Rīga +24°C 
Savu pagalmu, kas gluži vai saaudzis ar pļavu, mežu un Piksteres ezeru, Mārtiņš Zvejnieks un Dace Kalniņa redz citādi nekā lielākā daļa saimnieku. Viņuprāt, šī Sēlijas nostūra lielākā bagātība ir daudzveidīgā daba un ainava. Šajā sētā pļauj reti, savukārt mežu nevis izzāģē kailcirtēs, bet iegūst koksni ar domu par meža vides uzturēšanu.
Esot Mazjāņos, gan šķiet, ka daba deķīti ir pavilkusi vairāk uz savu pusi un saimnieki tam ļaujas, izbaudot dzīvi īpaši netraucētas dabas apskāvienos.
Tajā pašā laikā novārtā netiek atstāts arī meža saimnieciskais potenciāls – Mazjāņu bioloģiski daudzveidīgais mežs ir reizē patvērums dabai un resurss saimniekiem. Savukārt piemājas pļavās tiek vāktas tējas un barojas bioloģiski sertificētās bišu saimes, par kurām rūpējas Mārtiņš. Runā, ka Mazjāņu medus esot īpaši garšīgs, un kā nu ne, ja apkārt dravai plešas citu acīm apslēpta un no cilvēka virskundzības lielā mērā pasaudzēta daba.
Kā saimnieko ģimene, un ko no viņu pieredzes, veiksmēm un kļūdām var mācīties par pagalma, pļavas un meža apsaimniekošanu?
Uzmanības centrā
Mājas un pagalms
Mārtiņa un Daces ģimene ievēro ekoloģisku dzīvesveidu, tādēļ cenšas savā sētā neienest neko lieku, mākslīgu un dabai svešu. Tā vietā Mārtiņš liek lietā tepat pieejamos vai otrreiz izmantojamus materiālus. Piemēram, dzīvojamā māja siltināta, izmantojot pārpalikumus no jumta segumā klātajiem niedru kūlīšiem. Iekštelpas apmestas ar elpojošo māla apmetumu. Tas atstāts nekrāsots, jo dabiskais pašu īpašumā iegūtā māla tonis ir nepārspējams, uzskata saimnieki. Savukārt ārsienu apdarei izmantoti veci ķieģeļi no nojauktām ēkām, ko Mārtiņš pamazām savedis uz Mazjāņiem.
Mārtiņš un Dace nav no tiem, kas laukus vēlas pārtaisīt par pilsētu, visu nopļaujot, nogrābjot, savācot, izlaizot.
Daudzviet Eiropas parkos redzama pretēja tendence, atstājot patvērumu dabai, un Mazjāņu saimnieki ar šo pieeju ir uz viena viļņa. Piemēram, blakus mājai augošo lielo kļavu aplauzis vējš, bet tā ir labs patvērums dabas daudzveidībai. Kā secina Dace, tikai redzot lūstam lielos kokus, cilvēks apjauš, cik svarīgi ir kokus stādīt. Vislabākais laiks koku stādīšanai bija pirms gadiem divdesmit, bet otrs labākais – tagad, viņa saka.
Špikeris. Kāda ir ekoloģiska piemājas teritorija?
- Tajā ir daudz dažādu sugu ziedošu augu. Kaut kas allaž zied – no agra pavasara līdz vēlam rudenim.
- Zālienā ir dažādi augi, kam vismaz atsevišķās saliņās ļauts uzziedēt, tostarp mārpuķītes, margrietiņas un citi.
- Netiek pļauts vasaras sākumā, ļaujot noziedēt pienenēm un citiem pirmajiem ziedētājiem.
- Bieži redzami dažādi kukaiņi: apputeksnētāji (kamenes, bites, ziedmušas, tauriņi), plēsēji (mārītes, spīļastes, skrejvaboles) un citi.
- Tiek atstāts kāds cilvēku reti apmeklēts nekārtīgāks stūris ar biezākiem krūmiem, nepļautu zāli, nenogrābtām pērnajām lapām.
- Ir lieli, veci koki ar dobumiem vai atlupušu mizu, kur var ligzdot putni vai paslēpties sikspārņi un citi dobummīļi.
- Tiek saglabātas laukakmeņu, baļķu, zaru kaudzes vai cita veida krāvumi, plaisas un spraugas, ko cilvēki un mājdzīvnieki bieži netraucē, – slēptuves ežiem, ķirzakām, abiniekiem, dažādiem kukaiņiem.
- Ir kāda mitrāka, ēnaināka vieta zem krūmiem vai platlapu augiem, kas netiek cītīgi pļauta, ravēta vai izgrābta, – slēptuve abiniekiem un citiem mitrummīļiem.
