Maģiskā ajavaska – 2. daļa. Pieredzes stāsti

Sakrāla ceremonija ajavaska
Elva Karičkina
30. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Raksta otrajā daļā publicējam pieredzes stāstus un speciālistes komentāru. Viedokļi ir diezgan atšķirīgi, tāpēc katram pašam jāizvērtē, vai šo pieredzi vajag pārbaudīt uz savas ādas un prāta.

Iepazīšanās ar svēto rituālu

  • Sandra Sondore, juriste

Savā dzīvē biju sasniegusi vecumu, kad arvien aktuālāki kļuva jautājumi – kas es esmu, kāda ir dzīves jēga, kas notiks pēc tā, ko cilvēki sauc par nāvi? Atbildes meklēju Indijas svētvietās, vēdās, jogā.

2014. gadā man tuvs cilvēks atgriezās no Peru, kur uzņēma dokumentālo filmu par šamaņiem un ajavasku. Viņu satiekot, jutu, ka enerģētiski ir noticis kas ļoti īpašs. Viņas pieredze mani pārliecināja, ka vēlos to piedzīvot.

Mans vīrs tam piegāja racionāli un pragmatiski – piekrita, bet ar nosacījumu, ka ceremonijas vietai ir jābūt drošai, uzticamai un saskaņā ar mūsu priekšstatiem par garīgo ceļu un apziņas transformāciju.

Izpētījām interneta resursus, taču ātri vien sapratām, ka pieejamā informācija ir diezgan savārstīta. Visbeidzot atradām Spirit Wine Retreat – retrītu centru Brazīlijā, ko vada argentīniete Silvija, sieviete ar Rietumu psihoterapeites izglītību, kura vairāk nekā desmit gadu pavadījusi džungļos, pētot augu izmantošanu dziedniecības procesā. Mūs uzrunāja šis formāts un integrētā pieeja, apvienojot psihoterapijas metodes un jogu ar ajavaskas izmantošanu. Pavadījām tur astoņas dienas, pieredzot trīs ceremonijas un ļoti pamatīgu pieredzes integrācijas procesu.

Indiāņi runā par ajavasku kā par dzīvu augu garu, kura totēms ir kosmiskā anakonda. Tulkojumā no kečua indiāņu valodas vārdam ajahuasca ir divas nozīmes: nāves dzēriens vai dvēseles dzēriens. Abas tās precīzi raksturo šī dzēriena būtību.

Vēdisko zināšanu kontekstā to atpazinu kā Šakti – sievišķās sākotnes un dzīvības enerģiju, kas šajā gadījumā manifestējas caur augiem un māti zemi.

Apgaismības stāvoklis un cilvēka garīgā pamošanās var notikt dažādi, taču pamatā tiek dziedināts mūsu smalkais ķermenis jeb psihe (psiholoģijas terminoloģijā), tajā skaitā čakru jeb mūsu enerģētisko centru sistēma, attīrot to no dažādiem emocionālajiem blokiem (sāpēm, aizvainojumiem, bailēm, dusmām utt.), līdz ar to atverot pieeju dievišķajam resursam, kas mīt katrā no mums, palīdzot mums apzināties mūsu augstāko es – sevi kā garīgu būtni jeb dvēseli.

Cilvēki, kas pēta un runā par ajavaskas psihedēlisko pieredzi, ir vienisprātis: tā ir ļoti jaudīgs un efektīvs instruments apziņas attīrīšanai un paplašināšanai, bet tikai tad, ja tiek pareizi lietota. Mūsdienās šādu sakrālu rituālu un pieredzi diemžēl mēdz degradēt – Peru un Latīņamerikā kopumā novērojams tas pats, kas ar jogu Indijā: pašpasludinātie šamaņi piedāvā ajavasku tūristiem ik uz stūra, tā ir kļuvusi gandrīz par rūpalu.

Arī Eiropā, piemēram, Ivisā, dzirdēts par psihedēlisko ceremoniju piedāvājumiem uzreiz pēc nakts ballītēm.

Taču ajavaska ir nopietna pieredze, tai ir jāgatavojas, un cilvēkam, kas to vada, ir jābūt lielai atbildības izjūtai, pieredzei un īpašām attiecībām ar pašu augu.

Pieredzējuši ceremoniju vadītāji skaidro, ka šajā procesā būtiski ir trīs faktori. Pirmkārt, paša dzēriena kvalitāte. Ir dzirdēti gadījumi, ka viltvārži novārījumam piejauc klāt vemšanas un caurejas zāles vai pat narkotikas. Tradicionāli novārījumā izmantotā liāna un čakrunas krūma lapas aug brīvos apstākļos – džungļos. To iegūst un specifiski sagatavo, ne vien novārot, bet arī svētot ar lūgšanām un godināšanu.

Otrkārt, ceremonijas vadītāja personība, dzīves pieredze, zināšanas un atbildības izjūta. Pieredzējis vadītājs veic individuālas pārrunas, labi jūt cilvēku un zina, ar kādām devām jāsāk. Te ir svarīgi, kāds ir ceremonijas vadītāja apziņas attīstības līmenis un kādi ir viņa motīvi, piedāvājot veikt šo rituālu. Kā jebkurā praksē, būs cilvēki, kas to izmantos savtīgos nolūkos.

Piemēram, Kanādas ajavaskas biedrība publiski bija brīdinājusi par konkrētu šamani, kas ceremoniju laikā seksuāli aizskar sievietes.

Treškārt, rituāla formāts un vide, apstākļi. Cik liela cieņa tiek izrādīta pret šo tradīciju, pret vadītāju, citam pret citu, vai tas notiek ceremoniāli, jo tā ir reāla iespēja pieredzēt apziņas stāvokli, kas, iespējams, mainīs cilvēka dzīvi. Nepelnīti bieži psihedēliķi asociējas ar narkotiskām vielām. Tomēr vārds psihedēlija nāk no sengrieķu valodas, kur psychē un dēlo nozīmē – dvēseles atvēršana. Un tas ir sakrāls process.

Pastāv arī uzskats, ka ajavaskas ceremonijas var būt letālas. Tāpēc ir jāapzinās, vai veselības stāvoklis ļauj gūt šo pieredzi, jo, piemēram, nopietnam sirds slimniekam pastāv nopietns risks atstāt ķermeni jebkurā dzīves brīdī, vienalga, vai tā būtu ceremonija vai braukšana sabiedriskajā transportā.

Protams, tā ir ārpusķermeņa pieredze, un cilvēkam pirmā apzinātā sastapšanās ar šādu stāvokli var būt gan skaista, gan biedējoša. Tāpat ir iespējams piekļūt ļoti dziļiem zemapziņas slāņiem, kur līdzīgi kā zem paklāja ir paslaucītas sen aizmirstas traumas, bailes, pat iepriekšējo dzīvju nāves pieredzes, kuras, mums to neapzinoties, var traucēt pilnvērtīgi un laimīgi dzīvot šo dzīvi.

Šamaņiem ir teiciens: jo smagāka ceremonijas pieredze, jo labāka un vērtīgāka tā ir.

Ajavaska ir dvēseles ceļojums, tās iedarbību varētu raksturot kā sirds atvēršanu un sava augstākā es apzināšanos, bet patiesībā šīs pieredzes nav iespējams vārdos ne aprakstīt, ne izstāstīt.

Kas notiek ceremonijās?

Pats augu novārījums pēc garšas atgādina iesala dzērienu. Vadītāja ievēro ceremonijas formātu, gan uzsākot procesu ar kopīgu lūgšanu, gan atskaņojot mūziku, kas vada dziļāk ajavaskas ceļojumā. Cilvēki tiek sasēdināti aplī, bet mīļotajiem jāsēž vienam no otra tālāk, lai otra process lieki nesatrauktu un nenovērstu uzmanību no sevis paša.

