Rīga +7°C 
Pieminot slaveno rakstnieci, piedāvājam izlasīt viņas dzīvesstāstu, kas savulaik publicēts žurnālā «Ievas Stāsti». Atmiņās toreiz dalījās arī cilvēki, kuriem bērnībā laimējies baudīt rakstnieces sabiedrību – ārsts Indars Lūkins un māksliniece Džemma Skulme. Gleznotājas vecmāmiņas Karlīnes Šarlotes Liepiņas brālis bija Fēlikss Lūkins, viens no pirmajiem latviešu ārstiem un Antonijas vīrs. Savukārt Antonijas vecākais dēls Haralds bija Indara Lūkina tēvs. Viņš sacīja: «Tie, kas varētu pastāstīt vairāk, ir aizgājuši. Džemmai vecāki daudz stāstījuši, bet manai mammai par pagātni nepatika.»
Fakti par Ivandi Kaiju
- Dzimusi 1876. gada 13. oktobrī kā Antonija Meldere–Millere. Tēvs – tirgotājs un namīpašnieks. Bērnību vadījusi Jumpravmuižā, pēc tam Rīgā.
- Brīvi pārvaldīja vācu, krievu, franču, angļu, itāļu, latīņu valodas. Bija aizrāvusies ar zīmēšanu, glezniecību, mūziku.
- 1892. gadā uzrakstīja pirmo noveli «Trīs jaungada naktis», bet gadu vēlāk iepazinās ar Fēliksu Lūkinu. Abi apprecējās 1901. gadā. Laulībā dzimuši 3 bērni – meita Silvija (1903), dēli Haralds (1906) un Ivars (1907).
- 1910. gadā, uzturoties Kastaņolā, cieši sadraudzējās ar Raini un Aspaziju.
- 1910. –1914. gados klausījās lekcijas, apmeklēja žurnālistu skolu, apceļoja Šveici, Itāliju, Franciju un Vāciju.
- 1913. gadā ar literāro pseidonīmu Ivande Kaija izdeva romānu «Iedzimtais grēks», pēc tam izdeva romānus «Sfinksa» (1920), «Jūgā» (pabeigts 1916, publicēts 1920), «Dzintarzeme» (1921).
- Pirmā pasaules kara laikā ar ģimeni dzīvoja Maskavā, Petrogradā, Krimā.
- 1917. gadā atgriezās Latvijā un strādāja Ārlietu ministrijas informācijas nodaļā, laikrakstā «Latvijas sargs».
- 1921. gada 7. aprīlī priekšlasījumā Valmierā, lasot par pašapziņas un dzīves pamata tēmām, viņu ķēra trieka, kas turpmākajā dzīvē ierobežoja kontaktus ar pasauli.
- 1926. gadā par nopelniem Latvijas valsts labā apbalvota ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
- 1927.-31. gados iznāca «Kopotie raksti» 10 sējumos.
- 1941. gada Ziemassvētkos, ejot uz dievkalpojumu Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā Rīgā, notrieca mašīna.
- Mirusi slimnīcā 1942. gada 2. janvārī. Apglabāta Rīgas Meža kapos.
… jo vīru un savu zemi mīlēja tā, ka sirds sāp
Kad Antonija, kas bija augusi labā turībā un lielā mīlestībā, iepazinās ar mīļoto, viņai bija septiņpadsmit. Fēlikss Lūkins bija glīts un inteliģents jauns cilvēks, pabeidzis Tērbatas universitāti, papildinājies ārzemēs. Antonija pēc mācībām Torņakalna elementārskolā un Lomonosova ģimnāzijā, bija studējusi filosofiju Bernē un Leipcigā. Abi apprecējās, kad Antonijai bija divdesmit pieci. Vēlāk skaistā sieviete atzina, ka
bija apprecējusi savu pirmo un vienīgo mīlestību, taču, lai to saprastu, nācās iet pa ērkšķainu ceļu.
