Rīga +16°C 
«Pat nezinu, no kura brīža man ir tas smaids. Reizēm liekas – varbūt tā ir aizsargmaska? Kā kādā manā dziesmā: «Lai pasaule neredz, kā man sāp.» Tomēr nav tā, ka mans smaids būtu uzlikts, jo man tiešām vienmēr gribas smaidīt, pat neatceros tādu dienu, kad man nebūtu gribējies smaidīt. Un tikai vienreiz man pārmests, ka smaidu par daudz, – kad reiz televīzijas šovā Koru kari dziedāju Aigara Grāvera Zilās upes korī. Kad Jēkabpils tautas namā mācījāmies kustības, Grāvers pienāca man cieši klāt un sejā teica: «Ko tu visu laiku ņirdz!?» Man nelikās, ka es ņirdzu, es smaidīju! Varbūt konkrētajā dziesmā nevajadzēja visu laiku smaidīt? Arī pēc tam mēģinājumā televīzijā mums visu laiku uzsvēra, ka acīm jādeg un sejā jābūt smaidam! Biju kā krustugunīs – smaidīt vai ne? Aizrādījums par ņirgšanu man palika prātā – varbūt tiešām reizēm lūpu kaktiņi apzināti jānolaiž lejā. Tomēr pati sev vairāk patīku smaidoša. Arī bildēs. Esmu bijusi vairākās fotosesijās, mēģināju pāris bildes uztaisīt nesmaidot, bet tas nav mans – pati sevi nepazīstu. Esmu Santa ar smaidu!» saka Kasparsone.
Pilnu interviju ar dziedātāju lasi šeit:
