Tavs gudrais draugs — klepus

Padomi
Anija Pelūde
Anija Pelūde
25. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Viņš ir īsts draugs. Jā, nepatīkams, reizēm kaitinošs un ļoti skarbs, taču – viņš tāds ir, lai tevi brīdinātu. Lai tevi aizsargātu. Skaidro Dr. med. Madara Tirzīte, pneimonoloģe un interniste, strādā Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas klīnikā Gaiļezers un Capital Clinic Riga, Rīgas Stradiņa universitātes docētāja.

    – Ja piemetas klepus, pirmā doma allaž ir – ko varētu darīt un kādas zāles lietot, lai klepus ātrāk mitētos. Tad tu dodies uz aptieku, un farmaceits vaicā: «Kāds jums ir klepus – sauss vai mitrs, ar krēpām?» Tu pēc savas interpretācijas atbildi, un farmaceits leti noklāj ar krāsainām kastītēm un pudelītēm, no kurām vari izvēlēties sev tīkamāko.

     – Jūs precīzi aprakstījāt situāciju un ļoti tipiski pateicāt arī par individuālo interpretāciju. Jo, protams, arī mēs saviem pacientiem, kad viņi atnāk uz pieņemšanu, jautājam, vai klepus ir ar krēpām, vai kaut kas atklepojas. Pārsvarā pacienti atbild apstiprinoši: «Jā, ir krēpas.» Bet, kad noskaidrojam, cik daudz atklepojas, medicīniski šis pacientu norādītais apjoms nemaz nekvalificējas kā krēpas. Klepus ir produktīvs, ja atklepotais apjoms mērāms karotēm, krūzītēm dienā.

    – Tik daudz?!

    – Vismaz pāris karotēm krēpu pa dienu jāsavācas, lai teiktu, ka klepus tiešām ir ar krēpām. Elpceļus normāli klāj ļoti plāns gļotu slānītis. Ja ir vīrusu izraisīta augšējo elpceļu infekcija, var rasties nedaudz vairāk gļotu, kuras atklepojas, bet – šis gļotainais saturs nav krēpas, un tas neskaitās kā klepus ar krēpām.

    – Taču principā farmaceits vaicā pareizi, jo – sauss klepus ir jāmīkstina, tātad vajag šķidrināt krēpas, lai tās vieglāk un ātrāk izdalītos no dziļajiem elpceļiem?

    – Nebūt ne! Tas ir aplams pieņēmums. Ir slimības, pie kurām klepus būs sauss vai ar nelielu atklepošanos, bet ne ar lielu krēpu daudzumu, un šādos gadījumos nav jāmēģina krēpas radīt. Savukārt, ja krēpas ir, arī tad nekādas zāles nevajadzētu lietot – ne priekš krēpām un atklepošanās veicināšanas, ne pret krēpām. Jo, ja cilvēkam nav smagu blakus slimību, kas slikti ietekmē viņa spējas atklepoties, tad krēpas, ja tās veidojas, var atklepot un nav nekādas nepieciešamības lietot speciālus krēpu šķidrinošus vai atklepošanu veicinošus līdzekļus.

    Adekvātā daudzumā uzņemot šķidrumu, organisms pats spēj izveidot tādu krēpu viskozitāti – biezumu un staipīgumu –, lai tās var labi izklepot.

    Līdz ar to pneimonologu galvenā rekomendācija ir – pietiekamā daudzumā uzņemt šķidrumu, dzert ūdeni. Un tas nav aptiekā jāpērk.

    – Ko nozīmē – dzert adekvātā daudzumā?

    – Nav visiem viena universāla ieteikuma – ne bieži minētie divi litri dienā, ne divarpus, ne pusotra. Varbūt kādam, kam ir izteikta nieru vai sirds slimība, pat litrs jau būs pār mēru! Proti, lai konkrēti atbildētu uz šo jautājumu, mums jāzina pacienta citas slimības un vispārējais veselības stāvoklis.

    – Varbūt vienkārši jādzer vairāk nekā ikdienā?

