Kas tas ir – Zaļais miers?

Tas notika trakajos septiņdesmitajos – hipiju ziedu laiku norietā, bet gaisā vēl virmojot to dumpinieku garam. Turklāt toreizējie notikumi pārmaiņas pēc risinājās nevis Amerikā vai Lielbritānijā, kur dzima un tolaik visvairāk darbojās pasaules jauniešu subkultūras toņa noteicēji. Nē, darbības vieta neierastāka – Kanāda. Un precīzāk, tās angliski runājošās provinces – Britu Kolumbijas galvaspilsēta Vankūvera. Tieši tur 1971.gadā iesākās pasaulē visaktīvākās vides aizsardzības organizācijas dzimšana. Kaut gan patiesībā viss sākās jau dažus gadus pirms tam.

Stāsts par izmirstošajiem ūdriem

Jaunības ideālisms – tā, atskatoties starptautiskās vides aizsardzības organizācijas Greenpeace vēsturē, var dēvēt iemeslu, kāpēc dažiem izglītotiem, mērķtiecīgiem un neatlaidīgiem kanādiešu jauniešiem ienāca prātā uzsākt cīņu par “zaļo mieru”, kas ir burtiskais organizācijas nosaukuma tulkojums no angļu valodas. Un iemesls protestam bija viņiem ģeogrāfiski tuvs – tas bija Ričarda Niksona prezidentūras laika Amerikas kodolieroču izmēģināšana Amčitkas salā Aļaskā – tātad Kanādas ziemeļos.

Protams, tolaik aktīvistu kompānija nenojauta, ka viņu rīkotā vides aizsardzības aktivitāte nebūs viens vienīgs pasākums, kas tiks aizmirsts. Ar stāstu par šo kuģojumu sākas visi stāsti par Greenpeace.

Kaut arī pirmajiem aktīvistiem var piedēvēt ideālismu, tas tomēr nebija spontāns un emocijās balstīts lēmums, kas lika spert šo neparasto soli. Aktīvisti bija zinoši, izglītoti ļaudis, kuri jau vairākus gadus sekoja līdzi notikumiem vides jomā, lielākā daļa no viņiem jau bija piedalījusies protestos un akcijās. Viens no grupas bija jauns Vankūveras žurnālists Roberts Hanters, kurš par videi sāpīgo tematu – amerikāņu kodolizmēģinājumiem – rakstīja jau kopš 1969.gada. Laikrakstā “Vancouver Sun” viņš tēlaini aprakstīja, kā amerikāņu atombumbas atstāj zemē milzu caurumus, tā radot nevienam nezināmas un neprognozējamas sekas planētai.
Kāpēc gan kanādiešiem tik ļoti rūpētu tas, ko kaimiņvalsts dara savās teritorijās četru tūkstošu kilometru attālajā salā? Izrādās, sala bija zināma, kā vieta, ko apdzīvo 3000 īpaši aizsargājamo jūras ūdru pārstāvji un ne tikai. Arī ūdens putni un citas dzīvas radības, kas šo vietu kopumā veidoja par mežonīgas un daudzveidīgas dabas paraugu. Pastāvēja bažas, ka kodolsprādzienu testu rezultātā izpostītas tiks ne tikai dabas bagātības, bet sprādzienu postījumi ietekmēs jau tā zemestrīcēm labvēlīgo, tāpēc trauslo vietu, kas savukārt radīs sekas vietējiem iedzīvotājiem ilgtermiņā.
Vēl pirms Greenpeace – tas bija 1969.gadā – Hanters bija to septiņu tūkstošu protestētāju pret postošajiem notikumiem Aļaskā vidū, kam izdevās nobloķēt Vašingtonas štata ASV un Kanādas Britu Kolumbijas robežu uz veselu stundu. Tas pēc Hantera domām bija lielisks rezultāts. Un tam patiešām bija pamatots iemesls – kopš 1812.gada pilsoņu kara robeža starp ASV un Kanādu nekad nebija tikusi slēgta.