Aprakstot Antonijas tēlu, Džemma Skulme stāsta: «Lai gan iepazinu Tonijas tanti tikai tad, kad viņa bija jau invalīde, varēja redzēt, ka viņa bijusi ļoti skaista sieviete. Kalsna, smalka, ar jūtamu bijušo grāciju. Kādreizējās skaistules vaibsti bija saglabājušies – smalkie, nervozie sejas vaibsti, asais brūno acu skats, auguma slaidums. Tagad visvairāk līdzību saskatu ar Indru Lūkinu, Ivandes mazdēla Ariana meitu – tas ir skaistums ar savu īpatnību. Tonijas tante bija īpaša, atsevišķa, viņu nobriedināja tas, kas notika bērnībā un agrā jaunībā. Vienmēr viņai bija kleita un apavi, nekad nebija kaut kādi halāti vai mājas drēbes,
arvien kāds skaists lakats, lai palīdzētu turēt labo nekustīgo roku īpašā stāvoklī. Viņa mira 63 gadu vecumā, bet mēs viņu kā vecu cilvēku neuzskatījām, viņa bija spēka gadu sieviete, nekad ne sirmgalve.»
Pēc kāzām, paklausot vīra gribai, Antonija pārtrauca studijas, kļuva par mammu un mājsaimnieci. Latvijā tas bija laiks, kad sievietes dzīves modelis bija vienkāršs – apprecēties, radīt bērnus, audzināt viņus, sakopt māju, klausīt vīru apmaiņā pret finansiālu drošību. Kad Antonijas laiks pašaizliedzīgi bija ziedots jaunās paaudzes bērnībai, viņai nācās pašai sev atzīt, ka ar mājsaimnieces dzīvi vien nepietiek. Jaunās sievietes iedomātā laimīgas dzīves laulība nesaskanēja ar iepriekš izsapņoto un reālo ikdienu, kas ar katru dienu vairāk likās par sīku un šauru. Parunāt par savām sajūtām ar Fēliksu nevarēja, jo viņš uzskatīja, ka sievietei jādzīvo mājās, jāaudzina bērni un jārūpējas par vīru, kurš ir visu lielo lietu darītājs, ģimenes apgādnieks, turklāt sabiedrības cilvēks. Mīlestības ideāls ikdienā izrādījās vīrietis ar saviem trūkumiem un savām vajadzībām. Antonija sajutās kā sprostā, un viņu arvien vairāk sāka plosīt alkas darīt kaut ko nozīmīgāku, svarīgāku sabiedrībai un Latvijai. Gribējās tvert dzīvi plašāk. Fēlikss sajuta, ka Antonija iekšēji pretojas realitātei un abu uzskati par sievietes vietu un lomu atšķiras. Strīdi aizveda līdz krīzei un abiem vajadzēja pārdomāt savas laulības likteni.
Varbūt par krīzes augstāko punktu kļuva kādas kungu lietas, par kurām sievai nav jānojauš, varbūt kāds pašas noslēpums vai urdošais nemiers.
Pametusi bērnus mājās, trīsdesmit četrus gadus vecā Antonija bēga uz ārzemēm.
Savu mērķi viņa formulēja tā – lai meklētu citus iespaidus, draudzību, jaunu piepildījumu, un galvenais – atrastu sevi. Fēlikss, Silvija, Haralds un Ivars palika Rīgā, un lielo atbildību par sadzīves menedžēšanu mājās vajadzēja uzņemties ģimenes galvai. Fēliksam un Antonijai nu bija laiks arī vienatnei, lai domātu ar savām izjūtām, kas pārņem, ka otrs nav rokas stiepiena attālumā. Dienasgrāmatā vēlāk viņa rakstīja: «Cilvēka personīgā laime visvairāk atkarājas no tā, ciktāl viņš atradis saskaņu mīlestībā. Mīlestība arvien paliek neatrisināma sfinksas mīkla, cilvēka lielākais dvēseles kliedziens.»
Trīs gadus atrauti no bērniem un vīra dzīvojot Eiropā, Antonijā virmoja kaislības un trakoja vētras. Jā, viņa centās piepildīt sevi Parīzē, klausoties lekcijas Sorbonnas universitātē, apmeklējot žurnālistu skolu, un izteikt sevi, rakstot ievadrakstus izdevumam College de France, brauca lūkot arī kultūras vērtības citās pilsētās. Diemžēl sajuta, ka sāp ne tikai sirds, bet fiziski sāp arī galva un citu teikto var sadzirdēt arvien sliktāk, brīžiem pat tik slikti, ka nebija vērts sēdēt auditorijas solā. Fēlikss tikmēr attraucās satikt sievu Davosā un lūdza braukt uz mājām, taču abi kārtējo reizi sastrīdējās. Tiesa, drīz pēc tam Antonija aizrakstīja vīram, ka tomēr brauks mājās, jo viņu mīl, un atzina sev: «Pats velns iekš manis dēstījis to mīlestību, ka no viņa netieku un netieku vaļā.»
Šai laikā, plosoties iekšējās pretrunās, viņa ne reizi vien pārcilāja arī domu palikt Eiropā uz visiem laikiem. Sarakste ar draudzeni Aspaziju liecina, ka
Antonija nopietni gribējusi šķirties no Fēliksa, taču viņš šķiršanās procesam nepiekritis.
Aspazija mudināja samierināties, jo Fēlikss tomēr vēl jauns cilvēks un var mainīties. Un solīja līdzēt Fēliksu pārliecināt, lai viņš Tonijas radošo dvēseli, kas «alkst brīvības kā skaistu putniņu netura būrītī, Fēlikss ir tuvāk cilvēcei, un vieglāk uz viņu var tikt nekā uz manu apsalušo kalnu galu.» Un pat Rainis centies gādāt, lai saglabātos Antonijas un Fēliksa laulība, uzskatot, ka abu kopdzīve jābalsta uz kompromisiem un Tonijas pienākums ir atgriezties pie vīra, jo viņa ir stiprākā no abiem!
Jau vēlāk savā dienasgrāmatā Antonija rakstīja: «Tā ir vienīgā, fatālā, liktenīgā mīlestība. Kā tādu es visu mūžu esmu sajutusi savējo un tādēļ, lai arī desmitreiz lieta ir nonākusi līdz šķiršanai, esmu atkal atgriezusies pie sava objekta, jo skaidri apzinājos, lai kā – ārpus šīs savas briesmīgās, smagās, nelaimīgās mīlestības man nav dzīves iespējas. Tā ir kā asins važa, ar kuru, liekas, esmu piedzimusi. Ar gadiem tā veidojusies, bet tagad tā guļ kā vecs reimatisms kaulos, un es ar to kapā ieiešu. Lai arī Francija mani vilināja, Parīze ar saviem kultūras augstumiem… Kā būtu bijis ar bērniem? Varbūt, ja toreiz būtu izšķīrusies citādi, es būtu dziļi nelaimīga bērnu un savas tautas dēļ. Bet tagad es jūtos mierīga tai apziņā, ka pēc visiem sabiedrības likumiem esmu izpildījusi savu pienākumu. Jūtos savā sirdī dzidra.»
Savu pienākumu pret Fēliksu Tonija apzinīgi pildīja arī, kad vīrs smagi saslima un viņai nācās vienlaikus gādāt par bērniem un arī par līdzekļiem ārstēšanai Šveicē. Viņa rakstīja honorāra iegūšanai savu pēdējo romānu un uzņēmās smagu žurnālistes darbu, tikai kādā vēstulē Fēliksam atzinās: «Liela bēda par bērniem, ka tie aug pilnīgi savā vaļā bez uzraudzības, bez savstarpējas mīlestības, bez vecāku glāsta. Bet – cik daudziem vēl daudz grūtāk. Es vairāk nevaru darīt, kā sevi upurēt.
Pārgurums, spēku izsīkums un pesimisms, viss mani aizvaino, sāpina, visa man sāpīgi žēl
– it kā visas pasaules ciešanas man vajadzētu izsāpēt. Man vajag tuksneša miera – tāļu prom no mīlestības un no naida, citādi es izdegšu». Bet 1920. gadā pirms Ziemassvētkiem Tonija rakstīja: «Katrs mazākais nieciņš mani lauž pušu. Es pēc savas dabas esmu kopjama, lolojama, ka neviens dzīves skarbums man lai nepieskaras, tikai tad mana dvēsele var dzīvot. Bet nu man vienai viss jāvelk. Un es jūtu, ka pamazām, palēnām eju savam galam pretī. Ja varēšu sagaidīt Fēliksu, uz laiciņu likšos pie miera, ņemšu atvaļinājumu un izolēta dzīvošu, ne kāju laukā nesperšu, kādu mēnesi ieslēgšos, nepielaidīšu neviena cilvēka, nelasīšu avīzes. Es vairs nevaru izturēt, prāti sāk jukt.» Daudz ko abu pienākuma sajūtā vienam pret otru izskaidro arī Fēliksa vārdi pēc traģēdijas ar sievu, kad pēc trīs gadu ārstēšanās viņa varēja staigāt neveiklā gaitā, taču runas spēju un dzirdi neatguva: «Krusts, ko Dievs mums uzlicis, jānes ar pacietību, bez kurnēšanas, bet gan ar prieku, jo ar to mēs izpērkam agrākās dzīves pārkāpumus un nākošā zemes dzīvē mums tie grūtumi otrreiz vairs nebūs jānes.» Fēlikss savu kundzi kopa gādīgi – līdz pat savai nāves dienai 1934. gada 28. martā. Antonijai daudz laika nu nācās dzīvot tuksneša mierā.
Savas mīlestības apliecinājumu –
laulības gredzenu – viņa nesaglabāja bērniem, bet atdeva Latvijai –
to, tāpat kā ģimenes dārglietas, ziedoja Latvijas zelta fondam, kuru pati dibināja. Toreiz fondam ziedotais tika pārkausēts zelta stieņos, lai radītu Latvijas pirmās zelta rezerves. Kārlis Ulmanis izteicies, ka no visām Latvijas sievietēm visvairāk cienot tieši Ivandi Kaiju. Tieši ciešo saišu ar Kārli Ulmani dēļ, padomju laikā ap rakstnieces personību bija aptinies noslēpumains plīvurs un viņa tika noklusēta. Ivande uzskatīja Ulmani par īsti latvisku cilvēku, vienkāršu, sirsnīgu, godīgu un abiem sirdī bija īpaša mīlestība pret Latviju. Džemma Skulme stāsta: «Līdz ar Tonijas tanti manā bērna un pusaudzes dzīvē ienāca arī Kārļa Ulmaņa personība, nostiprinājās dziļa cieņa un sapratne par šo neaizskaramo svētumu – par to saku tagad, jo iepriekš neesmu par to runājusi. Viņš palika kā piemineklis, kuru tieši Tonijas tante bija radījusi. Tautā pat radās leģenda, ka viņai bijušas tuvas un romantiskas attiecības ar Kārli Ulmani, taču tā nav patiesība, jo prezidents viņu cienīja par patriotismu un darbu Latvijai, par viņas rakstnieces talantu. Ulmanis vienmēr atcerējās Ivandi Kaiju un apsveica viņu svētkos un goda dienās.» Un palīdzēja arī. Indars Lūkins zina stāstīt, ka situācijā, kad ierēdņi viņas dēlam Haraldam gribēja uzlikt lielākus nodokļus kā ienākumus, vecmamma uzrakstījusi vēstuli Ulmanim. «Viņam atlika uzrūkt un pēc tam uzlika normālu taksi – 20 procentus. Pats rūpīgi esmu izlasījis vecmammas dienasgrāmatu, tur viņa visu raksta atklāti. Ulmaņa laikos tas bija vērtīgi, lai cilvēki saprastu, kas ir kas.»
… jo spārni aizlauzti
Vēsture ir noslēpumaina, kāpēc, dodoties prom no vīra, bēgot no tobrīd neizturamās ikdienas, pirmais Antonijas, trīs bērnu māmiņas, maršruts veda uz Kastaņolu, kur dzīvoja trimdinieki Rainis un Aspazija. Vai bija pārliecināta, ka grib tikai konsultēties rakstniecības jautājumos un saņemt abu trimdā mītošo dižgaru svētību? Iespējams, jo bija paņēmusi līdzi pirmās lugas «Ādams un Ieva» melnrakstu. Vai gribēja atrast kopīgu valodu ar Aspaziju kā sieviete ar sievieti, jo zināja, ka Rainis arī ir vīrietis ar savu īpašu teikšanu un nepieejamību? Indars Lūkins bilst, ka dzirdējis minam versijas, ka Antonijas trešais dēls atšķīries no pārējiem bērniem, bijis pārgalvis. Tēvam bija jāfinansē viņa idejas, arī skriešana ar priežu eļļu uz Franciju. Zināms arī, ka Ivars bija neprognozējams, bet Raiņa dienasgrāmatās lasāmi ieraksti, ka vēlāk Ivars un arī citi Antonijas un Fēliksa bērni bijuši bieži viesi viņa mājās. Džemma Skulme zina stāstīt: «Ivars bija dzimis mākslinieks, sācis studēt, veidoja abstraktus locījumos metālā, bija uz avantūrām. Apprecēja Betiju Torgani, aktrisi Dailes teātrī. Viņiem bija meita Inese un dēls Svens, kas kļuva mākslinieks Amerikā. Svens Lūkins ir ļoti interesants gleznotājs. Nozīmīga personība un vēl joprojām strādā.»
Toreiz šī pirmā tikšanās trijatā Kastaņolā izdevās un rezultējās ar to, ka Antonija nodzīvoja Kastaņolā divus mēnešus. Visiem trim labi izglītotajiem cilvēkiem kopā bija interesanti. Šai laikā Rainis Antoniju sāka saukt par Liliju, jo viņam Tonija likās maiga un kautra. Aspazija Antoniju sauca par sirdsmīļo Tonīti, par maigo, daiļo māsiņu. Draudzība kļuva tik cieša, ka vēlāk Tonija šīs attiecības raksturoja: «Jūs man tuvi kā brālis un māsa.»
Arī vēlāk Tonija centās palīdzēt Rainim un Aspazijai. Kad jau bija mājās, rūpējās par Aspazijas tuviniekiem, ielika viņas mammas rokās arī meitas pēdējo vēstuli,
bet draudzenei aizsūtīja mammas matu cirtu.
Kastaņolā kopējās draudzības sākumā trijotnes runas bija gan par dzīvi, gan rakstīšanu, dižgari dalījās ne tikai savas literārās dzīves pieredzē. Antonijas dramaturģes mēģinājumi tika novērtēti kritiski, bet viņa dzirdēja Raiņa skubinājumu savas sirds ciešanas pārvērst prozas vārdos. Aspazija, lai gan viņai rūpes darīja Antonijas iekšējais nemiers un steigšanās, jo radīšanai vajag mieru un klusumu, tomēr nešaubījās: «Mīļā Tonīt, Jums ir daudz gara spēka un arī fiziskā, un jūs, bez šaubām, savu mērķi sasniegsiet.» Tādas un līdzīgas runas bija ilgas un garas – arī tālo pastaigu laikā. Reiz viena no tām aizveda uz mazu kapsētiņu ar skaistiem romantiskiem pieminekļiem, kas varēja iedvesmot stāstiem. Tieši te Antonija ieraudzīja kaijas skulptūru. Šai kaijai bija aizlauzti spārni. Te viņai ienāca prātā arī nu jau par leģendu tapušais literārais pseidonīms – Ivande Kaija. Tas bija nepieciešams, jo neatkarīga savā sakāmajā viņa gribēja būt arī ar jaunu vārdu.
Tikai pēc Kastaņolas Antonija devās tālāk. Par vīriešu un sieviešu attiecību peripetijām viņa un Aspazija sarakstījās daudz, un vēstulēs palikušas liecības, kā abas vienojās, ka sievietes brīvība un personība ir sāpīga problēma, neizsakāmi sāpīga, gara raudu dziesma. Aspazija nešaubījās: «Mums ir citām jāizlauž ceļš. Labi, ka Tu savu romānu raksti, tur Tu visu vari kraut iekšā.»
… jo trūka savas istabas
Tā, Raiņa un Aspazijas iedvesmota, 1912. gadā Antonija ķērās pie pirmā romāna, ar kuru latviešu literatūrā iegāja kā dumpiniece un avangarda amazone. Tagad Iedzimtais grēks ir liecība feministiskās domas attīstībai Latvijā. Mīlestības stāsts tapa kā kliedziens, un melnrakstu viņa pabeidza četru mēnešu laikā, strādādama gandrīz galvu nepacēlusi.
Tas ir nepārprotami – galvenā varone Gaida ir pašas rakstnieces pārdzīvojumu attēls un Valdī nav grūti saskatīt Fēliksu. Bet ar Gaidas draudzeņu dzīvēm viņa parādīja dažādus laulības dzīves variantus. 1913. gada 30. janvārī dienasgrāmatā Antonija formulēja triloģijas mērķi: «…rādīt sievietes dvēseli, izteikt visu, kas pa gadiem bija sakrājies manā dvēselē, sasāpējis.»
Oficiālā kritika 1913. gadā romānu nosauca pat par pornogrāfiju.
Pirmo reizi latviešu literatūrā sieviete bija uzdrīkstējusies runāt par intīmām lietām, par vīrieša un sievietes attiecībām. Viedokļu paudēji pārmeta pārāk nekautrīgu valodu, vīriešu nīšanu, brīvās mīlas sludināšanu. Trauslā un maigā Lilija, kaija ar aizlauztiem spārniem uzdeva jautājumus, kas 20. gadsimta sākumā šķita nepiedienīgi: kādēļ vīrietim pirmslaulības sakari neskaitās grēks, bet sievietei – skaitās? Vai pieļaujams stāties laulībā bez mīlestības? Kādēļ vīrietim ģimene un bērni nav šķērslis karjerai, bet sieviete to nedrīkst atļauties? Kādēļ sievietei ierādīta vieta vienīgi mājās? Gaida romānā tiecas kļūt par jauno sievieti – runā par studēšanu, darbu, neprecēšanos, tomēr viņai nav drosmes un prasmes šos plānus realizēt. Tēva mājās Gaidai bijusi sava istaba, kur viņa aizsākusi zīmēšanas mēģinājumus, izraudājusi pārdzīvojumus un prātojusi par nākotni. Laulības viņa izjutusi kā savas istabas un līdz ar to savas autonomijas zudumu. Patiesībā autore gribēja pastāstīt par sievieti mīlestības, laimes un dzīves piepildījuma meklējumos, taču kritiķi pamanījās ieraudzīt netikumības sludināšanu un ģimenes ārdīšanu. Tagad interesanti šķiet, ka romāna varones savus uzskatus par laulību un seksualitāti ilustrē ar tā laika jaunākajām medicīnas, psiholoģijas, fizioloģijas un seksoloģijas atziņām.
Starp citu, 1913. gada presē pati rakstniece kritiķu pārmetumus neatspēkoja. Romāna idejas plašāk pati skaidroja tikai 1920. gadā: «Ka sabiedrība tādā mērā būs no manis sacītā pārsteigta un daudz tiks pārprasts, to es nekad nesagaidīju. Tas pa daļai izskaidrojas caur pašu tematu – mīlestību kā grēku.»
Jā, arī Fēliksam nepatika, lai gan romānu sieva bija veltījusi abu nu jau sešpadsmitgadīgajai meitai Silvijai (viņa vēlāk apprecējās ar Bulgārijas Ārlietu ministrijas augstu ierēdni un dzīvoja Bulgārijā). Džemma Skulme saka: «Es domāju, ka Tonijas tante labi sapratās ar Aspaziju tāpēc, ka rakstnieces talantu ģimenē nemaz tik ļoti nenovērtēja, kā tas ir bieži vien. Fēlikšonkuls bija diezgan pret Iedzimto grēku. Viņš bija temperamenta pilns un spēja krasi par kaut ko izteikties. No otras puses – viņš bija milzīgs psihologs, ko redzēju, kad viņš nāca mūsmājās pie slimniekiem. Fēlikšonkulim bija īpaši paņēmieni, un viņš varēja ietekmēt ar savu enerģiju.»
Toties romānu labi saprata jaunieši. «Jaunatne ar jūsmu seko pat manai personai, raksta mīlestības vēstules, kurās uzrunā par majestāte, lielā domātāja, mīlētāja, dzīves izpratēja,» rakstījusi Ivande Kaija. Džemma Skulme par to laiku atceras: «Mūsu dzimtā bērnu klātbūtnē nekādus personiskus sīkumus nepārrunāja, tāpēc Tonijas tantes un Fēlikšonkuļa tēli palika neizskarami, ļoti cēli. Es tikai vēlāk sapratu, ka
Tonijas tantes romānā bija daudz ne tikai no tā laika latviešu sievietes dzīves kopumā, bet pamatā no viņas personiskās dzīves.
Man bija gadi divpadsmit, kad manas mammas Martas māsa Marija Liepiņa dramatizēja Iedzimto grēku Dailes teātrī, kur vairākus gadus bija dramaturģe. Atceros, kā tas notika – Tonijas tante un Marijas tante abas sēdēja zem lielās milzīgās liepas Ģērķēnos, kur bija apaļš galds un rakstīja. Tai laikā es ar māsīcu Vivianu gājām vienmēr uz veikalu un pirkām viņām santīmpapīru loksnēs. Arī pašu izrādi atceros labi, tā bija izdevusies, labi novērtēta, un visi aktieri lomās bija skaistuļi. Tai laikā man bija draudzene Agnese, mazliet vecāka par mani, bieži savās meiteņu spēlēs arī spēlējām teātri un, protams, iestudējām Iedzimto grēku. Lomas katrai bija vairākas, sižets mūs pievilka, jo bija liela interese par mīlestības tēmu. Visu ar dvēseli darījām un dzīvojām tēlos. Izjušana kā skūpstīt, kā nē, tuvoties vai nē – tas viss satrauca.»
…jo ne visur rodams miers
Latvijā viena no sapņu vietām un miera ostām Antonijai bija Mālpils Ģērķēni. Tās ir senas mājas, kurās viņa pēc apprecēšanās vadīja neskaitāmas savas vasaras. Viņai te ļoti patika, te raisījās fantāzija, te daudz sapņojusi, domājusi un rakstījusi. Tāpēc nav jābrīnās, ka uz apkārtnes fona risinās visu viņas trīs lielo romānu darbība. Iedzimtajā grēkā tie ir Gailēni, kur dzīvo Gaidas pirmā un dziļā mīla – Valdis. Sfinksas galvenā varone Omula brauc šurp uz pusmuižu pie vecmāmiņas palīdzēt un strādāt lauku saimniecībā. Tepat ir arī Kalnezeri romānā Jūgā, kuros ierodas smagu pārdzīvojumu sagrautā Indra. Tagad mājās dzīvo Džemmas Skulmes dēls Juris Dimiters ar ģimeni. Māja ir uzkalnā, aiz kura sākas dziļa grava, ēnaina dārza vidū, kur pār ābelēm paceļas seni ozoli un platas liepas, bet caur mājas logiem paveras brīnumskaista ainava ar Mergupes līčiem un Mālpils mācītājmuižu upes pretējā krastā. Mergupē pie mājām bija liels akmens, kurš līdz pusei gulēja upē, un kuru romānā Gaida ar Anitu un Valdi bija iesaukuši par Draudzības akmeni, uz kura visi trīs bieži sēdēja un tērzēja.
Apkārtējie iedzīvotāji, romāna ietekmēti, akmeni pat vēlāk dēvējuši par grēka akmeni.
Te atrodams arī avotiņš ar dzelzs satura ūdeni, kurš pieminēts romānā. «Arī baltais lielceļš tas pats, kas aizlocīdamies gar dārza malas eglēm, aizveda galvenos varoņus pretī cerībām un sāpēm, pretī guvumiem un zaudējumiem, meklētiem dzīves kalngaliem, lai atkal atsauktu Mergupes krastos meklēt mieru, rast ticību sev, savam darbam, vērot kluso, radošo, lauku dzīvi,» rakstīja žurnāls Sievietes pasaule 1938. gadā romāna Iedzimtais grēks iznākšanas 25. gadu atcerei.
Šeit Antonija vadīja savas vasaras spēka gados un arī tad, kad bija jau invalīde. Tikai pēdējos divus gadus pirms nāves viņa uz laukiem vairs nebrauca, sliktāk jutās. Par kopā pavadīto laiku atmiņas ir Džemmai Skulmei: «Vasarās viņa regulāri dzīvoja gan Ģērķēnu mājā istabiņā uz gravas pusi, kur pretī bija mācītājmuiža redzama, gan tagadējās Skulmēs, kur tagad dzīvo mana māsīca un savulaik arī Valentīns Skulme. Manā atmiņā ar Tonijas tanti vienmēr kopā bija viņas palīdze madoniete Elziņa, jauna sieviete, jauka, inteliģenta, beigusi Madonas ģimnāziju. Mums tie bija lielie prieki, jo līdz ar Tonijas tanti Ģērķēnos vienmēr parādījās arī visādi kārumi. Abām ar māsīcu Vivianu mums bija Tonijas tantei dažādi jāizpalīdz – no bodes jāatnes kliņģeri vai skābās bonbongas, jāaiziet uz pastu pēc avīzēm, žurnāliem. Viņa atcerējās visas mūsu vārda un dzimšanas dienas. Mūsmājās ir saglabājies viņas rokraksts uz apsveikumiem. Tonijas tante mūs ar Vivianu mīlēja, un mēs centāmies viņu iepriecināt. Ko bijām izlasījušas vai teātrī redzējušas, rakstījām viņas blociņā, lai sazinātos. Lai gan pēc paralīzes Tonijas tante tikpat kā nedzirdēja, lasīt viņa varēja un ar kreiso roku bija apbrīnojami labi iemanījusies rakstīt, mazliet stūraināk, bet labi. Izdomājām jokus, atceros viņas smieklus, kad tos izlasīja. Izlasot par notikumiem pasaulē, Tonijas tante temperamentīgi reaģēja, spēja arī izrunāt dažus prieka vai nolieguma izsaucienus. Tie bija trāpīgi un asprātīgi. Mēs, bērni, tajos pilnībā orientējāmies.