- Ir dīķis, ūdenstece vai avotaina vieta, kas nav iebetonēta vai citādi stipri pārveidota, un tajā ļauts augt savvaļas augiem.
- Dārzā vai pagalmā ir kāda sekla ūdens tvertne vai cita piekļuve ūdenim, kur slāpes veldzēt viesiem no savvaļas.
Dārzs
Daces puķu dobēs valda mežonīgs skaistums un augu sacīkstes, un tomēr – allaž kaut kas zied. Tie ir augi, kas raksturīgi Latvijas klimatam un spēj par sevi pastāvēt ilgtermiņā. Dace stāsta, ka atstāj tās nezāles, kas labi izskatās, un, ja ir ēdamas, tad vēl jo vairāk tām ir tiesības netikt izravētām. Vārīgākās ziemcietes izzudušas sausākās vasarās, un dārzā palikuši augi izdzīvotāji.
Dacei nav no augu apčubinātājām, bet viņa novērtē tos, kas ir pašpietiekami un labi jūtas apstākļos, ko piedāvā Piksteres ezera krasts. Tāpēc te ir džungļu dobes, kā saimniece pati tās sauc.
Viesi gan brīnoties – Dacīt, vai tu vispār ravē? Kad šķiet – ir pārāk mežonīgi, kaut ko uzrok un pamaina. Dace puķudobēs sēj arī nektāraugus – facēlijas, raudenes, ežziedes. Tās krāšņi zied, un tiek labums pašu bitēm un citiem apputeksnētājiem. Savukārt svešzemju augi mēdz būt vārguļojoši, bet tikpat labi var izrādīties invazīvi un dabā kļūt par konkurentiem vietējām sugām. Tāpat dārznieki, kas ir ar dabu uz tu, neizmanto pesticīdus. Nezāļu indes jeb herbicīdi iznīdē nezāles, bet līdzekļos esošā aktīvā viela turpina ceļot caur barības ķēdi, pakļaujot riskam citas dzīvās būtnes. Tāpēc jāmeklē dabiskās alternatīvas.
Saimniecībā, lai ierobežotu vārpatu un citas daudzgadīgas nezāles, tiek izmantota gan pļautās zāles, gan plēves mulča – tas ir speciāls segums augsnes nosegšanai, lai iznīdētu nezāles, parasti gaisa un ūdens caurlaidīgs. Var būt arī organiskas izcelsmes, piemēram, izgatavots no kukurūzas cietes (tad sadalās dažu gadu laikā). Turklāt dārza ekosistēmas dabiskie iemītnieki palīdz cīņā pret kultūraugiem nevēlamiem organismiem. Tāpēc dabas daudzveidībai pilnīgi noteikti ir vieta katrā dārzā!
Mazjāņu sētā pastāvīgi ir daudz dažādu ziedētāju gan reti pļautajā plašā pagalma zālienā, gan puķu dobēs, gan laukā, kur tiek sēti nektāraugi bišu vajadzībām.
Mārtiņa bišu drava izvietota īsa gājiena attālumā no pagalma. Gleznainais apvidus ar ezeru, pļavām un mežiem joprojām ļauj ievākt bioloģiskās lauksaimniecības prasībām atbilstošu medu. Pateicoties ķīmiskās lauksaimniecības izplatībai, Latvijā tas iespējams reti kur un iespējas dravot bioloģiski samazinās gadu no gada, jo prasības nosaka, ka trīs kilometru rādiusā ap dravu nedrīkst būt tādi pesticīdu avoti kā koši ziedošie konvencionālie rapšu lauki.
Pļava un ūdensmala
Bez skaidra nodalījuma starp pagalmu un pļavu ap Mazjāņu ēku puduri plešas zālājs, kas ir mājvieta dažnedažādiem augiem un dzīvniekiem. Šovasar saimnieki iecerējuši sākt vākt arī bioloģiski sertificētus augus tējām. Kā atzīst Dace: «Arvien esam mācību procesā, lai saprastu, kā vislabāk rūpēties par augu daudzveidības uzturēšanu un palielināšanu pļavā.» Saimniecību ieskauj ne tikai pļavas, bet arī Piksteres ezers, kam līdzās ir Zvejnieku dzimtai nozīmīga būve – vecā guļbaļķu pirtiņa. Netālu no tās ezermalā ir pļaviņa, kurā aug spradzenes, citviet Dace piestādījusi klāt gaiļbiksītes, ilzītes, vēršmēles, sējusi dzelzenes, vērmeles. Šie ir daži no tiem augiem, kuru klātbūtne parasti pļavās signalizē – zālājs ir bioloģiski daudzveidīgs vai vismaz tam ir potenciāls par tādu kļūt.
