Grauzējs reimatisms — kā ar to tikt galā?

Reimatisms
Anija Pelūde
6. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay
Reizēm tas tiešām ir varoņeposs – visu to izturēt… SKAIDRO: Dr. med. ANDA KADIŠA. Reimatoloģe Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas klīnikā Gaiļezers, Veselības centrā 4 un arī Jēkabpilī Kirsh veselības fabrikā, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Iekšķīgo slimību katedras docētāja, A. Kirhenšteina Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta vadošā pētniece.

– Ne man vien ir paziņas, kurām sāp locītavas: «Ai, mīļā, tas jau reimatisms…» Vai te var kaut ko lietas labā darīt?

– Daudzi tā saka: «Man ir reimatisms…» Taču patiesībā cilvēki ļoti bieži jauc reimatoīdo artrītu ar reimatismu. Tās ir divas pilnīgi atšķirīgas slimības! Jāteic, paldies Dievam, mūsdienās īstais reimatisms ir daudz, daudz retāk sastopams. Kāpēc? Tikko cilvēkam sāp kakls vai attīstās klepus, uzreiz lieto antibiotikas. Tiesa nepareiza antibiotiku lietošana nodara lielu postu. Infektologi ir ļoti pret nepareizu, pārāk biežu antibiotiku lietošanu, un viņus var saprast. Taču reimatisms, pateicoties antibiotikām, ir mazinājies.

Kas tas vispār ir? Reimatisms sākas apmēram divu līdz četru nedēļu laikā pēc streptokoku infekcijas.

Kur cilvēkā mīt streptokoki? Degunā, deguna blakusdobumos, mandelēs, mutē – tātad reimatismu var izraisīt iesnas, deguna blakusdobumu iekaisumi, ilgstoša strutaina infekcija mandelēs, slimi zobi, kuros ir hroniskas Ir pacienti, kuri stāsta: «Man jau tas kakls visu laiku drusciņ sāp un ik pa laikam mandelēs redzami balti korķīši…» Jā, šim cilvēkam ir hronisks tonsilīts. Vēl streptokoki mums kādreiz var iemitināties žultspūslī vai aklajā zarnā, urīnceļos, bet tie jau ir nopietni stāvokļi…

 Reimatisms sākas ar 38–39 grādus augstu temperatūru un uz ķermeņa, arī uz rokām un kājām, parādās sārti apļveida vai dažkārt cieti, piepacelti, sāpīgi izsitumi. Attīstās arī artrīts, turklāt zibenīgi – ar sāpēm, pietūkumu, stīvumu skartajās locītavās.

– Kurās locītavās?

– Biežāk cieš ceļi, bet var skart arī citas locītavas. Pats nopietnākais, kas mēdz attīstīties, ir sirds iekaisums, tātad kardīts. Šis iekaisums sirsniņā var būt praktiski jebkurā sirds slānī – iekšējā, muskuļu, kā arī apvalkā (perikardā), un tas jau draud ar nopietniem sirds ritma un vadīšanas traucējumiem, vārstuļa bojājumiem, sirds mazspēju.

Īpaši tiem, kam reimatisms, kad tas ir aktīvā fāzē, netiek līdz galam izārstēts (vajag ilgstoši lietot antibiotikas!) vai – otrs variants – ja cilvēkam organismā visu laiku ir cita hroniska infekcija: kaut vai slimi zobi, kurus viņš neārstē. Vēl nopietna reimatisma komplikācija ir horeja, kas ir nekontrolētas kustības ķermenī, ko izraisa centrālās nervu sistēmas bojājums. Notiek haotiska locekļu, kakla, sejas vai mēles muskuļu raustīšanās…

– Vai vienmēr sākumā ir arī izsitumi?

– Diezgan bieži.

– Pat ja reimatisms krīt uz sirdi?!

– Nav tā, ka visiem, bet, jā, reimatisms var izpausties uz ādas. Galvenais reimatisma attīstības kritērijs ir iepriekšēja, nesena streptokoka infekcija. Ja streptokoka infekcija tagad  nav aktīva un sāk sāpēt locītavas, tad nevar teikt: «O, ir reimatisms!»

Proti, nav nozīmes tām streptokoku infekcijām, kas kaut kad dzīvē bijušas.