    – Atkal – nav tik vienkārši! Piemēram, ja cilvēks ikdienā jau dzer vairāk, nekā viņam savas sirds slimības dēļ vajadzētu, turklāt varbūt viņš nemaz nezina, ka jādzer mazāk… Ja tādam cilvēkam pateiks, ka klepus gadījumā jālieto vairāk šķidruma, viņš sev nodarīs pāri, var saasināties jau esošā sirds vai nieru slimība. Tad būs gan problēmas tikt galā ar pašu hroniskās kaites paasinājumu, gan arī šis paasinājums var nelabvēlīgi ietekmēt klepu izraisošo slimību un tās gaitu.

    – Nabaga cilvēks! Kā tad lai viņš sašķidrina savas krēpas?!

    – Jāatnāk pie daktera, jāizrunājas par savām slimībām un jāizspriež, kāds tas optimālais uzņemamā šķidruma daudzums varētu būt. Bet speciāli krēpu šķidrinošie līdzekļi nav nepieciešami.

    Pat otrādi – ja atklepošanu veicinošos līdzekļus lieto sausa klepus gadījumā, tie var klepu nevis mazināt, bet pat pastiprināt.

    – Kā tā?!

    – Daudzas bezrecepšu zāles, ko pārdod kā krēpu šķidrinošus un atkrēpošanos veicinošus līdzekļus, visai stimulējoši iedarbojas uz kuņģi un pasliktina kuņģa skābes atviļņa slimību jeb gastroezofageālo refluksu, kura cēlonis galvenokārt ir barības vada apakšdaļā esošā slēdzējmuskuļa jeb sfinktera vājums un nepilnīga darbība. Tas nespēj pietiekami cieši noslēgt barības vada pāreju kuņģī, tāpēc daļa kuņģa skābā satura ieplūst atpakaļ barības vadā un kairina klepus receptorus barības vadā un rīkles gļotādā.

    Tieši kuras aktīvās vielas sakairina kuņģi un veicina atvilni?

    – Piemēram, ambroksolu vai gvaifenezīnu saturošie līdzekļi. Turklāt nav pierādījumu par to efektu. Taču cilvēki paši pērk šīs bezrecepšu zāles, atstāj par tām aptiekā prāvas naudas summas, un, kad beidzot atnāk pie speciālista, kurš noskaidro pacienta problēmu un izraksta medikamentu, kam patiešām vajadzētu diagnosticētās slimības gadījumā palīdzēt, pacients saka: «Man vairs nav naudas, par ko to nopirkt, jau iztērējos…»

    Turklāt cilvēkam radusies tāda kā neticība: «Es jau izmēģināju sīrupus, tie nepalīdzēja… Kāpēc gan šīm zālēm vajadzētu man palīdzēt?!»

    Nezinu, kā citi mani kolēģi, bet es tad parasti atbildu, ka farmaceits tomēr nav ārsts.

    «Ja jūs neticat savam ārstam, tad nomainiet ārstu, izvēlieties tādu speciālistu, kura padomam jūs ticat.»

    – Bet, ja cilvēks nekad nav jutis skābu garšu mutē un ja viņš uzskata, ka ar kuņģi viņam viss ir kārtībā?

     – Jūs uzķērāt ļoti tipisku lietu. Kad pārrunās ar pacientu un pēc klīniskiem simptomiem top skaidrs, ka, visticamāk, klepus ir atviļņa dēļ, un viņam stāstu, ka vajadzētu aiziet pie gastroenterologa izmeklēties, citreiz arī izrakstu kādu protona sūkņu inhibitoru, ko jau sākt lietot līdz gastroenterologa vizītei, cilvēks tieši tā arī saka: «Bet es nekad neesmu jutis skābi mutē!» Un tā patiešām arī ir, ka ne jau vienmēr jājūt nelaba garša mutē, dedzināšana vai atraugas, – klepus var būt vienīgais simptoms, kā atviļņa slimība liek par sevi manīt.

    Starp citu, par atviļņa slimības eksistenci vēlams atcerēties arī ģimenes ārstiem, kad pacients sūdzas par klepu, kas kasās rīklē, kad viņam visu laiku gribas tā kā iztīrīt rīkli.

    Ar refluksa izraisītu klepu ir lielas problēmas, to nereti neatpazīst ne cilvēks pats, ne ārsti.