Dace spriež, ka noderīgas būtu speciālistu konsultācijas par to, kā pareizi ne tikai kopt un uzturēt, bet arī atjaunot pļavas, vairojot pļavas bioloģisko daudzveidību. «Vienā pļavas stūrī aug vērtīgie augi, bet no otra nāk virsū suņuburkšķi. Ar pļavām nav tik vienkārši,» atzīst Dace. Viņa zāli ābeļdārzā pļaujot ar izkapti, bet Mārtiņš izmanto trimmeri. Lielo pļaušanu saimnieki organizē reizi gadā – vasaras beigās.
Pļaujot ikvienu pļavu, arī mauriņu, jāatceras, ka jāpļauj virzienā no centra uz āru, lai ļautu pamukt zālē mītošajām radībām.
Lai pļavas daudzveidība neietu mazumā, nopļautā zāle vienmēr jānovāc. Sadaloties tā lieki bagātina augsni, bet pļautās zāles slānim uzkrājoties, veidojas daudziem trausliem ziedētājiem nepārvarama sausās zāles sega.
Īpašumam blakus esošais Piksteres ezers ir neparasts, un ne tikai tāpēc, ka dod patvērumu tādām ne visur sastopamām putnu sugām kā lielais dumpis. Piksteres ezers ir viens no tiem Latvijas ezeriem, kurā var novērot neparastu fenomenu – peldošās salas. Tās, apaugušas ar mazākiem un lielākiem kociņiem, vējš citkārt iepūš teju Mazjāņu pagalmā, bet pie pareizā vēja tās atkal pazūd tālumā. Ezera krastos šīs peldošās trūdošās organikas kaudzes pamazām sablīvējas, atņemot platību ūdens spogulim. Mārtiņš stāsta, ka izkustināt tās grūti pat ar vairāku vīru spēku, kad tās pietauvojas piemājas peldvietā. Saimnieki, pretojoties ezera tieksmei aizaugt, cenšas vismaz peldvietu uzturēt kārtībā. Izravētās ūdenszāles un to saknes labi noder kompostam.
Ezera krasts turklāt kalpo kā augu un dzīvnieku pārvietošanās ceļš, un ne tikai tiem, kas te piestāj ar brīvi kuģojošo salu palīdzību.
Špikeris. Kāda ir daudzveidīga un dabai vērtīga pļava?
- Velēnai jābūt biezai, blīvai, bet sakņu pinumam – kā biezam, labi noaustam paklājam. Tajā var būt mazi augsnes atvērumi – laukumiņi, kur izdīgt zemē nokritušām pļavu augu sēklām un kur skriet zālē mītošajiem kukaiņiem, piemēram, skrejvabolēm.
- Augi veido vismaz trīs stāvus. Jo dažādāki augu augstumi, jo vairāk dzīves telpas, slēptuvju un medību vietu kukaiņiem un jo dažādāki gaismas apstākļi augiem.
- Augājs pļavā nav viendabīgs, to veido dažādu augu grupas (augstāki, zemāki, zāļaināki, ziedošāki). Dažādība, kuras cēlonis ir gan augsnes apstākļu atšķirības, gan apsaimniekošana, piedāvā nišas sugām ar atšķirīgām ekoloģiskām prasībām.
- Pļavā ir daudz koši ziedošu augu sugu visas vasaras garumā. Par daudzveidīgu pļavu neliecina tas, ja pļavā pavasarī zied milzum daudz pieneņu vai vasarā tā pārvēršas viena ziedauga vienveidīgā klājienā (piemēram, suņburkšķi vai gārsas).
- Vienā kvadrātmetrā var atrast vismaz 15 dažādu augu sugu. Izteikti sausās un izteikti mitrās vietās to var būt mazāk.
- Lielajā ziedēšanas laikā saulainās dienās pļavā lido un zum daudz apputeksnētāju – kamenes, bites, tauriņi un citi.
- Pļavā nedrīkst būt daudz vienveidīgu graudzāļu, kas aug blīvi un neveido mozaīku. Ja dominē zaļais, bet ziedošu, krāšņu augu tikpat kā nav, tad tā nav dabiska un daudzveidīga pļava.
- Ja lielu daļu pļavas pārņēmusi Kanādas zeltslotiņa, puķu sprigane vai citi no dārziem izbēguši svešzemju augi, tad ar daudzveidību tā nevar lepoties.