Tas iedvesmoja protestētājus, deva tiem jaunu sparu un apziņu, ka viņi radījuši vēsturisku pagrieziena punktu.

Spēles ar uguni

Pēc šī notikuma nekas nemainījās: amerikāņi turpināja kodolieroču izmēģinājumus, tāpēc aktīvistiem bija skaidrs, ka jāmaina sava protestēšanas stratēģija. Un pavisam traka, bet arī iespaidīga ideja ienāca prātā Marī Bolenai no šīs pašas aktīvistu grupas. “Kāpēc gan kāds no mums nevarētu ar laivu aizbraukt līdz tai atombumbai un noenkuroties tai blakus? Tad visi sapratīs, par ko ir runa.”
Pēc gada – tātad jau minētajā 1971.gadā – tika nopirkts kuģītis, ko pārdēvēja jaunajā vārdā – Greenpeace, un izsludināja brīvprātīgo pieteikšanos. Tas bija laikā, kad Amčitkas salā bija ieplānoti nākamie kodolizmēģinājumi. Žurnālists Roberts Hanters piekrita uzreiz. Uz kuģa piebiedrojās arī Patriks Mūrs, kurš tikko bija beidzis studijas un bija gatavs darīt jebko ekoloģijas un miera labā. Hanters uzsvēra, ka kaut arī Greenpeace no malas neizskatījās nekas dižāks par parastu zvejas kuģīti, patiesībā tās sajūtas, kas valdīja uz klāja bija iedvesmojošas un pacilājošas – viņiem pašiem šķita, ka viņi dodas karā: mediju, sabiedrisko attiecību un informācijas karā.
Kuģītis pietuvojās Amčitkas salai 24.septembrī. Ieplānotie sprādzieni tika atlikti uz novembri. Protams, ka tas tika darīts, lai aktīvistiem neizdotos panākt savu mērķi – skaidrs, ka viņi nevarēja dzīvoties Klusā okeāna ūdeņos tik ilgi. Pirmkārt, jau tāpēc, ka nebija paņēmuši līdzi pietiekami pārtikas rezervju, kā arī skarbo laikapstākļu dēļ kuģis bija spiests atgriezties Vankūverā. Taču to nevarētu saukt par neveiksmi.
Līdz 6.novembrim, kad ASV palaida gaisā ieplānoto izmēģinājumu uguni, aktīvisti bija sagatavojuši informāciju visiem pasaules medijiem un informēja par notiekošo mazajā Amčitkas salā. Neilgi pēc šiem paziņojumiem Kanādas valdība oficiāli nosodīja savas dižās kaimiņvalsts rīcību. Toreiz grīnpīsistiem kopā ar domubiedriem neizdevās apturēt amerikāņu bumbu sprādzienus, taču radās cita – ideju bumba – par nevardarbīgas organizācijas izveidi, kas vairotu sabiedrības zināšanas un ietekmētu valdību lēmumus par vides tēmām. Par pirmajiem Greenpeace fonda prezidentiem kļuva Roberts Hanters un Patriks Mūrs.

Cilvēks var izdzīvot tikai dzīvā vidē

Tieši Greenpeace kļuva par pirmo aktīvistu organizāciju, kas plašākai sabiedrībai skaidri un gaiši norādīja, ka cilvēka dzīvība ir atkarīga no tā, kas notiek vidē. Vide un cilvēks nav atdalāmi. Pēc notikumiem Amčitkā, Greenpeace aktīvisti dažādos veidos iestājušies ne tikai par izmirstošu dzīvnieku sugu saglabāšanu, bet arī pret jebkādiem vides postījumiem, nebaidoties stāties pretim lielajām un bagātajām vidi piesārņojošajām korporācijām. Arī valdību pārstāvjiem, kas apzinās ekoloģiskās problēmas, bet atbalsta tās vai neko nedara, lai tās novērstu un kaitīgo rīcību pārtrauktu.