    Taču pacientiem, kam klepus norit mēnešiem ilgi, reflukss ir viena no biežākajām to izraisošajām slimībām vai arī pavadošā slimība kādai citai kaitei, kas ir hroniskā klepus iemesls. Kad pati biju medicīnas studente, man mācīja, ka apmēram 15–20 procentiem hronisko klepotāju ir reflukss kā pamata vai blakus slimība. Tad, kad biju rezidentūrā, lasīju pētījumu datus, ka apmēram 30–35 procentiem klepotāju ir reflukss, bet tagad, ņemot vērā jaunākos datus, es pati studentiem mācu, ka apmēram 45 procentiem hronisko klepotāju ir reflukss. Tuvu pusei! Lūdzu, nepalaidiet garām refluksu! Un reflukss saasinās no ambroksola.

    Vēl viens iemesls, kāpēc klepus varētu būt sauss, kasīgs, krekšķīgs, ir augšējo elpceļu – tātad deguna un deguna blakusdobumu – infekcijas. Ne vienmēr sekrēts, kas rodas vīrusu izraisīta kairinājuma dēļ, izdalās pa nāsīm kā iesnas. Dažreiz tas tek aizdegunē, tad uz rīkles pusi, kairina klepus receptorus, kuru rīklē ir ļoti daudz. Un atkal cilvēkam nav slimi ne bronhi, ne plaušas, bet viņš klepo! Tā notiek visai bieži.

    Bet to jau nu gan var pamanīt, ka deguns ciet!

    – Var, tikai cilvēks neiedomājas, ka grūtākai elpošanai vai tam, ka viņam bieži ir aizlikts deguns, varētu būt kāds sakars ar klepu. Tikai pēc rūpīgas pacienta iztaujāšanas es uzzinu, ka viņam ir šādas problēmas! Visdrīzāk tie ir pacienti ar hroniskām iesnām, ar alerģiskām iesnām, ar hroniskiem deguna blakusdobuma iekaisumiem.

    Citreiz vidusauss iekaisums var izraisīt klepu, jo ausīs arī ir klepus receptori.

    – Oho, nezināju! Pārsteidzošais klepus!

    – Pacienti arī tā saka: «Nē, es tam neticu, nevar būt!» Bet ir! Klepus receptori mums ķermenī atrodas ļoti daudzās vietās – elpceļos, pleirā, perikardā jeb sirds somiņā, barības vadā, kuņģī…

    – Par sirdi un klepu biju dzirdējusi…

    – Perikardīts nav tipisks hroniska, ieilguša klepus iemesls. Drīzāk sirds mazspēja mēdz ar klepošanu izpausties. Proti, hroniskas sirds mazspējas rezultātā nereti rodas asins sastrēgums mazajā asinsrites lokā jeb plaušu asinsritē, un šādos gadījumos cilvēkam var būt klepus.

    Vēl sauss klepus mēdz rasties no asinsspiedienu pazeminošām zālēm. Piemēram, ir tāda medikamentu grupa kā angiotensīnu konvertējošā enzīma inhibitori – AKEI jeb prili (šo zāļu nosaukums parasti beidzas ar izskaņu –prils). Jā, tie var izraisīt klepu, bet – ir ļoti rūpīgi jāievāc anamnēze, kad klepus ir sācies un vai tam patiešām ir kāds sakars ar šīm zālēm. Jo citreiz notiek tā: ģimenes ārsts izraksta prilu, bet cilvēks jau iepriekš izlasījis vai dzirdējis, ka no tā var rasties klepus, un viņš jau aiznākamajā dienā ir klāt: «Man no tām zālēm visu laiku jākrekšķ…» Bet tik ātri klepus no priliem neparādās! Tāpat, ja pacients jau gadiem lieto kādu prilu un pēkšņi parādās klepus, maz ticams, ka tas radies no zālēm. Šī blakne tomēr parādās pirmās nedēļas vai vairāku nedēļu laikā pēc medikamenta lietošanas uzsākšanas, bet arī ne pēc dienas vai divām.

    – Ko darīt, ja no prila tiešām ir klepus?

    – Jāmaina medikaments, jāizvēlas no citas grupas. Un tas ir iespējams.

     Vēl 2. tipa cukura diabēta pacientiem tagad ir samērā jauns medikaments sitagliptīns, no tā arī retos gadījumos – apmēram pieciem procentiem šo zāļu lietotāju – var būt klepus.