- Dabiskā pļavā nemēdz būt daudz biezas, augstas kūlas – iepriekšējos gados sakrājušās nenovāktas vai nenoēstas zāles. Tāpat zemi nedrīkst nosegt blīvs sūnu slānis.
Mežs
Domājot par mežu, formula ir vienkārša – jo intensīvāka, vienveidīgāka mežsaimniecība, jo bēdīgāk klājas dabas daudzveidībai, norāda Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis. Mazjāņu mežs ir piemērs tam, kā mežā saimniekot, nenodarot pāri dabai. Tāpēc šis mežs ir meža apsaimniekošanas demonstrējumu teritorija projektā LatViaNature, uz kurieni Pasaules Dabas fonda un Meža konsultāciju pakalpojuma centra speciālisti aicina jaunos speciālistus un mežu īpašniekus braukt un mācīties dabai draudzīgu pieeju mežsaimniecībai.
Mazjāņu mežā jūtamies kā mežā. Pagājušajā ziemā šeit bijusi koku ciršana, un redzam pa nelielai grupai izcirsto koku celmu.
Šeit sastopam arī resnus bērzus, kādu milzīgu priedi un dažas teju gigantiskas egles. Tie ir tā sauktie ekoloģiskie koki, kurus nekad neskars zāģis.
Bez šiem vecajiem milžiem Mazjāņu mežs nebūtu tas, kas tas ir. Tādēļ tie paliks mežā uz visiem laikiem, ar saviem dobumiem, sausajiem zariem un šķirbām veidojot mikronišas dzīvajām būtnēm. Dabisks mežs ir bagāts tad, ja tajā ir pietiekami daudz atmirušās koksnes un kritalu. Vecā kokā var mitināties pat vairāki simti dažnedažādu sugu. Tāpat, kur tie netraucē meža atjaunošanai, jāsaglabā pameža krūmi.
Saimniecībā meža apsaimniekošana tiek veikta, izzāģējot atsevišķus kokus, koku grupas, veidojot atvērumus, lai ļautu ieplūst gaismai un tādējādi dotu iespēju audzē ienākt jauniem dažādu sugu kokiem. Ja jauni koki paši neparādās, tos var piestādīt. Monotonās egļu audzēs, kāda sastopama arī šeit, tas jādara īpaši uzmanīgi, jo tās ir kā pulvera muca – egļu ciršana var piesaistīt postošo egļu astoņzobu mizgrauzi. Jāņem vērā, ka šī plaši izplatītā kaitēkļa rosīšanās var likt mainīt meža apsaimniekošanas pieeju – ar laiku var nākties izzāģēt arvien vairāk egļu. Egļu meži nav bioloģiski augstvērtīgi, bet, saprātīgi apsaimniekojot šādu mežu, tiek dažādotas koku sugas un ieguvējs būs gan saimnieka maks, gan meža daudzveidība.
Dace rāda, kā pa nozāģētas egles celmu tekalē skudrulīši, kas ir dabiskie mizgraužu apkarotāji un pārtiek no to kāpuriem.
Egļu astoņzobu mizgrauzis ir tā sauktais sekundārais kaitēklis, kas nāk uz novājinātiem kokiem, piemēram, tādiem, ko izšūpojis vējš, paskaidro Jānis Rozītis. Mizgraužu populācija uzsprāgst tikai tad, ja tam ir labvēlīgi apstākļi. Ja tā notiek, tad gan mežs tiek nolemts intensīvākai koku izciršanai.
Špikeris. Kas liecina par to, ka mežs ir dabisks un daudzveidīgs?
- Mežā ir dažāda vecuma koki (veci, vidēja vecuma, jauni un pavisam nesen iesējušies), un mežs nav viscaur vienāds – ir atvērumi gaismai.
- Mežā ir sastopami lieli, veci koki.
- Mežā ir arī lielāka izmēra atmiruši koki – gan stāvoši, gan zemē nokrituši vai ar saknēm izgāzti un dažādās sadalīšanās stadijās esoši.
- Kokos var atrast dzeņu izkaltus dobumus.
- Uz dzīvu koku stumbriem, īpaši uz lielākiem kokiem, aug daudz dažādu sūnu un ķērpju.
- Uz daudzām kritalām ir bagātīgs sūnu klājiens, kurā ir dažādas sūnu sugas.
- Uz dzīviem un mirušiem kokiem (stāvošiem, kritalām) var atrast piepes.
- Mežā ir mitras ieplakas, avotainas vietas vai strauti. Mitrākās vietas ir bagātas ar dažādām sūnām vai sfagniem, tur atrodami sfagnu veidoti ciņi.
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
Rakstu sērija tapusi ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
