimtā, un uzskata, ka deja radusies Centrāleiropā, vēlāk izplatoties arī Skandināvijā un Baltijas valstīs.
Kāpēc tā ieguvusi tik savādu nosaukumu? Vienas atbildes nav. Viena no populārākajām versijām vēsta, ka dejas ātrie, lēkājošie soļi cilvēkiem atgādinājuši rotaļīgu suņa lēkšošanu. Citi uzskata, ka nosaukums radies no senākiem tautas apzīmējumiem, kuros vārdu suns izmantoja, lai raksturotu kaut ko jautru, trakulīgu vai nedaudz jokainu. Interesanti, ka dažādās valstīs šai dejai ir atšķirīgs nosaukums un ne visur tajā pieminēti suņi, – nosaukums laika gaitā mainījies, pielāgojoties vietējām tradīcijām.
Lai arī suņu polkā nav neviena īsta suņa, tās dzīvespriecīgais ritms un rotaļīgais raksturs joprojām liek pasmaidīt – gluži kā vērojot priecīgu suni, kas skrien pa pļavu.
Uzmanības centrā
Kurš ir autors šim skaņdarbam?
Melodija ir anonīms tautas skaņdarbs, kas, visticamāk, radies 19. gadsimtā Vācijā. Tur to pazīst kā Blusu valsi (Flohwalzer), citās valstīs tai ir citi nosaukumi, piemēram, Kaķu maršs, Muļķu polka vai pat Karbonādes polka. Latvijā iesakņojies nosaukums Suņu polka, taču nav zināms, kurš tieši to devis. Skaņdarbs izplatījās no cilvēka uz cilvēku un vēlāk kļuva par vienu no pirmajām melodijām, ko bērni iemācās spēlēt uz klavierēm.