Smagā paralīze nebija atņēmusi viņai spēju domāt.
Viņai bija pilnīga sapratne par visu, absolūtas izjūtas, reakcijas, es domāju, tās nemainīgi bija viņas pamata rakstura īpašības, kaut arī tad tik smagas slimības skartas. Sarunas blociņos mums iznāca ne tikai ar rakstīšanu, bet arī ar zīmēšanu. Viņai patika, kā es zīmēju.»
Blociņā vecmāmiņa ierakstīja arī savu jaunradīto vārdu mazdēlam. Indars Lūkins zina stāstīt: «Mans vārds ir vecmammas radīts, jo vecāki bija izlēmuši, ka būs meita un liks vārdu Indra, bet piedzimu es. Ivande tad vairs nerunāja, bet bija atbraukusi ciemos. Mani vecāki blociņā ierakstīja, ka gaidījuši meiteni, gribējuši saukt Indra, bet piedzima puika, ko lai dara? Ivande uzrakstīja – saucat viņu Indars.»
Par tā laika Ģērķēnu mājas sadzīvi Džemma Skulme atceras: «Mana mamma bija ar interesi un zināšanām par veģetāro galdu, tāpēc arī Tonijas tantei gatavoja vieglus sakņu ēdienus. Bet Fēlikšonkulis mūs dakterēja ar homeopātiskām zālēm. Tā kā nebija zāļu, mēs nebijām pieradināti pie medikamentiem, kad bija augsta temperatūra, viņš atnāca, izrāva no gultas un teica: sēdi taču! Tas ārkārtīgi ietekmēja, jo lika saprast – jābūt stipram, dūšīgam. Viņa iedotās homeopātiskās zāles lietot bija tik interesanti – pilināt pa pilienam un tad pa malciņam bija jādzer. Un temperatūra nokrita! Es domāju, ka viņš arī Tonijas tanti tā ārstēja. Homeopāta ceļu turpināja arī viņu dēls Haralds. No viņa nāk lielā dakteru Lūkinu dinastija. Jā, bērni toreiz Ģērķēnos arī bija, tikai Silvija vairāk pa ārzemēm.
Es tagad domāju, Tonija nekad nebija uz bērnu apčubināšanu tendēta…
Kad Fēlikšonkulis nomira, mūsmājās bija ieskats, ka viņai būtu jādzīvo pie dēla Haralda, bet viņa dzīvoja viena. Vienmēr kādā ģimenē nav tik jauki. Ir visādi. Domāju, ka Tonijas tantei raksturs bija mazliet neirotisks, bet varbūt tik ļoti emocionāls, ka viņa vienkārši daudz ko savā fantāzijā uzbūra.»
Pēc Fēliksa nāves sekoja vientulības un pārdomu laiks, jo trūka spēka. Lai gan arvien, kad Antonija nebija viena, viņa bija gribējusi būt viena un mierā, nu viņai grūti bija iejusties it visur, tāpēc tika nomainīti vairāki dzīvokļi Rīgā. 1940. gada pavasarī Antonija apstājās pēdējā vietā – Lāčplēša ielā, kur dēls Haralds pieņēma arī slimniekus. No turienes viņa izgāja no mājām arī uz liktenīgo Ziemassvētku dievkalpojumu. Indars Lūkins stāsta: «Gāja uz baznīcu, bet garām brauca vācieši mašīnā, kuru vecmamma nedzirdēja, un viņu sabrauca. Mēs bijām laukos, kad to paziņoja, vecāki vēl paspēja atbraukt. Apglabāja viņu blakus vectēvam. Tagad tur esmu uzlicis piemiņas zīmi.»
