Neviens neticēja, ka viņi ilgi būs kopā. Rolands un Liene Zagorski par mīlestību, kurai 27 gadu starpība nav šķērslis

Savulaik ne viens vien trina mēli, kad uzzināja, ka esat pāris. Jūs paši ticējāt, ka tik ilgi paliksiet kopā?

Rolands: Trina gan. Par mani visbiežāk runāja – vecim pusmūža krīze, sajucis prātā, nogrābis sev šito mazo muļķīti. Par Lieni runāja, ka skuķis caur gultu taisa sev aktrises karjeru. Bet mēs to visu laidām gar ausīm. Kaut kur zemapziņā domāju: gan jau pats kaut ko sastrādāšu – vai nu nodzeršos, vai aizdzeršos –, un tas skuķis vienkārši aizlaidīsies.

Vai kaut reizi ir gribējies aizlaisties?

Liene: Nu nē! Tagad jau esam tik cieši saauguši kopā, ka runājam pusvārdos. Un ir arī atbildība vienam par otru.

Protams, laiks un apstākļi mainās, arī mēs paši maināmies, bet esmu pateicīga par visu, kas mums ir.

Mums ir mūsu mīļās mājas, Hamlets, lielisks dēls, lauku māja Gaujienā. Ir labi.

Rolands: Tā kā pēdējā laikā esam pie zināmas rocības un brīvāka laika, tad ik pa brīdim mēģinām kaut kur aizbraukt. Tā viendien sēžam abi mājās, prātojam, kur lai dodas. Pametu skatu uz sienu, un tur bildes no mūsu pirmā kopīgā ārzemju brauciena. Prasu: «Lienīt, kā tu domā – kad mēs bijām Barselonā?» Sākam rēķināt, un izrādās – 1996. gada vasarā. Bijām jau kopā, bet nebijām vēl precējušies, – kāzas notika 1999. gada 1. janvārī.

Saku: «Tad jau sanāk, ka tieši pirms 30 gadiem. Liene, lidojam atkal uz Barselonu! Skaties biļetes!» Tā mēs šovasar aizlidojām, uzkāpām tajā pašā Vidusjūras klintī un nofotografējamies tieši kā toreiz. Atceros, pirms tiem 30 gadiem Lienei mugurā bija teju caurspīdīga kleita, izkāpām no vilciena un gājām gar krastu uz viesnīcu. Vakars nāca tāds vēsīgs, bet Liene līksmi ar visu kleitu iemetās jūrā. Domāju – kas par meiteni, kas par raksturu! Otrā dienā bija slima, un no mūsu septiņām dienām trīs noslimoja.

Kurš kuru ievēroja pirmais?