Izmirstošo vaļu un roņu medīšana, jūru un okeānu piesārņošana ar toksiskām ķīmikālijām un radioaktīviem atkritumiem, kā arī jau minētie kodolieroču izmēģinājumi ir tas, pret ko Greenpeace nu 50 gadus cīnījušies ar visdažādākajām metodēm.

Visbiežāk radošām, neparastām, reizēm – smieklīgām – tādām, kas piesaista mediju uzmanību – piemēram, ar nelieliem piepūšamajiem peldlīdzekļiem nostājoties starp vaļiem un mednieku harpūnām. Vai citā reizē – aizbloķējot dūmeņus, no kuriem atmosfērā nonāk piesārņojums. Tas ne reizi vien bijis bīstami, taču gana iedarbīgi, lai pievērstu ne tikai uzmanību, bet arī vienotu sabiedrības viedokli par vai pret kādu vides aizsardzībai un dabas saglabāšanai svarīgu nostāju. Un tā palēnām arī videi un pasaules labsajūta tika kāds labums – labvēlīgs valdības lēmums vai likumu grozījums, kas panākts tieši pateicoties organizācijas ekstrēmajai rīcībai. Tieši tik ekstrēmai, ka reizēm nācies upurēt arī dzīvības.

Varavīksnes kareivji

Tomēr pagāja gadi, kamēr Greenpeace tika ņemti par pilnu. Iespējams, ka Greenpeace neaicināja pie sarunu galdiem valdībās un uzņēmumu koridoros, jo viņu trakie gājieni akcijās un protestos “nopietniem” ļaudīm varēja šķist pārāk nenopietni. Taču palēnām to izdevās mainīt.
Līdz pat 21.gadsimta sākumam galvenais Greenpeace protesta akciju fokuss bija jūru un okeānu, tur dzīvojošo izdīvošana. Viņu panākumu kontā ir gan pasaules lielvaru uzmanības pievēršana nesaudzīgajām vaļu medībām, kas tika maskētas aiz atrunām par izpēti zinātniskos nolūkos. Tāpat arī roņu slaktēšana ādas ieguves dēļ un ūdens pasaules piesārņošana ar radioaktīvajiem atkritumiem. Rezultātā Eiropas Savienība piekrita aizliegt vaļu medības un tādos apmēros, kā tas bija ierasts vēl pagājušajā gadsimtā, vaļus vairs medīt nedrīkstēja. Vismaz ne Eiropas Savienības teritorijās.
Arī naudas Greenpeace kasē nu sāka kļūt arvien vairāk un vairāk. Lai godinātu kādas indiāņu cilts pareģojumu, 1978.gadā iegādāto kuģi “Sers Viljams Hārdijs” pārdēvēja par Varavīksnes Kareivi jeb “Rainbow Warrior”. Pareģojums skanēja šādi: “Tad, kad zemi saindēs cilvēki, dažādu tautu pārstāvju grupiņa, kas sauks sevi par Varavīksnes kareivjiem, sanāks kopā, lai aizsargātu dabu”. Protams, Greenpeace labprāt pieņēma, ka tieši viņi ir šie Varavīksnes kareivji, tāpēc arī izmanto varavīksnes simbolu savos atpazīstamības materiālos.
1985.gadā tieši kuģis “Varavīksnes kareivis” izraisīja vispasaules skandālu, kam iemesls bija kārtējais protests – šoreiz kuģis devās uz kādu no Franču Polinēzijas salām, lai protestētu pret Francijas kodolizmēģinājumiem. Diemžēl Greenpeace brīvprātīgajam – portugāļu un holandiešu izcelsmes fotogrāfam Fernando Pereiram – tas bija pēdējais brauciens mūžā, jo kuģis tika uzspridzināts. Par spīti tam, ka Francijas valdība noliedza savu saistību ar kuģa uzspridzināšanu, vēlāk nopratināšanā Francijas izlūkdienesta aģenti atklāja, ka tā bijusi plānota operācija. Tā ir viena no retajām reizēm, kad pret miermīlīgu un nevardarbīgu Greenpeace akciju valsts atbildējusi ar nāvējošu ieroci. Francūži atvainojās un samaksāja Greenpeace septiņus miljonus dolāru… un izmēģinājumi turpinājās, kā līdz šim.

Fotogrāfs un vides aktīvists Fernando Pereira gāja bojā protesta laikā.

Nāvessods par upes glābšanu

Starp citu, ne reizi vien no Greenpeace aktīvistu rindām ir atdalījušies un izveidojuši savas vides aktivitāšu grupas tie, kuri uzskatījuši, ka mierīgi protesti nedod rezultātu un jāķeras pie skarbākām metodēm. Tomēr šobrīd pasaulē lielākās un atpazīstamākās vides aktivitāšu organizācijas sākotnējais uzstādījums ir skaidrs un nemainīgs – nekādas vardarbības! Ne velti nosaukumā ir vārds “miers” un pirmā protesta akcija, kas vienlaikus bija par vides un dabas daudzveidības sargāšanu, faktiski bija vērsta arī pret karu, pret ieročiem. Šo pieeju viņi smēlušies gan no reliģiskā kveikeru (The Quakers) virziena filozofijas, gan nevardarbības kustības ieviesēja Indijā Mahatmas Gandija, arī afroamerikāņu līdera Martina Lutera Kinga. Kopīgais visām idejām ir tas, ka tās uzsver cilvēka personisko morālo atbildību par savu rīcību. Pats par savu. Tāpēc uzskata, ka otru cilvēku, viedokli, valdību vai uzņēmumu nevar piespiest ar varu. Otrs būtisks iedvesmas avots organizācijā līdz pat šai dienai ir tā pirmā prezidenta un dibinātāja Roberta Hantera domāšanas veids, ko mēdz dēvēt par “prāta bumbu”.

Prāta bumba bija līdzšinējo klišeju vietā protestu laikā izmantot pavisam jaunas un dramatiskas, reizēm humora pilnas pieejas. Un tieši ar šīm prāta bumbām Greenpeace izdodas nošokēt, neatstājot vienaldzīgu.

Deviņdesmito gadu sākumā organizāciju jau dēvēja par “zaļo milzi”, zinot, ka jebkur un jebkas, kas saistīts ar vides jautājumiem, tiek rūpīgi uzmanīts un kontrolēts no Greenpeace aktīvistu puses. Taču par spīti saviem nevardarbīgajiem uzskatiem arī 1995.gadā Āfrikā zaļo uzskatu dēļ nācās iet bojā aktīvistam. Greenpeace tikai pielēja eļļu ugunīm, kas jau bija sākusi gruzdēt starptautiskajā sabiedrībā – Nigērijā tika ar nāvi notiesāts vietējais rakstnieks, televīzijas programmu vadītājs un vides aktīvists Kens Saro-Vava.  Viņa pārkāpums bija iejaukšanās tāda globālā giganta kā naftas korporācijas Shell Oil Co darbībā. Šo uzņēmumu Saro-Vava vainoja Nigēras upes deltas piesārņošanā un vadīja vides aktīvistu kampaņu pret to.
Un tomēr neraugoties uz Greenpeace augošo popularitāti vēl daudzus gadus to neuzskatīja par “nopietnu” organizāciju, tāpēc neiesaistīja un neuzklausīja kā līdzvērtīgus partnerus ne ar vidi saistītu likumu un lēmumu pieņemšanā. Protams, sākās arī domstarpības pašā organizācijas iekšienē, un, piemēram, tās dibinātājs Patriks Mūrs, nepiekrizdams biedru nostājai 1986.gada ne tikai pameta tās rindas, bet arī sāka darbu kodolspēkstacijās kā vides konsultants, tādējādi daļēji darbodamies pret Greenpeace.

Bez līdera

Līdzīgi kā daudzu varoņu vēstures līkloči ne vienmēr ir pilnībā viennozīmīgi un izgaismoti, arī Greenpeace šādas tādas vēstures lappuses joprojām ir neskaidras. Piemēram, kurš tad ir īstenais šodien vairāk nekā 200 miljonu vērtā budžeta saimniecības dibinātājs?

Aktīvisti ne reizi vien izmantojuši uzpūšamos peldlīdzekļus, lai protestētu.

Piemēram, viens no stāstiem ir par to, ka pirmā kuģīša nosaukumu un ideju par organizāciju patiesībā izdomājis sociālais darbinieks Bils Dornels, kurš arī bijis uz kuģa klāja, kad tas devies uz Amčitkas salu. Viņa ieteikums nosaukumam gan bijis mazliet citāds – Zaļais miers jeb Green Peace divos vārdos, taču cita biedra – izbijuša akvalingista un ASV jūras karabāžu radaru operatora Džima Bolena dēlēns Pols vietas trūkuma dēļ abus vārdus sarakstījis kopā – un tā nākamos 50 gadus pasaule iepazina “Zaļo mieru” vienā vārdā. Bez jau minētajiem vārdiem un uzvārdiem, uz 1971.gada aktīvistu kuģa klāja bija arī tieslietu students Pols Kotē un kveikeris, Jeilas absolvents advokāts Ērvings Stouvs, kura meita Barbara Stouva pirms dažiem mēnešiem kanādiešu interneta vietnē The Globe and Mail atzina, ka ir Greenpeace dibinātāju meita un 50 gadus pēc organizācijas izveidošanas vairāk par visu vēlētos, lai tā vairs nebūtu vajadzīga. Lai ekoloģijas jautājumi būtu valdības dienas kārtībā un uzņēmumu ētikas kodeksā. Un par to nevajadzētu cīnīties pārgalvīgiem entuziastiem. Taču realitāte ir cita.
Greenpeace joprojām aizstāv ekoloģiju vairākos virzienos – aicinot saglabāt senos mežus; glābjot jūras, mudinot mazināt klimata pārmaiņas un pievēršot pasaules lielvaru uzmanību milzīgajiem indīgo atkritumu apjomiem, kas kaitē dzīvībai uz zemes.

Greenpeace joprojām ir nevalstiska bezpeļņas organizācija, kas iesaistās globālu vides problēmu aktualizēšanā dažādās pasaules valstīs. Latvijai tuvākie biroji ir Varšavā, Helsinkos un Stokholmā.

Viņi paši apgalvo, ka pieņem ziedojumus tikai no individuāliem atbalstītajiem, pārtiek no fondu grantiem, taču nekādā ziņā neņem naudu no valdībām vai korporācijām. Tas tādēļ, lai saglabātu savu neatkarību, nosprausto mērķu nemainību un godīgumu. Un mērķis joprojām – arī pēc pusgadsimta – ir tāds pats kā uz kuģīša, kas devās uz Amčitku – zaļais miers.

Fakti par Greenpeace

• Galvenās mītnes vieta ir Amsterdama, Nīderlandē
• Oficiāli nodarbināti ir 260 darbinieki, neskaitot kuģu apkalpes
• Pasaulē ir aptuveni 3 miljoni organizācijas biedru
• Izcelsmes valstī Kanādā ir 130 tūkstoši biedru
• Greenpeace vada 7 biedru vēlētu pārstāvju valde
• Organizācijas rīcībā ir pieci kuģi
• Greenpeace ir 27 pārstāvniecības dažādās pasaules valstīs
• Pirmie ienākumi bija piespraužu ar Greenpeace nosaukumu tirgošana par 2 dolāriem gabalā

Projekts KOPĀ ZAĻĀK top ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.