    – Klepus skolotājai…

    – … ir bieži sastopama problēma. To nereti tā arī sauc – par skolotāju klepu. Bieži rodas tiem, kuri daudz runā un noslogo savas balss saites. Ja man dienā ir divas studentu grupas un vēl poliklīnikā pacientu pieņemšana, arī es jūtu, ka vakarā nāk klepus no tā, ka visu dienu esmu intensīvi runājusi.

    Šī klepus ārstēšana vairāk ir otorinolaringologu kompetencē.

    Cik zinu, viens no viņu ieteikumiem ir lokāli lietot eļļas šķidrumus, kas aizsargā gļotādu, un nodarbības pie foniatra, kurš iemāca ar savu balsi strādāt tā, lai būtu mazāka slodze.

     – Zinu arī citu stāstu… Kāda skolotāja ilgstoši netika vaļā no klepus, viņai neveicās ar ārstēšanu, un ģimenes ārste nosūtīja uz Tuberkulozes un plaušu slimību centru. Atklāja HIV.

    – HIV slēpjas aiz dažādām maskām. Tā ir diagnoze, par kuru labprāt negribētos domāt, bet – arī tā jāpatur prātā. Ne jau visiem, kas klepo, mēs piedāvāsim veikt HIV testu, bet tiem, par kuriem rodas klīniskas aizdomas un kam ar klepus ārstēšanu tomēr kaut kas lāga neiet, jā, der pārbaudīt arī šādu variantu.

    Arī man nesen ambulatorā pieņemšanā bija paciente, kura uz konsultāciju bija nākusi tieši klepus dēļ. Tā kā viņai bija arī citas veselības problēmas, ieteicu turpmāk izmeklēties stacionārā, kur, cita starpā, tika veikts arī HIV tests, un tas bija pozitīvs.

    – Labi, atgriežamies pie visparastākā klepus, kuru izraisa saaukstēšanās vīrusi… Kāda tagad skaitās modernā ārstēšana?

    – (Ar smaidu.) Kā jau teicu – neārstēt nekā!

    – Tomēr ir reizes, kad sajūta nav laba – kad ir mokošs klepus līdz vemšanai. Un arī kasīgais klepus ir nepatīkams – kņudina visnepiemērotākajās situācijās.

    – Vīrusu izraisīts klepus parasti izpaužas ar kairinājuma sajūtu rīklē, un ir iespējams tikai mazināt simptomus. Samērā nekaitīgs līdzeklis, ar kuru mēs nevaram nodarīt sliktu pat tad, ja klepus radies cita iemesla dēļ, ir kāds eļļains šķidrums, ar kuru tiek pārklāta rīkles gļotāda. Tie var būt degunā pilināmie eļļas pilieni vai arī aerosoli, kurus izsmidzina rīklē. Galvenais, lai līdzeklim būtu eļļas bāze. Tieši kāda eļļa – tas vairāk gaumes jautājums.

    Saviem pacientiem es bieži saku tā: «Paņemiet olīveļļu, ko lietojat virtuvē, gatavojot ēst, iepildiet aptiekā pirktajā tukšajā, izmazgātajā spreja flakoniņā un pūtiet to. Otrs variants – ar pipeti iepiliniet olīveļļu degunā un pavērsiet galvu atpakaļ, tad eļļa no deguna skaisti notek uz rīkli.»

    Ja eļļas kārtiņa pārklās rīkles gļotādu, mazāk tiks kairināti klepus receptori, un gļotāda spēs nedaudz labāk atkopties, atjaunoties.

    Jo vīrusu izdalītās vielas bojā klepus receptorus, un, ja tie pareizi nefunkcionē, rodas pastiprināts klepus reflekss.

    Tomēr, ja klepus ilgst vairāk par trim nedēļām, vajadzētu doties pie ārsta un noskaidrot, kāpēc ir klepus. Jo kopumā vīrusu izraisītu elpceļu slimību radītam klepum vajadzētu aptuveni trīs nedēļās pāriet vai vismaz samazināties.

    – Ko jūs sakāt par krūškurvja sildīšanu?