Ceremonijas laikā nedrīkst aiztikt otru cilvēku, katrā pašā norit individuāli iekšējie procesi, un te, ja nepieciešams, palīdz vadītāja. Ajavaskas iedarbības laikā norit divu veidu tīrīšanās. Fiziskā līmenī, kad mūsdienu cilvēkā esošais piesārņojums, kas radies no nepareizas ēšanas, ķīmiskajiem medikamentiem un citiem toksīniem, pusotras stundas laikā tiek izvadīts no ķermeņa ar vemšanu, caureju, svīšanu u. tml.

Otra attīrīšanās var notikt kā tā sauktā vemšana smalkā ķermeņa līmenī, par kuru cilvēki saka – skaidri zinu, ka izvēmu savu lepnību, skaudību, sāpes, aizvainojumu.

Man pašai ilgu laiku nebija šim procesam tik tipiskās vemšanas. Sākotnēji mana attīrīšanās noritēja caur asarām – es patiešām daudz raudāju.

Mana sākotnējā pieredze bija brīnišķīga. Otrajā ceremonijā raudāju no aizkustinājuma un saviļņojuma, nevarēdama apstāties. Tas, ko redzēju un sajutu, nav vārdiem aprakstāms. Pieredzēju, ko nozīmē būt beznosacījuma mīlestības apziņas stāvoklī, ko citkārt dēvē arī par Jēzus, Budas vai Krišnas apziņas stāvokli. Sajutu, cik ļoti mēs visi – cilvēki, augi, dzīvnieki, mūsu planēta – esam savstarpēji savienoti un nākam no viena avota. Manuprāt, ajavaskas ietekmē cilvēki pieredz Dievu tieši tā, kā viņi to saprot un kam tic.

Cilvēki, kas nav reliģiozi, ajavaskas pieredzē bieži sastop savus mirušos tuviniekus, un šīs tikšanās ir ļoti aizkustinošas.

Pirmais, ko pieredzēju pirmajā ceremonijā, bija sirds atvēršanās, pieredzēju dievišķu apziņas stāvokli un pilnīgu visu savu maņu saasināšanos – sāku just, dzirdēt, redzēt pilnīgi citā līmenī. Pēc tam jau devos ceļojumā – redzēju hologrammas, citas dimensijas, sastapu augstāk attīstītas būtnes. Tomēr vienlaikus jāsaprot, ka, ejot šajās pieredzēs dziļāk, sākas arī sevis iepazīšana un satikšanās ar savu tā saukto ēnas pusi.

Esmu pieredzējusi arī to, ko sauc par nāves pieredzēm jeb bardo stāvokļiem, kā tas aprakstīts plaši pazīstamajā budistu Tibetas mirušo grāmatā, kā arī citu garīgo tradīciju avoti (Garuda purana, Kņiga plača u. c.). Tie ir ārkārtīgi skaisti, bet arī biedējoši apziņas stāvokļi, un pat neticīgi cilvēki atzinuši, ka nekad mūžā neesot no sirds tā lūgušies Dieva palīdzību kā šajos brīžos.

Ajavaskas procesā ir divas galvenās mācības: esi pazemīgs un paļaujies jeb ļaujies – necīnies pretī, nekontrolē, mācies pieņemt situāciju.

Esmu novērojusi, ka vīriešiem ir īpaši grūti ir nekontrolēt notiekošo.

Ir arī paņēmieni, kas cilvēkam var palīdzēt, ja process ir smagāks, – ūdens un rapē jeb sakrālā tabaka, ko indiāņi ar īpašas trubiņas palīdzību iepūš degunā, lai atslābinātu ķermeni un prātam palīdzētu kļūt skaidrākam. Man ļoti palīdzēja jogā apgūtā prānājāma jeb elpošanas prakse.

Kopumā šīs pieredzes māca pārvaldīt savu prātu un beidzot ieraudzīt to no malas visā krāšņumā – to tingeltangeli, kas ikdienā norit mūsu galvās, troksni, nemieru, stresu. Pēc ceremonijas mums bija grupu terapija, kas ir svarīgs process gan pirms ceremonijām, gan pēc tām, tā sauktā integrācija.

Prātam uzreiz ir grūti sagremot pieredzēto. Mēs visu mēģinām filtrēt caur savu materiālo pasaules uztveri, un ir sarežģīti aptvert domu, ka eksistē kaut tas, ko nevar ne nosvērt, ne aptaustīt. Kā teicis Mazais princis: «Patiesais nav acīmredzams. Pa īstam mēs redzam vienīgi ar sirdi.»

Atceros, pēc pirmās ceremonijas teicu, ka to vairs nedarīšu, jo nesapratu, ko tālāk darīt ar iegūto informāciju, un ne tāpēc, ka mana pieredze bija smaga, bet tāpēc, ka tā bija tik neatkārtojami skaista un laimīga. Biju apjukusi, kā gan es spēšu atgriezties savā ikdienā pēc tā visa. Man veltīja veselu grupas terapiju, kur analizējām manu pieredzi un sajūtas. Esmu pateicīga, ka tomēr turpināju, jo tālākajās ceremonijās saņēmu visu man nepieciešamo informāciju un vadību sirds līmenī. 

Skaidrs, ka pieredzes var būt dažādas, arī dziļas un smagas, atkarībā no tā, cik cilvēks ir bijis emocionāli ievainots. Taču šīs pieredzes jāuzlūko kā nepieciešamu dziedināšanās procesa sastāvdaļu. Kā teicis kāds vieds Amazones šamanis – lai izdziedinātu savas emocionālās traumas jeb blokus, šīs emocijas procesa laikā ir jāpieredz un jāapzinās.

Sirds vaļā

Ajavaskas process manī turpinājās trīs mēnešus pēc pirmās pieredzes. Paaugstinājās jūtīgums, spēja uztvert informāciju smalkā līmenī. Atgriežoties ikdienas rutīnā, citādi saredzēju cilvēkus, labāk izpratu viņu rīcības motīvus, nevis krāju sevī aizvainojumu.

Jutos ļoti empātiska, man bija sevi jātur rokās, lai nesāktu visus apskaut.

Bija sajūta, ka sirds ir atrauta vaļā, ka krūtīs atrodas milzīgs atomreaktors, no kura nāk ārā mīlestības enerģijas kūlis. Kļuvu vairāk pieņemoša, tolerantāka, apzinātāka. Bija noticis pamošanās process, nevis turpināju autopilotā veikt ikdienišķas darbības. Ieraudzīju moderno pasauli citām acīm, piemēram, to, kā mēs dzīvojam iesprostoti daudzstāvu ēkās bez atveramajiem logiem, elpojot konservētu, mirušu kondicionētāju gaisu. Diemžēl mūsdienu cilvēks ir ļoti piesārņots gan fiziski, gan mentāli, aizvērts un notrulinājies, zaudējis spēju uztvert smalkākas vibrācijas.

Pašlaik esmu lielākā kontaktā ar dabu, rūpīgāk izvēlos, ko ēdu un dzeru, ar ko kopā pavadu brīvo laiku. Man palīdz sazemēties izjādes ar zirgiem, mežs, jūra. Kopš 2014. gada esmu pārstājusi lietot alkoholu. Sapratu, ka pat visdārgākais šampanietis nav tā vērts, lai pazaudētu to, ko ieguvu, – jūtīgumu un saikni pašai ar sevi kā tādu smalku, sudrabainu gaismas dzīpariņu.

Prātam ajavaskas pieredze var būt emocionāli spēcīga šoka terapija, tāpēc ir svarīgi, kā piedzīvoto cilvēks pēc tam integrē savā ikdienas dzīvē.

Vai ir pieejams atbalsta tīkls no apkārtējo puses, jo pēc tam, iespējams, jāpiedzīvo dažādas stadijas, arī krīzes. Taču bez krīzēm pozitīvas pārmaiņas mūsu dzīvē nenotiek! Saprotu, ka ir liels izaicinājums runāt par šīm pieredzēm, jo cilvēkiem noteikti ir aizspriedumi. Runāju par to atklāti, jo man ir svarīgi pateikt – redziet, es neesmu sajukusi prātā, es darbojos savā profesionālajā jomā, man ir vaļasprieki un attiecības. Bet man ir bijuši arī sāpīgi brīži, kļūdas un krīzes, taču bez tām nenotiek izaugsmes process un atbrīvošanās no liekā un nederīgā.

Vēdās ir ļoti skaista līdzība par to, kas ir cilvēks. Kā koks, uz kura zariem sēž divi putni: viens ir dvēsele – ātma, otrs – paramātma jeb virsdvēsele, ko kristīgajā tradīcijā dēvē arī par Svētā Gara daļu ikkatrā cilvēkā. Ajavaskas process palīdz atvērt pieeju virsdvēselei – augstākajai apziņai katrā no mums.

Dievišķie spēki ir ļoti inteliģenti, tie nekad nelauzīsies aizvērtās durvīs un necentīsies sevi pierādīt, lai pārliecinātu kādu ateistu.

Ja palūgsi, tev tiks atvērtas durvis. Brīdī, kad ļauj ajavaskai darīt savu darbu un vairs nepretojies, tu iemācies daudz iemaņu, kas noder vēlāk dzīvē. Vairs necīnāmies par to, ko nevaram ietekmēt un kontrolēt, un vieglāk plūstam pa dzīvi. Atbrīvojamies no iekšējā nosodījuma, ko par mani nodomās, no maskām un aizspriedumiem, ko kā smagumu nēsājam sevī līdzi, baidoties būt autentiski, patiesi. Tāpat ceremonija palīdz apzināties, ka visi – cilvēki, zeme, daba, dzīvnieki – esam savstarpēji saistīti, neatdalāmi. Tā ir milzīga cilvēcības mācībstunda. Ajavaska ir unikāla, to uztveru kā dzīvu garu, kam piemīt savs augsts intelekts, – tā nekad nedos vairāk mācību, nekā spējam izturēt.

Pirms dzer novārījumu, svarīgi apzināties nodomu, kāpēc to dara. Pazemība, atvērtība, gatavošanās procesam – pārmaiņas ar cilvēku sākas brīdī, kad tiek pieņemts lēmums braukt uz šādu retrītu. Iesaku meditēt, praktizēt mantras vai lūgšanas – veidot attiecības ar Dievu un lūgt, lai šajā pieredzē parāda dzīves mērķus, eksistences jēgu.

Cik bieži veikt ajavaskas ceremoniju, ir katra paša ziņā. Ir cilvēki, kas tai iet cauri reizi dzīvē, citi – biežāk. Viss atkarīgs no mērķiem un motivācijas. Domāju, ka cilvēks var pamosties arī citās garīgajās praksēs, bet mūsu dzīves ritms parasti neļauj aizbraukt uz Himalajiem un desmit gadu tur pavadīt meditācijās. Ajavaska ir kā sava veida shortcut jeb īsceļš uz sevis apzināšanos. Nāve nenovēršami tuvojas, bet mēs absolūti nemākam tai sagatavoties. Ajavaska palīdz novērtēt doto laiku, pieņemt dzīvības un nāves ciklu un vairs nebaidīties no neizbēgamā.

Visu laiku rit iekšēja saruna ar sevi pašu, ar patieso es

Gints Valdmanis, fitnesa treneris

Par ajavasku pirmo reizi uzzināju no klienta sporta zālē. Viņš dalījās iespaidos, kā pieredze Peru mainījusi viņa dzīvi. Pamazām mani tas ieinteresēja, sāku pētīt dokumentālās filmas un pieejamos materiālus un lēnām tai gatavojos vairākus gadus. Tā kā sievas bērnības sapnis bija apmeklēt Peru, decembrī, plānojot ceļojumu, nolēmām iekļaut braucienā arī ajavasku.

Noskaidrojām, ka centri, kas atzīti par drošiem ajavaskas veikšanai, patiesībā ir saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem.

Rezervējām vietas, un mums atsūtīja nosacījumus, kas jāievēro vairākas nedēļas pirms pašas ceremonijas, – sagatavošanās procesā ietilpa konkrēta diēta, aizliegums lietot medikamentus, dzert alkoholu, mīlēties. Kad aizlidojām uz Peru un nonācām ajavaskas centrā, obligāta bija vispārējā veselības stāvokļa un sirds pārbaude pie kardiologa, kā arī garas, individuālas sarunas ar psihologu.

Dienu pirms ceremonijas ir jāveic fiziska attīrīšanās – nedrīkst ēst un jādzer specifisks, sāļš vulkāna avota ūdens, kas izraisa caureju. Tas jāmalko tik ilgi, kamēr no organisma nāk ārā tīrs šķidrums. Psihologs, ārsts, kardiologs, vadītājs un šamanis – visi kopā, izanalizējot konkrēto cilvēku, izlemj, kāda psihedēliskā novārījuma deva ir nepieciešama tieši viņam.

Ko atceros no ceremonijām

Vakarā sākas ceremonija. Esam ap desmit cilvēku, iekārtojušies uz matracīšiem. Iedzeram novārījumu, kas atgādina brūnganu tēju, un pēc 15–20 minūtēm soli pa solim viss sākas. Šamanis sāk rituālu, dzied sakrālās dziesmas, nepārtraukti pīpē tabaku. Pirms ceremonijas, tās laikā un pēc tam ir nemitīgi jāatbild sev uz jautājumiem: ko es te daru, kāds ir mans mērķis, ko es gribu panākt?

Pirmo ceremoniju atceros kā tādu ķīseli galvā un haosu – saasinājās maņas, krāsas, apkārt esošās balsis un skaņas, redzēju vizuālos efektus. Ja aizvēru acis, viss kļuva vēl intensīvāks. Tomēr šo stāvokli nevar salīdzināt ar alkohola reibumu, jo, ja sakoncentrējies, vari piecelties, staigāt, sarunāties, aiziet uz tualeti un saproti realitātē notiekošo. Pirmajā ceremonijā fiziski vēmu tikai beigās, nevis sākumā, kā parasti notiek citiem.

Izvēmu ārā dīvainus melnus sabiezējumus, kas nebija pati tēja, jo vienkārši tik daudz neizdzēru. Manuprāt, attīrījos no stresa, bailēm, dusmām, kas fiziski ķermenī bija uzkrājies ilgā laikā.

Nākamajā ceremonijā, kas noritēja pāris dienu pēc pirmās, man iedeva mazāku devu. Šoreiz spēju fokusēties uz sevi. Pamazām no vizuālajiem efektiem un dzidrām skaņām mani ierāva iekšā tādā kā pasakā. Ejot arvien dziļāk, nokļuvu melnā, tumšā vietā, kur atrasties ir šausmīgi nepatīkami, jo neko nespēju kontrolēt. Tas bija visnepatīkamākais, nekomfortablākais, visriebīgākais stāvoklis, kādā esmu atradies. Ir slikti gan fiziski, gan emocionāli.

Pats ajavaskas process ilgst 3–5 stundas, taču man bija izmainīta laika izjūta un šķita, ka esmu tajā iesprostots vismaz pusgadu. Jūtos nepārtraukti sasprindzis, kustos un dīdos, jo prāts nemitīgi pretojas šim stāvoklim, mēģina atrast izeju. Cīnos, cīnos, bet, jo vairāk es cīnos, jo sliktāk kļūst.

Zemāko punktu varētu raksturot kā milimetra simtdaļu līdz nāvei.

Visu laiku rit iekšēja saruna ar sevi pašu, ar patieso es – fiziski sarunājoties ar sevi kā ar blakus stāvošu cilvēku, kurš runā pie auss mierīgā balsī. Saku, ka vēl negribu mirt, jo ir saistības, atbildība, vēl tik daudz dzīvē vēlos paspēt izdarīt, un neticu, ka es mirstu, atrodoties džungļu salmu būdā, turklāt tā ir bijusi manis paša izvēle.

Arī dokumentālajās filmās par ajavasku ir novērots, ka cilvēks ir gatavs darīt jebko, lai tikai šis stāvoklis beigtos. Var rasties doma, ka vieglāk ir pielikt ieroci sev pie galvas un izšaut nekā to visu izturēt. Atceros, kā domāju, ka neesmu to pelnījis, ka neesmu nemaz tik slikts cilvēks, – patiešām biju nonācis tādā kā ellē. Vienlaikus sapratu, ka viss notiek konkrētās vielas iespaidā un risinās tikai un vienīgi manā galvā.

Pēc laika sāku apzināties, ka no šejienes ārā netikšu, kamēr neatrisināšu iekšējās lietas.

Ajavaskā ir jāļaujas procesam un ir grūti atlaist vaļā grožus. Brīdī, kad paļāvos, padevos un tiešām pieņēmu, ka varu nomirt un neko nespēju ietekmēt, kļuva arvien vieglāk. Parādījās patīkamas vīzijas – redzēju lietas, kuras dzīvē neesmu paveicis, bet vienmēr esmu gribējis izdarīt. Un tas nebija nekas materiāls, piemēram, iemācīties spēlēt ģitāru, būt pietiekami labam vīram savai sievai, pateicīgam dēlam saviem vecākiem. Tas ļauj paraudzīties uz savu dzīvi no malas un novērtēt, kas tajā ir jēgpilns. Un, jo vairāk par to domā, jo vieglāk kļūst. Elle vairs nav tik smaga un neizturama.

Pēc ajavaskas

Kad ajavaskas iedarbība lēnām atkāpjas, maņas ir kā restartētas. Vizuāli uzlabojusies redze, dzirde, garša, jutība – ķermenis ir kā izmazgāts no iekšpuses un kļuvis tīrs, balts. Vislielākais ieguvums – iestājas ļoti liels iekšējs miers, kādu nekad mūžā nebiju izjutis.

Ir sajūta, ka no smadzenēm, līdzīgi kā no netīra tepiķa, izdauzīti ārā visi putekļi, netīrumi, tarakāni.

Viss ir atšķetināts un kristālskaidrs – muļķīgais satraukums par dažādām problēmām ir pazudis. Skaidri saprotu, kas dzīvē ir svarīgs, kas ne. Daļēji esmu atrisinājis to, kāpēc ierados veikt ajavasku, izdevās apskatīties uz savu dzīvi no malas un arī apzināt sevī ne tik labās iezīmes un rīcību. Sabruka no bērnības iekodētais, ieprogrammētais – man kā vīrietim nav jāraujas pēc īpašumiem, dārgām mašīnām, statusa un luksusa precēm, jo tas nedod iekšējo piepildījumu.

Peru piedzīvotais vēl ilgi malās prātā, šķetinājās, to analizēju, un daudzas atbildes nāca tikai pēc laika. Spēju labāk sevi izprast, atdalīt ārējos kairinājumus no tā, kas man pašam ir svarīgs.

Ir absolūti neiespējami izstāstīt vai izskaidrot ajavaskas efektu, ja cilvēks to nav piedzīvojis. Daudziem var šķist, ka ajavaska maģiski atrisinās visas problēmas, taču, lai mainītu dzīvi, ir jāuzņemas atbildība un reāli jāstrādā ar sevi.

Brīdinu: ja kāds vēlas izmēģināt ajavasku vienkārši pieredzes pēc, tas ir milzīgs risks piedzīvot šoku, paniku un pat sajukt prātā.

Tāpēc vēlreiz uzsveru, cik būtiski ir definēt mērķi, kāpēc to dari un ko sevī vēlies risināt. Ajavaskas pieredzes ir dažādas: esmu saticis cilvēkus, kas, piedalījušies ceremonijās, pamet ilgi lolotu biznesu, aiziet no toksiskām attiecībām, nomaina dzīvesvietu pilsētā pret mierpilniem laukiem. Tomēr visi kā viens piekrīt, ka skaudrākā atziņa ir: mēs reiz mirsim, bet dzīvojam tā, it kā būtu mūžīgi. Un sev ir jāatbild uz jautājumiem: kad tu īsti sāksi dzīvot, kad pienāks īstā diena, kad sāksi rūpēties par savu veselību, ģimeni, centīsies piepildīt sapņus? Ajavaska parāda, ka dzīvē pilnīgi nekam nav garantijas, tāpēc šeit atvēlētais laiks jāpavada saskaņā ar savām patiesajām vēlmēm.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs