Rīga +17°C 
Skolā bērna akadēmisko potenciālu ir viegli sajaukt ar viņa spēju pielāgoties ierastajai darba kārtībai – bērnam ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu (UDHS) var būt izaicinoši izsekot vairāku soļu norādījumam vai patstāvīgi strukturēt lielāku uzdevumu, un no malas tas var izskatīties pēc motivācijas trūkuma. Taču UDHS diagnoze pati par sevi nenosaka, kādus mācību mērķus bērns spēj sasniegt. Tāpēc, vērtējot bērna spējas, būtiski nošķirt viņa zināšanas un potenciālu no tā, cik ērti viņam ir mācīties konkrētajā darba formā un vidē.
Aiz uzvedības svarīgi ieraudzīt tās cēloni
Ja bērna grūtības stundā skaidro ar disciplīnas vai motivācijas trūkumu, skolotāja reakcija bieži ir stingrāka kontrole un atkārtoti aizrādījumi. Taču tie nemaina iemeslu, kura dēļ bērns pazaudē uzdevuma secību vai nespēj darbu pabeigt. Šādu reakciju nereti veicina arī priekšstats, ka labs skolēns stundā sēž mierā un netraucē, lai gan ārēji mierīga uzvedība vēl neparāda, vai viņš seko līdzi un saprot uzdevumu. Tāpēc skolotājam jāvērtē, vai bērns apgūst mācību saturu, un jāmeklē cēlonis brīžos, kad viņš netiek galā ar prasīto.
Ja problēma ir uzmanības noturēšanā vai darba plānošanā, stingrāka disciplīna to neatrisinās.
Īsas instrukcijas un kustība palīdz noturēt uzmanību
Strādājot ar bērniem ar UDHS, vispirms saīsinu instrukcijas un sadalu uzdevumu pārskatāmos posmos. Garš skolotāja stāstījums prasa ilgstoši noturēt uzmanību pasīvā veidā, tāpēc pēc īsa skaidrojuma bērnam labāk dot konkrētu uzdevumu un iespēju aktīvi iesaistīties. Starp darba posmiem var ieplānot īsu pārtraukumu – reizēm pietiek pat ar divām minūtēm – vai nākamo aktivitāti organizēt tā, lai bērns varētu izkustēties. Ja kustība vajadzīga arī klausīšanās laikā, ar bērnu iepriekš vienojos, kā to darīt, netraucējot pārējiem.
Dažiem bērniem ir vieglāk koncentrēties, ja viņi var nodarbināt rokas ar antistresa bumbiņu vai citu klusu sensoro palīglīdzekli – galvenais, lai tas nenovērš klasesbiedru uzmanību.
Savā darbā esmu izmantojusi arī ap krēsla priekšējām kājām nostiprinātu vingrošanas gumiju, pret kuru bērns var kustināt pēdas, kamēr klausās skolotāju. Var norunāt arī neuzkrītošu rokas signālu, ar kuru skolēns parāda, ka vajadzīga īsa pauze, un pēc tās atgriežas stundā. Šādu pielāgojumu mērķis ir palīdzēt bērnam regulēt savu aktivitāti un turpināt darbu, nevis samazināt viņam izvirzītās prasības.
Skaidrākas norādes, pārskatāma uzdevuma secība vai vizuāls atbalsts
UDHS diagnoze pati par sevi nav iemesls automātiski pazemināt bērnam izvirzītos mācību mērķus. Ja bērns spēj apgūt attiecīgo mācību saturu, var pielāgot veidu, kā viņš pie tā strādā – piemēram, dot vairāk laika uzdevuma vai pārbaudes darba izpildei un skaidrāk strukturēt norādījumus. Manā pieredzē šādas izmaiņas ļauj saglabāt mācību prasības, vienlaikus novēršot šķēršļus, ko bērnam rada uzmanības vai darba organizēšanas grūtības. Daļa šo paņēmienu noder arī skolēniem bez UDHS diagnozes. Ja skolotājs redz, ka skaidrākas norādes, pārskatāma uzdevuma secība vai vizuāls atbalsts bērnam palīdz sekot līdzi mācību darbam, tos var izmantot neatkarīgi no tā, vai diagnoze jau ir noteikta. Lai to pamanītu, pedagogam savukārt jābūt iespējai pietiekami labi redzēt, kā katrs bērns strādā un kurā brīdī viņam rodas grūtības.
Mazāka klase dod vairāk iespēju individuālam darbam
Apmeklējot Rīgas sākumskolu CreaKids, novēroju, ka mazāks skolēnu skaits klasē pedagogiem dod vairāk iespēju individuāli palīdzēt katram bērnam un organizēt aktīvu mācību procesu, kurā skolēni paši vairāk iesaistās. Tas ir īpaši nozīmīgi bērniem, kuriem ir grūtāk ilgstoši sekot vienai darba formai. Šajā kontekstā ir svarīga arī bērna emocionālā un sociālā drošība – skolēnam, kurš jūtas pieņemts klasē, ir vieglāk koncentrēties uz mācībām. Tāpēc, vērtējot bērna sekmes un iesaisti, jāņem vērā arī vide, kurā viņš mācās.
Uzmanības centrā
Ar viena skolotāja darbu nepietiek
Daļu pielāgojumu skolotājs var ieviest savā ikdienas darbā, taču bērnam, kuram regulāri vajadzīgs individuāls atbalsts, ar viena pedagoga laiku stundā var nepietikt. Norvēģijā pēc skolēna vajadzību izvērtēšanas noteiktajā kārtībā skola var nodrošināt papildu vai individuāli pielāgotu atbalstu. Tā veidu un apjomu nosaka skolēna dokumentētās vajadzības un attiecīgais lēmums par atbalsta pasākumiem. Svarīga ir arī sadarbība ar ģimeni – vecāki zina bērna paradumus un pieredzi ārpus skolas, savukārt skolotājs redz, kā viņš mācās un darbojas vienaudžu vidē. Speciālisti ar atbilstošu kompetenci šos novērojumus var profesionāli izvērtēt un palīdzēt noteikt, kāds atbalsts konkrētajam bērnam varētu būt vispiemērotākais.
Ja skola un ģimene vienojas par kopīgu pieeju un skaidriem noteikumiem, bērnam ir vieglāk saprast, ko no viņa sagaida gan mājās, gan skolā.
Par iekļaušanu var runāt tad, ja pedagogam ir reāla iespēja savas zināšanas izmantot mācību stundās ikdienā. Daļu grūtību var risināt, pielāgojot darba veidu, bet situācijās, kad bērnam vajadzīgs regulārs individuāls atbalsts, skolai jāspēj piesaistīt speciālistu vai papildu pedagogu. Iekļaujoša izglītība kļūst par ikdienas praksi, ja skolotāji, ģimenes un speciālisti sadarbojas un skola pedagogiem nodrošina tam vajadzīgo laiku, resursus un papildu atbalstu.