Cilvēks bērnībā slimojis ar daudzām angīnām, piecdesmit gadus nodzīvojis, viss labi, un nu pēkšņi sāk sāpēt locītavas. «Man ir reimatisms, jo, lūk, mazam bija angīnas…» Nē, šobrīd tam vairs nav nozīmes! Jāatceras, ka īstais reimatisms attīstās apmēram mēneša laikā pēc aktīvas streptokoka infekcijas vai pēc hroniskas streptokoka infekcijas paasinājuma.

– Kāpēc viens saslimst, otrs nesaslimst ar reimatismu? Angīnas taču ir diezgan bieži sastopamas, arī deguna blakusdobumu iekaisumi…

– To nosaka dažādi ģenētiskie faktori, kas izraisa situāciju, kad cilvēka imūnsistēma ne tikai netiek galā ar streptokoka infekciju, bet sāk arī aktivēt šūnas un izraisīt antivielu veidošanos, kas tālāk izraisa ķēdes reakciju, kā rezultātā iekaist locītavas, iekaist sirds.

– Un to mēs nevaram iepriekš paredzēt.

– Jā, cilvēks var izslimot ar divdesmit angīnām, un viņam reimatisms nebūs nekad, un ir kāds cits, kurš izslimo piecas parastas angīnas, bet pēc sestās attīstās reimatisms. Tādēļ pacienti, kuri saka: «Vai, dakter, man tas kakls periodiski sāp, un es zinu, ka neko aukstu nedrīkstu dzert. Pats izspiežu no mandelēm strutas un dzīvoju tālāk…», patiesībā ir bumba ar laika degli. Labi, ja viss beidzas labi, ja iekaisums patiešām ir tikai tur, mandelēs, un nekur nekas vairāk neattīstās.

– Jūs iesakāt šādas mandeles izgriezt?

– Nē, ne vienmēr vajag operē. Es lūdzu LOR speciālista konsultāciju, kurš precīzāk var noteikt mandeļu lokālo stāvokli. Protams, asins analīzēs mēs redzam iekaisuma rādītājus – C reaktīvo olbaltumu, eritrocītu grimšanas ātrumu, varam noteikt arī streptokoku antivielu titru – ASO (antistreptolizīna) rādītāju.

Ja tam ir ļoti augsti cipari, tas nozīmē, ka streptokoki savairojušies diezgan lielā daudzumā, un tad jāskatās, kas pie vainas – mandeles vai tomēr slēpta zobu infekcija, vai aizliktais deguns, jo vispār cilvēki ļoti pierod pie tā, ka viņiem ir ciet degums – «Ai, es taču strādāju caurvējā, putekļos…» Tad lors no mandelēm paņem uzsējumu, lai noteiktu, kādi mikrobi atrodas uz mandelēm, un, ja var redzēt, ka mandeles savu funkciju vairs nepilda un ir tikai strutu un iekaisuma perēklis, tad mandeles jāoperē ārā. Ja iekaisums mandelēs tomēr nav tik dziļš, tās var piesaldēt un šādi gūt uzlabojumu.

– Reimatisms mēdz atkārtoties?

– Atkārtoties, jā. Bet tā, ka visu mūžu ir aktīvs reimatisms – nē, tā gan nenotiek! Reimatisms biežāk uzplauka pēckara gados, kad antibiotiku bija mazāk, uzturs – nabadzīgs un vispār cilvēkiem veselība bija novājināta.

Šodien nāk pacienti, kuri stāsta: «Dakter, es jaunībā slimoju ar reimatismu… Man tad sāpēja locītavas, bija kardīts, un tagad uz vecumu sāk sāpēt locītavas, deformējas…»

Tā var būt, dažkārt mēs pat redzam, ka pacientam attīstījusies arī tipiski reimatiska sirdskaite, kas skar galvenokārt mitrālo vārstuli – tas sabiezē un vairs tik labi neatveras un neaizveras. Bet lieta ir pavisam cita! Cilvēkiem, kuriem kādreiz bijis locītavās reimatisms, protams, to virsmas ir pabojātas, dzīves laikā locīatvas vēl padilst un vienkārši uzslāņojas virsū vecuma jeb nodiluma artrīts – osteoartrīts… Taču tas nenozīmē, ka tagad cilvēkam pēc četrdesmit, piecdesmit gadiem atkal atgriezies reimatisms. Nē, reimatisms rupjas locītavu deformācijas neizraisa.