    – To gan nevajadzētu darīt, vienalga, kāda iemesla klepus ir. Ne tikai tā – gribi sildi, gribi nesildi, bet patiešām nopietni to neiesaku. Jo diemžēl ir bijuši gadījumi, kad pacients nav laikus devies pie ārsta, nav novērtējis situāciju, kad viņam bijusi pneimonija, toties ir pašārstējies ar sildošām procedūrām, slimība paasinājusies, un radušās tādas komplikācijas kā pleiras iekaisums jeb pleirīts un strutas pleiras telpā jeb empiēma. Tās jau ir ļoti nopietnas situācijas, kas prasa ilgstošu ārstēšanos.

     – Bet omītes gadu simtiem tā ir darījušas! Arī mana kolēģe savam dēlam vienmēr klepu ārstē ar vārītu kartupeļu bankām uz krūtīm, un tas tiešām palīdzot.

    – Ne jau visiem, kuriem silda krūškurvi, notiks kas slikts. Var sildīt, un teikt, ka klepus no sildīšanas pārgāja… Taču, pirmkārt, klepus būtu pārgājis arī bez sildīšanas. Otrkārt, cilvēks pats nespēj pārliecinoši izvērtēt, kad tomēr ir nopietnāka slimība, kuras gadījumā no sildīšanas radīsies sliktas sekas un pēc tam nāksies ārstēties slimnīcā nedēļas trīs četras. Jo iekaisums būs tik smags, ka viņam vadīs antibiotikas vēnā, strutu dēļ nāksies vairākas dienas vai pat ilgāk par nedēļu pavadīt ar drenu krūškurvja sānā un pēc stacionāra vēl mājās būs jālieto antibiotikas tabletēs.

    Ko jūs sakāt par klepus tējām? Mani mīļie pelašķi un Islandes ķērpis… Arī tradicionālās gaiļbiksītes, māllēpenes.

     – Var dzert. Jo tēja ir šķidrums, un tas ir vēlams. Tikai jāuzmanās ar drogām, kas kairina kuņģi. Tāda ir piparmētru tēja.

    Arī tējai pievienots medus dažiem sakairina kuņģi un situāciju tikai pasliktina.

    – Dabas līdzekļu preparāti – ceļmallapu, priežu pumpuru sīrupi?

    – Pasaulē medicīna balstās uz pierādījumiem, dubultaklu, randomizētu pētījumu datiem…

    Šie dabas līdzekļi nav īsti pierādījuši savu efektivitāti. Ja kādam tie palīdz, tad, visticamāk, klepus būtu pārgājis arī bez sīrupa lietošanas.

    Citreiz mēs varam runāt arī par placebo efektu: proti, lietojot sīrupu, jūs savu klepu uztverat mazliet vieglāk, un jums sāk šķist, ka tas ātrāk pāriet, jo jūs taču kaut ko lietojat, ārstējaties, tātad vajag kļūt labāk ātrāk. Bet, ja jūs neko nelietojat, jums rodas sajūta, ka es sev nekādā veidā nepalīdzu, klepus nepāries, un tad slimošana noteikti ieilgs.

    – Ja ir kairinošs klepus, der arī tik vienkārša lieta kā pasūkāt ledenes.

    – Loģiski! Izdalās vairāk siekalu, un tās nedaudz pārklāj rīkles gļotādu. Vienīgi – cik gan daudz ledeņu sūkāsi, jo tās tomēr satur cukuru, liekas kalorijas?! Un vēl es teiktu, ka eļļainais šķidrums uz gļotādas noturēsies ilgāk nekā siekalas.

    Ja ir kasīgs klepus līdz pat vemšanas sajūtai, simptomātiskai terapijai der recepšu medikamenti ar aktīvo vielu dihidrokodeīnu. Šie preparāti nomāc klepus refleksu, bet ne galīgi, tikai nedaudz piebremzē. Tādu varētu ieteikt, piemēram, aktierim, kuram vakarā ir izrāde un kurš nedrīkst klepot. Vai arī – cilvēkam jāuzstājas prezentācijā, bet viņš kāsē ik pēc pāris minūtēm. Vai, ja pacientam ļoti intensīvi jāklepo tieši naktī, nevar izgulēties. Ilgstoša kāsēšana noslogo arī starpribu muskulatūru un diafragmu – muskuļiem rodas pārslodze, tādēļ var rasties sāpes krūškurvī, mugurā… Jā, tad šis medikaments būtu izeja.

    Tomēr galvenais – jāatceras, ka dihidrokodeīns neko neārstē.

    – Un kad šīs zāles noteikti nevajadzētu lietot?

    – Ja patiešām izdalās krēpas, jo tad klepus reflekss jāsaglabā. Nomācot klepus refleksu, krēpas būs grūtāk atklepot, kas nav vēlams.

    Vēl šīs zāles nedrīkst lietot grūtnieces. No dihidrokodeīna dažreiz ir dulna galva, reibšana. Ja kaut kas tāds parādās, jāizvērtē, vai galva reibst tik stipri, ka labāk pieciest klepu, vai arī pret klepu zāles iedarbojas efektīvi un labāk pieciest galvas dullumu. Bet – tā kā šis ir recepšu medikaments, cilvēkam tik un tā jānāk pie ārsta, un tad jau viņi par to visu aprunāsies sīki un smalki. Zāļu lietošanas režīms jāizvērtē katram pacientam individuāli.

    – Vai no recepšu medikamentu arsenāla ir arī kas tāds, lai dabūtu krēpas laukā?

    – Ja krēpas nāk, tad nāk! Proti, ja krēpas ir, tad normāls klepus reflekss un elpceļu darbība nodrošinās to atklepošanu. Grūtības krēpas atklepot rodas tiem, kam ir kādas nopietnas kaites. Visbiežāk – astma, bronhektātiskā slimība un hroniska obstruktīvā plaušu slimība jeb HOPS.

    Bet tad vajag ārstēt pamatslimību, nevis cīnīties tikai ar krēpām. Ārstējot slimību, arī krēpas vieglāk atkleposies.

    – Un kad tomēr lieto ambroksolu?

    – Ambroksols nav nevienās ne Eiropas, ne Amerikas elpceļu un plaušu slimību ārstēšanas rekomendācijās. No preparātiem, kas uzlabo krēpu viskozitāti un tādejādi arī krēpu izdali, vienīgais ir acetilcisteīns, kas pieminēts bronhektātiskās slimības ārstēšanas vadlīnijās. Turklāt ne kā pirmās izvēles preparāts, bet kā papildu izvēles medikaments – proti, tā lietošana ir apsverama individuāli, ņemot vērā pacienta īpatnības.

    – Kas tad tādā gadījumā ir pirmās izvēles zāles? Kuras tiek atzītas par iedarbīgām?

    – Bronhus paplašinošie medikamenti jeb bronhodilatatori. Tās ir inhalējamas recepšu zāles. To lietošanas nepieciešamību un lietošanas principus izvērtē speciālists.

    – Ko mājās vēl var darīt, ja gribas kaut ko darīt?

    – Ja ir akūta vīrusu izraisīta elpceļu infekcija ar klepu, tad būtu labi palikt mājās un neskriet uz darbu. Padzīvot mierīgi!

    Jo tu mierīgāk dzīvosi, jo dosi lielākas iespējas savai imūnsistēmai atkopties.

    Nepakļausi sevi lieki kaut vai gaisa temperatūras maiņām, kas organismam lielākā vai mazākā mērā tomēr ir stress. Tāpat raizes un domas par darbu – emocijas netieši atstāj ietekmi uz imūnsistēmu, tā var nedaudz vājāk strādāt. Miera režīms un neiešana uz darbu ir patiešām ļoti nepieciešama.

    – Kādreiz akūtā elpceļu vīrusinfekcija jau izslimota, bet klepus tik un tā nepāriet…

    – Pārsvarā vīrusu izraisīts klepus pāriet trīs nedēļu laikā, bet tas var ilgt arī līdz astoņām nedēļām vai atsevišķos gadījumos pat ilgāk. Pēc kā cilvēks pats var izvērtēt situāciju? Klepum laika gaitā ir jāsamazinās.

    Dažreiz pacientiem saku tā: «Šodien ir ceturtdiena, piefiksējiet galvā, kā jūtaties. Un tad nolieciet sev par mērķi nākamo ceturtdienu, un atkal padomājiet, kā jūtaties, cik intensīvs ir klepus, salīdzinot ar šodienu. Vai jums ir kļuvis drusku labāk vai nav?» Pa vienu dienu cilvēks izmaiņas nejutīs, bet nedēļas laikā tām vajadzētu būt.

    «Ja jums kļūst labāk, tad klepum vajadzētu lēnu garu pāriet. Jā, tagad vēl ir nepatīkami, bet – tā tās lietas notiek.»

    Šim stāvoklim ir pat īpaša diagnoze – postinfekciozs klepus.

    Un to mēs arī ne ar ko neārstējam. Galvenais, lai cilvēks atnāk pie speciālista un lai tiek rūpīgi ievākta anamnēze, jo jācenšas nepalaist garām zīmes, kas vēsta par kādu nopietnāku slimību, kura būtu jāārstē. Piemēram, astmu vai HOPS, vai augšējo elpceļu, deguna hronisku infekciju.

    – Kā jāsagatavojas vizītei pie pneimonologa, lai atklātu ieilguša klepus īsto iemeslu?

    – Jāpaņem līdzi visi iepriekš veiktie plaušu, gremošanas sistēmas, deguna, sirds izmeklējumi, gastroenterologa, otorinolaringologa, kardiologa slēdzieni. Ja veikts rentgens vai datortomogrāfija plaušām vai deguna blakusdobumiem, noteikti jāņem līdzi ne tikai apraksts, bet arī disks ar attēliem vai parole, lai mēs varam izmeklējumu bildes apskatīties Datamed sistēmā. Kādreiz pacienti domā, ka mēs visu redzam E-veselības sistēmā… Nē, izmeklējumu attēlu tur nav!

    Kādreiz pacienti domā, ka mums pietiek tikai ar aprakstu… Nē, vajag redzēt arī bildes! Gadās, ka apraksts ir vispārīgs, savukārt ārsts, jau zinot pacienta stāstu, apskatot datortomogrāfijas attēlus, var to citādāk interpretēt. Vienkārši radiologs, nezinot pacienta konkrētās sūdzības, nav pievērsis uzmanību kādai atradnei, uztvēris to kā normas variantu, ne kā izmaiņas un tāpēc uzrakstījis, ka viss izskatās glīti un cilvēkam nekas nekaiš.

    Vēl es gribētu piebilst, ka daudzi pacienti domā – Gaiļezerā ir ļoti garas rindas –, un nezvana, nepierakstās pie plaušu ārsta… Taču vajag kaut vai vienu reizi pamēģināt! Mēs Gaiļezerā esam septiņi plaušu ārsti un strādājam no rīta līdz vakaram, rinda neveidojas. Lai konsultētos pie citiem speciālistiem, patiešām jāgaida vairāki mēneši, bet pie pneimonologiem tā nav.

    Zināšanai! Konsultējies ar ģimenes ārstu, ja ir klepus un…

    • ķermeņa temperatūra pārsniedz 38 °C un nemazinās vairākas dienas;
    • sāpes krūtīs;
    • izteikta svīšana;
    • krēpās asinis;
    • moka elpas trūkums;
    • balss aizsmakums.

    Hroniska klepus iespējamie iemesli

    Klepus turpinās ilgāk par 8 nedēļām:

    • Bronhiālā astma (paveids, kas var izpausties tikai ar sausu klepu).
    • Augšējo elpceļu un deguna blakusdobumu slimības.
    • Gastroezofageālā atviļņa slimība.
    • Klepus pēc pārslimotas elpceļu infekcijas (postinfekciozs klepus).
    • Smēķēšana.

    Ņem vērā! Lielākoties cēloņi kombinējas, tie ir divi vai trīs.

    Zināšanai! Tā nedari!

    1. Neliec uz krūškurvja sildošus plāksterus vai bankas. Ja klepus ir pneimonijas dēļ, krūškurvja sildīšana var slimību pasliktināt.
    2. Neārstējies pati ar antibiotikām! Tās lietojamas tikai tad, ja zāles izrakstījis ārsts – ja iepriekš veikts rentgens un asinsanalīzes un konstatēts, piemēram, plaušu karsonis vai deguna blakusdobumu iekaisums.

     

     

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Lasi citur

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+