– Kā jādzīvo, lai reimatisms neatkārtotos?

Jācenšas izvairīties no šīm infekcijām. Jāsalabo zobi. Jāpiesargājas no saaukstēšanās.

– Tāpēc omes tik ļoti uzpasējas: «Nesēdi vēsumā ar slapjām kājām, saķersi reimatismu!»

– Kad organisms tiek pakļauts fiziskai vai emocionālai slodzei vai stresam, tas novājina mūsu imunitāti. Aukstums? Protams, ka tas arī novājina imunitāti! Pie šādiem noteikumiem var sākties daudzas, arī dažādas reimatoloģiskas, slimības. Tieši šī iemesla dēļ, ka tiek novājināta imunitāte. Ko darīt?

Vakcīnas pret pašu reimatismu nav, bet mēs varam vakcinēties pret dažādām citām infekcijām – pret difteriju, stingumkrampjiem, ērču encefalītu, gripu (katru gadu novembrī), pneimokokiem, arī pret A un B hepatītu –, ar kurām saslimstot var atkal pastiprināti novājināt imunitāti, lai vēl pa virsu dabūtu reimatismu. Piesardzībai ir nozīme.

– Tā tas ir ar reimatismu, bet – reimatoīdais artrīts?…

– Reimatoīdais artrīts ir autoimūna sistēmiska slimība, kas galvenokārt izpaužas ar locītavu bojājumu un var attīstīties arī iekšējo orgānu bojājums, bet tam nav tik ciešas saistības tieši ar streptokoku infekciju.

Protams, ir cilvēki, kuriem streptokoki var veicināt reimatoīdo artrītu, bet kopumā reimatoīdais artrīts ir daudzu faktoru izraisīta autoimūna slimība.

Tad galvenokārt attīstās poliartrīts, tātad daudzu locītavu bojājums ar izteiktām sāpēm, pietūkumu, stīvumu, kas progresē visa mūža garumā ar locītavu rupju deformāciju attīstību.

– Un cilvēki bieži vien to sauc par reimatismu.

– Jā, un tad es cenšos pacientam paskaidrot, ka šīm divām slimībām vienāda ir tikai vārda sakne reim (grieķu valodā  rheuma nozīmē plūsma), bet pārējais – ārstēšana, prognoze – pilnībā atšķiras.

– Man gribas ticēt, ka tie, kas apmeklē ārstus, nonāk uz pareizās takas un ārstē to slimību, kas viņiem patiešām ir. Bet ir taču cilvēki, kuriem sāp locītava un kuri to uztver kā vecuma pazīmi.

– Reimatoīdam artrītam slimības gaita var būt dažāda – var būt nenormāli aktīvi noritošs ar ļoti izteiktu pietūkumu, sāpēm un deformācijām un var būt arī gļēvi noritošs. Un te nu man jums jāpiekrīt – jā, diemžēl jāmet akmens dažu kolēģu lauciņā, kuri tā arī pacientiem saka: «Paskatieties, cik jums gadu – loģiski, ka kaut kam jāsāp!»

Manuprāt, arī cilvēkam gados – pat ja tas ir tikai nodiluma vai deformējošs artrīts – jācenšas dzīvot komfortabli, un tāpēc viņam būtu jāvēršas pie reimatologa.

Protams, ne vienmēr mēs visas sāpes varam pilnībā likvidēt. Sāpes dažkārt paliek, bet mums jācenšas piemeklēt medikamentozas vai nemedikamentozas metodes, lai tās vismaz atvieglotu.

Tāpat man liekas, ka arī pacientam ir daudz vieglāk vadīt savu dzīvi, ja viņš saprot, kas tas par artrītu, kādas tam var būt sekas. Viņš saprot: nu skaidrs, locītavas sāp, jo fiziski smagi esmu strādājis nepiemērotos darba apstākļos, aukstumā, slapjumā… Tas ir pavisam citādi nekā, ja tev vienkārši pasaka: «Tas jums no vecuma,» bet beigās izrādās, ka pavisam citu iemeslu dēļ, kurus bija iespējams novērst.

 Visus artrītus nevar salikt vienā grozā un visiem cilvēkiem pateikt vienotu recepti, kādām pazīmēm vai izmaiņām asins analīzēs jābūt, lai ietu vai neietu pie reimatologa. Tas ir ļoti individuāli. Kā jau sacīju, var būt iekaisuma artrīts, kurš noris gļēvi.

Pacients atnāk pēc desmit gadiem, un viņš pie savām locītavu deformācijām ir tā pieradis, ka nav pat pamanījis, bet es ar profesionāļa aci, jau paskatoties vien uz attiecīgajām locītavām, bez analīzēm, uzreiz varu pateikt, kas pacientam kaiš un kāda ir diagnoze… Tāpēc, ja cilvēku māc šaubas par artrīta attīstību, labāk kaut reizi pakonsultēties pie speciālista, gūt pārliecību par savu slimību, zināt prognozi un ko var darīt lietas labā.

– Ko reimatologs var piedāvāt citu nekā ģimenes ārsts, kurš izraksta pretsāpju medikamentus?

– Ir vesela iekaisuma artrītu grupa, kurā ietilpst reimatoīdais artrīts, ankilozējošais spondiloartrīts, psoriātiskais artrīts, reaktīvais artrīts, enteropātiskais artrīts, kurus ārstē ar slimības gaitu modificējošiem medikamentiem, kas samazina iekaisumu, samazina deformāciju progresiju, samazina iekšķīgo orgānu bojājumus. Ir arī kristālu artrīti, piemēram, podagra, kurai būs sava ārstēšana. Nav tā, ka artrītu ārstē tikai ar pretsāpju medikamentiem. Tos lieto vienīgi sāpju atvieglošanai. Ir citas zāles, ir fizikālās procedūras, ir vingrošana. Tāpat uzturs var ietekmēt.

– Kā?

– Piemēram, zinātniski pieradīts, ka reimatoīdais artrīts var pastiprināties tiem, kas daudz lieto kofeīnu saturošus dzērienus – kafiju, kokakolu, melno un zaļo tēju. Bet tas nav vienīgais faktors, kas veicina šo slimību, svarīga arī ģenētika, infekcijas. Cilvēkam ar osteoporozi jebkurš artrīts locītavās attīstīsies daudz vieglāk, jo kauli ir trausli. Vielmaiņas slimības, vairogdziedzera un epitēlijķermenīša slimības veicina artrītus.

– Cilvēki baidās no stiprajām zālēm, kuras jālieto, kad atklāts reimatoīdais artrīts. Ir dzirdēts par nopietnām blaknēm. Arī anotācijās rakstīts – var attīstīties aknu bojājumi, nieru bojājumi, asins šūnu skaits var samazināties, mati var izkrist, dažu audzēju attīstība var pastiprināties. Izlasi un tad domā: «Hm, vai lietot?…»

–Nav neviena medikamenta, kurš būtu tik perfekts, ka tam vispār nebūtu nekādu blakņu. Pat parastam analgīnam tādas ir. Taču ārsta uzdevums ir izvērtēt, kurš medikaments konkrētajam pacientam būtu pēc iespējas saudzīgāks. Reimatoīdais artrīts ir progresējoša slimība, kuru nav iespējams pilnībā izārstēt, mēs varam sasniegt tikai remisiju. Bet, no otras puses, – ja cilvēku neārstēsim nemaz, viņam attīstīsies ļoti rupjas locītavu deformācijas, kuru dēļ viņš nespēs sevi apkopt, kļūs gulošs, viņam attīstīsies iekšējo orgānu bojājumi, tie var skart sirdi, nieres, acis, plaušas, nervu sistēmu…

– Kāpēc?

– Pie reimatoīdā artrīta, kas ir autoimūna iekaisuma artrīts, izdalās ļoti daudz dažādu iekaisuma vielu – citokīnu. Visā iekaisuma procesā tiek iesaistīts ārkārtīgi daudz dažādu šūnu – T limfocīti, B limfocīti, makrofāgi, fibroblasti un citas –, un tas viss pa asinsriti bojā praktiski visu organismu. Ja mēs šādu pacientu atstājam pilnībā bez ārstēšanas, tad attīstās dažādas komplikācijas un pacients vienkārši nomirst.

Līdz ar to mums ir jāpielieto, jā, pareizā ārstēšana pareizajā stadijā, lai cilvēkam būtu normāla dzīves kvalitāte. Pat tad, ja mēs zinām, ka šo artrītu pilnībā izārstēt nevaram.

Mērķis ir sasniegt slimības remisiju jeb iemigšanu, un tad varbūt zāļu skaitu var samazināt, varbūt devu var samazināt, varbūt medikamenta lietošanas biežumu var samazināt. Tas viss ir apspriežams, koriģējams katrā gadījumā individuāli. Kur, man šķiet, ir lielākā problēma? Ka pacients vispār neizprot savu slimību, viņam nav skaidrs, ar ko tas var draudēt – kas notiks, ja es ārstēšos, un kas notiks, ja neārstēšos. Tāpat reimatoīdais artrīts ar savu iekaisuma aktivitāti var veicināt dažādu audzēju attīstību. Galvenokārt limfomas.

– Tas jau ir nopietni!

– Neapšaubāmi.

Pacienti ir arī pārāk nobiedēti. Paši salasījušies internetā informāciju vienā virzienā, nāk un paši ceļ roku: «Es gribu šitādas zāles!» Vai – «Es negribu šīs zāles!» Pacients ir vienkārši lasījis internetā, bet viņam nav pareizās izpratnes par šiem medikamentiem, viņš ir ko pārpratis vai nav sapratis līdz galam. Un, tiklīdz mēs nezinām kaut ko, mēs no tā baidāmies un pretojamies. Tur tā lieta!

ANALĪZES, kuras nepieciešamas

Ja dodies pie reimatologa…

  • Asinsaina. Atspoguļo kaulu smadzeņu darbību un norāda vispārējo procesu norises organismā. Reimatoīdā artrīta aktivitātes laikā var būt samazināts hemoglobīna līmenis, var būt paaugstināts trombocītu skaits. Ārstēšanas rezultātā var samazināties vai palielināties leikocītu jeb balto asins ķermenīšu daudzums, var samazināties vai palielināties hemoglobīna, trom­bocītu rādītāji…
  • EGĀ – eritrocītu grimšanas ātrums. Paaugstināts pie hroniski norito­šām slimībām, arī reimatoīdā artrīta.
  • CRO – C reaktīvais olbaltums. Iekaisuma rādītājs, kurš atspoguļo iekai­suma procesu organismā.
  • RF – reimatoīdais faktors. Antiviela, kura ir pozitīva līdz pat 70 procentiem reimatoīdā artrīta pacientu, tomēr šis rādītājs var būt paaugstināts arī vecāka gadagājuma ļaudīm un tiem, kas slimo ar kādu citu hronisku kaiti, kā arī pat veseliem cilvēkiem.
  • Anti-­CCP – cikliskais citrullinētais peptīds. Īpašs olbaltums, kurš veido­jas līdz 90 procentiem reimatoīdā artrīta pacientu. Tas ir viens no slimības prognozes rādītājiem – jo augstāki skaitļi, jo smagākas sekas var būt.
  • Urīna analīze. Atspoguļo nieru darbību. Reimatoīdā artrīta ārstēšanā lieto zāles, kas var ietekmēt nieru funkciju, tādēļ regulāra urīna analīzes kontrole ļauj izvēlēties vispiemērotāko medikamentu un palīdz arī izvērtēt, vai slimība neskar nieres.
  • Kreatinīns. Atspoguļo nieru darbību. Lai to izmantotu precīzi, šo rādī­tāju ievieto īpašā formulā un izrēķina nieru kamoliņu urīna filtrācijas ātrumu – galveno rādītājs, kurš nosaka nieru stāvokli.
  • Aknu funkciju rādītāji (ALAT, ASAT). Atspoguļo aknu darbību un, lietojot nopietnas zāles, regulāri jākontrolē aknu funkcija, lai izvēlētos vispiemērotāko medikamentu un izvērtētu, vai reimatoīdā artrīta pro­cess neskar arī aknas.

– Reimatoīdais artrīts laikam ir izplatīts…

– Ļoti. Un bieži vien sākas brīžos, kad cilvēks ir bijis pakļauts kaut kādai fiziskai vai emocionālai stresa situācijai. Tātad, kad imūnsistēmā notikusi krīze. Fonā jau ir kaut kas – vai tā ir ģenētiskā nosliece vai kādas hroniskas infekcijas, un tad vēl pieplusojas pēdējais trigers jeb palaidējfaktors, lai viss sāktos.

Pirmajā konsultācijā es vienmēr pacientam jautāju, kā viņam pašam šķiet, kas varēja būt tas, kas viņam šo artrīta attīstību veicināja, un atbildes ir tradicionālas – stresa situācijas darbā, ģimenē, tuvinieku zaudēšana vai ilgstoša tuvinieka kopšana un pēc tam zaudēšana, bijis fiziski smags darbs.

Tas attiecas arī uz mūsu tautiešiem, kas izbraukuši uz ārzemēm strādāt – tur tāpat ir lielas slodzes un nepiemēroti darba apstākļi, un viņiem pēc laika, jā, patiešām sāk sāpēt locītavas. Noticis sprādziens imūnsistēmā un rezultātā imūnsistēma paša cilvēka locītavu struktūras sāk uzskatīt par svešām, pret kurām vajag darboties ar iekaisuma šūnām, tātad iznīcināt.

Sanāk, ka organisms pats sāk uzturēt savās locītavās iekaisumu. Un šo procesu vairs nevar apstādināt. Imunitāte ir ļoti aktīva, bet – nepareizi aktīva, pārslēgusies uz darbību pret pašu cilvēku. Tāpēc nākas izmantot tādus medikamentus, kas nomāc šo imūnsistēmas pastiprināto darbību, tā dēvētos imūnsupresantus.

Bet, ja nomāc imūnsistēmas darbību, loģiski, tas var izraisīt arī vienu otru, trešo blakus komplikāciju. Taču nevajag arī tagad domāt, ka – imunitāti nomācam un nu tik visi slimos ar infekcijām! Tā nav. Viss atkarīgs no tā, ar cik spēcīgiem medikamentiem ir jāārstē katrs pacients. Bet risks, jā, šiem pacientiem palielinās, un tāpēc ir vakcinācija, ar ko risku var mazināt, citi piesardzības pasākumi.

– Kā sagatavoties vizītei pie reimatologa? Jo galu galā izstāvēta gara rinda, un negribas, lai konsultācija būtu pa tukšo. Piemēram, pie jums uz valsts apmaksātu konsultāciju, tātad par valsts kvotām, var tikt pēc pusgada, par maksu – pēc trim vai četriem mēnešiem…

– Diemžēl. Kāds kolēģis pirms laika bija iegājis Nacionālā veselības dienesta mājaslapā – «Tu zini, ka esi pirmajā vietā pēc nepieejamības?»

Kā sagatavoties konsultācijai? Vismaz elementārās iekaisuma analīzes un biežākos reimotestus vajadzētu uztaisīt – noteikt reimatoīdo faktoru un arī anti-CCP (anticiklisko citrulināto peptīdu antivielas), kas ir nozīmīgs reimatoīdā artrīta diagnozes un prognozes marķieris, daudz jutīgākas un specifiskākas par reimatoīdo faktoru. Ja pacientam ir hroniska streptokoka infekcija, vajadzētu noteikt arī streptokoku antivielu titru, pilnu asinsainu. Un te rodas problēmas – dažkārt cilvēks izstāvējis pusgadu garu rindu, atbraucis pie reimatologa no Latvijas otras malas un uz konsultāciju ierodies kā balta lapa.

– Cik senas analīzes der?

–Ja reimatoīdais artrīts ir hroniska kaite un sajūtās nekas būtiski nav mainījies, tad der līdz pusgadam vecas analīzes. Optimālais variants – tās veiktas pēdējā mēneša laikā. Ja ir krasa pasliktināšanās vai slimības gaitā kaut kas krasi pamainījies, protams, vajadzētu pēc iespējas svaigākas analīzes.

– Rentgens locītavām arī vēlams?

– Jo īpaši tad, ja jau redzamas locītavu deformācijas, tad pietiek ar rentgenogrammu. Ja neredz nekādas deformācijas, bet locītavas ir pietūkušas un tas sācies pēdējos divu gadu laikā, tad vēlama ultrasonogrāfija. Pēc šā izmeklējumu spriež, kas notiek ar mīkstajiem audiem. Uz locītavu ultrasonogrāfiju var nosūtīt arī ģimenes ārsts.

– Ultrasonogrāfija ir subjektīvs izmeklējums.

– Tiesa, ļoti daudz kas atkarīgs no speciālista, kurš to veic.

– Kur pati saviem pacientiem iesakāt veikt ultrasonogrāfiju locītavām?

– Ir vietas, uz kurām noteikti nesūtu nevienu pacientu, kur visai tautai ir copy paste slēdzieni, un tas, lūk, ir traģiski. Ultrasonogrāfija locītavām 90 procentos gadījumu ir maksas pakalpojums. Cilvēks aizgājis uz izmeklējumu un samaksājis naudu, un kā lai es pēc tam viņam vizītē pasaku: «Zināt, šis izmeklējums neder.»

Dažkārt tiek neprecīzi noformulēts arī izmeklējuma nosūtījums. Piemēram, ārsts vienkārši uzraksta – «Veikt ultrasonogrāfiju pēdai.» Bet pēdās ir ārkārtīgi daudz kaulu un locītavu!

Nu kam tagad lai radiologs pievērš uzmanību, ja speciālists vai ģimenes ārsts, kurš nosūta uz šo izmeklējumu, neuzraksta, par kādu slimību vai kurās lokalizācijās ir tā lielākā problēma?! Šādi mēs nekad neiegūsim atbildes uz tiem jautājumiem, kas mums ir svarīgi, – kādas izmaiņas meklējam un ko gribam ieraudzīt. Tādēļ, kad mācu studentus, vienmēr saku: «Rakstiet precīzi, ko jūs gribat. Vai jūs domājat par iekaisumu, traumatisku mīksto audu bojājumu vai dažādu locītavu struktūru nodilumu.»

– Ko cilvēks mājās var darīt, lai locītavas mazāk sāpētu?

– Cenšoties remdēt sāpes, slimnieki meklē un izmēģina visu – suņu vilnu, pēršanos ar nātrēm, bišu dzēlienus…

Taču tas, kas patiesi dod jūtamu veselības uzlabošanos un kas mums pilnīgi visiem jāievēro savas dzīves laikā, ir – regulāras fiziskās aktivitātes.

Arī, ja sāp. Neviens neliek, kā es saku, skriet maratonu vai vienam pašam uzrakt kartupeļu lauku, tātad – bez pārmērībām, bet locītavas ir jākustina. Pie iekaisuma artrītiem, ja locītavas ilgstoši iekaisuma laikā pilnībā nekustina, tās aizaug ciet. Svarīga ir ergonomika darbā, mājās, pareizu apavu valkāšana. Svars jāsamazina! Mīnus pieci kilogrami ķermeņa masas nozīmē, ka tiek samazināta slodze uz ceļu locītavām, un tas ir svarīgi.

Ja ir sāpes locītavās kopā ar izteiktu pietūkumu, apsārtumu, karstumu, tad var lietot pretsāpju un pretiekaisuma smēres vai aptiekās pieejamos pretsāpju un pretiekaisuma medikamentus, līdz cilvēks tiek pie ārsta.

– Smēres jau dziļi neiesūcas…

– Vismaz atvieglos situāciju. Lokālie krēmi un geli iesūcas apmēram centimetra dziļumā, un to iedarbība patiešām ir virspusēja. Bet, ja tos kombinē ar tabletēm, dažkārt var panākt, ka cilvēkam jālieto mazāk tablešu.

Ja nav pietūkuma un apsārtuma, ja cilvēkam jau zināms, ka viņam ir nodiluma osteoartrīts, tad var izmantot sildošas smēres, kas uzlabo cirkulāciju. Ja artrīts notiek jau ar pietūkumu, apsārtumu, tad nekādā gadījumā nekādas siltas kompreses! Tad uz locītavām var likt tautā iecienīto kāpostlapu, aukstuma aplikācijas – ir gela maisiņi vai var paņemt kaut ko aukstu no saldētavas un paturēt uz locītavas pusstundiņu, lai mazinātos pietūkums. Jo – ja būs mazāks pietūkums, tur mazāk radīsies liekais iekaisuma šķidrums un cilvēkam arī samazināsies sāpes.

Ko dara galīgi aplam?

– Ja ir pietūkušas un apsārtušas locītavas, uztaisa vanniņas vai vannu un tajā izsildās, un pēc tam nezina, kā tikt no tās laukā. Ārējais siltums iekaisumu locītavās uzkurina vēl trakāk. Tāpēc šādās reizēs nedrīkst iet arī pirtī!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs