Arī mušas kož! Vasaras kukaiņi un kodumi

Kodēji

Dunduri, odi, knišļi, miģeles, sīvās mušas un citi cilvēkam kož, lai tiktu pie asinīm – tās viņiem vitāli nepieciešamas bērnu radīšanai un izdzīvošanai. Interesanti, ka katrai sugai siekalu ķīmiskais sastāvs atšķiras – ja cilvēku ilgstoši kož vienas sugas kukaiņi, pie tā pierod, organismā izstrādājas antivielas. Ja sāk kost citas sugas, atkal parādās alerģiskas reakcijas – nieze, sāpes, pietūkums.

Kas pievilina asinssūcējus?

Elpojot cilvēks izdala CO₂ (ogļskābo gāzi), īpaši kustoties un elpojot intensīvāk. Tātad ogļskābā gāze, ķermeņa siltums un tam raksturīgās smaržas (metabolīti, vielmaiņas produkti, kas mums izdalās uz ādas), kā arī kustība – lūk, kas pievilina asinssūcējus. Tāpēc tas, ka odi vakaros nākot uz gaismu, ir mīts! Uz gaismu odi nelido, viņi lido uz istabas gaisu, kurā esam izelpojuši ogļskābo gāzi.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Slavenības

Agatai Muceniecei Krievijā parādījies jauns kavalieris. Kas viņš ir?

Santa.lv

Jautājumi un atbildes

Vai magnijs tiešām var palīdzēt? 3 svarīgi jautājumi

Estere Jansone

Tests

TESTS: Vai tev piemīt šī superspēja – sinestēzija? Uzzini, kas tā ir!

Dzēlējodi piedāvā anestēziju

Pie odiem pieskaitāmi gan dzēlējodi, gan knišļi un miģeles. Piemēram, dzēlējodi savu mazo snuķīti iebāž cilvēka sviedru dziedzera izvadkanālā, sameklē kādu kapilāru, iedur un sūc asinis. Ja līdz šim domāji, ka odi kož sāpīgi, zini, ka siekalās odam ir mazliet anestezējošas vielas, kas kodumu dara mazāk sāpīgu…

Visaktīvākie odi ir tad, kad ir pietiekami silts, mitrs un bezvējš, jo lidošana sīciņajam kukainim prasa daudz enerģijas – vējā un karstā saulē tie reti sastopami, ja nu vienīgi lielā badā. Galvenokārt odi attīstās peļķēs un citos nelielos ūdeņos, tiem patīk aizauguši krūmāji un dārzi, gara zāle un tamlīdzīgas vietas, kur slēpties no karstās saules.

Mājās no odiem vislabāk pasargā siets logā. Vēl tos baida ultraskaņa, ko izmanto elektriskajos odu atbaidītājos. Laukā no odiem var sargāties, appūšoties ar pretodu aerosolu, jo tajā esošās vielas atbaida un apmulsina odus – tie apjūk un vairs nesajūt cilvēku smaržu.

! Dzeļ tikai odu mātītes, kurām asinīs esošās olbaltumvielas nepieciešamas olu attīstībai (ja mātītes asinis nedabū, viņas tik un tā dēj, bet tad olu ir mazāk). Odu tēviņi ir labiņi – cilvēkam nekož, bet gan pārtiek no ziedu nektāra un dara derīgu darbu, apputeksnējot augus.

Knišļi kož nesāpīgi, bet ar sekām

Knišļu kāpuri attīstās tikai tekošos ūdeņos, tāpēc pie upēm, strautiņiem un tamlīdzīgās vietās knišļus var sastapt vairāk. Starp citu, knišļi cilvēkiem nemaz tik bieži nekož, bet, ja reiz sakož, var sanākt krietni nepatīkamāk kā ar dzēlējodiem. Interesanti, ka knišļi cenšas iekost slēptās, noēnotās ķermeņa vietās, nevis, piemēram, sejā. Ja sēdi atpūtas krēslā, knišļi kodīs augšstilbos no apakšas, ja esi noliecies uz priekšu, metīsies virsū vēderam. Lai arī knišļu kodumi ir teju nesāpīgi, viņu siekalas ir daudz toksiskākas nekā citiem insektiem. Toksiskās siekalas tiem nepieciešamas tāpēc, lai sašķidrinātu asinis un īsākā laika sprīdī pēc iespējas vairāk izsūktu. Lūk, siekalu toksiskums ir pie vainas, ka knišļu kodumu vietās izveidojas neliels asinsizplūdums un pēc laiciņa sakostās vietas nereti stipri uztūkst, padarot, piemēram, kāju kā bluķi un liekot meklēt ārsta palīdzību.

Dunduri ir vulgāri

Savukārt uzmācīgie, badīgie dunduri kož gluži vienkārši vulgāri – tie netērē laiku, meklējot sviedru izvadkanālu, nē! Jebkurā vietā dur tik savu lielo snuķi iekšā! Dundura kodums parasti ir ļoti sāpīgs – mazāk vai vairāk, to nosaka fakts, uz cik nervu galiem kodējs trāpa.

Jāteic gan, ka dunduri nav visai attapīgi… Piemēram, tie metas virsū ne tikai lopiem un cilvēkiem, bet arī automašīnām – tās ir kustīgi objekti, izdala CO₂ un ir siltas! Liela govs iebrauc pagalmā – tāda laime! Izsalkušie muļķa dunduri metas tai virsū, apsēž no visām pusēm un tad secina, ka nevar iekost! Ha-ha-hā!

Ērces vienkārši gaida

Ērces nevienam pakaļ neskrien, tās ir no gaidītājām. Gaidīt ērces spēj ļoti ilgi, pat nedēļām, un kaut kad tās no gaidīšanas var arī nomirt, īpaši mazulīši. Vai izžūt saulē, karstumā un ilgstošā sausumā. Ērces dzīvo zemākajos floras līmeņos, lielākoties augstumā līdz ceļiem, zālē, sīkos krūmiņos, reti kad augstāk par metru, tāpēc svarīgākais, kā no tām sargāties, ir valkāt piemērotus apavus un brezenta vai slīdīga auduma apģērbu, pie kura ērcei grūti pieķerties.

Arī mušas kož!

Ir arī tādas asinssūcējas mušas, kuras kož, – tās izskatās ļoti līdzīgas istabas mušām, bet patiesībā ir sīvās mušas. Istabas mušai ir mīksts snuķītis, bet sīvajai mušai ir dzēlējsnuķis, turklāt tā ir daudz veiklāka. Tiesa, arī istabas mušas nav nekādas mīlulītes, jo mēdz būt neciešami uzmācīgas un rāpot pa cilvēku agrās rīta stundās – izrādās, ka tās vienkārši meklē sviedrus, jo grib padzerties… Labi, tas vēl nebūtu nekas, var ietīties segā galu galā. Taču istabas mušas pārnēsā zarnu infekcijas. To kāpuri attīstās mēslos un dzīvnieku izcelsmes organiskajos atkritumos, taču, kad no kāpura attīstījusies muša, tā meklē siltumu cilvēku mājās, jo dabā izdzīvot nespēj. Un, ja muša apstaigā pārtikas produktus, šis tas no mēsliem var nonākt arī mūsu vēderos… Brrr, tāpēc jālūko, lai mušas istabās netiek un pie ēdiena – ne tik!

Dzēlēji

Lapsenes, bites, sirseņi (irši) un kamenes dzeļ, ar dējekli ievadot indi. Cilvēka asinis šiem lidoņiem ir vienaldzīgas, dzēliens ir kā aizsargfunkcija ar mērķi nodarīt sāpes, lai glābtos vai aizsargātos. Asinssūcēji ar siekalām vairāk ietekmē mūsu asinsriti, bet dzēlēju indes ķīmiskais sastāvs skar nervu sistēmu, sūtot signālu, ka ir sāpīgi. Protams, var veidoties arī tūska kā reakcija uz svešām olbaltumvielām organismā.

Lapsenes ir plēsoņas un dzeļ visai sāpīgi. Sirseņi jeb irši ir lielas lapsenes, tie dzeļ daudz sāpīgāk, un arī ievadītās indes daudzums ir krietni lielāks. Labā ziņa ir tāda, ka irši daudz retāk uzbrūk cilvēkam, ja vien neizjūt apdraudējumu savas ligzdas tuvumā. Lapsenes ir agresīvākas, tās mēdz iedzelt vienkārši tāpat! Savukārt bites dzēliens atšķiras ar to, ka dzelonis ir atskabargains, tas paliek dzēliena vietā, un pati bitīte mirst… Toties bezkaunīgās lapsenes var dzelt, cik ienāk prātā, jo dzelonis tām ir gluds.

! Bišu un lapseņu kodumi var būt pat bīstami veselībai, īpaši tad, ja ir izteikta alerģija pret šo kukaiņu dzēlieniem un, ja iedzeļ sejā, kaklā vai mutē, jo tad var pietūkt elpvads un radīt briesmas pat dzīvībai. Ātri pie ārsta!

Kas notiek organismā?

Kad iekož vai iedzeļ kāds kukainis, ādā izveidojas lielāks vai mazāks caurums, kurā var iekļūt infekcija. Turklāt kukaiņu kodumi nereti izraisa alerģisku reakciju ap koduma vietu. Alerģiskās izpausmes var būt ļoti plašas – no niecīgas reakcijas, kad cilvēks pat īsti nejūt koduma vietu, līdz smagām reakcijām, kā anafilaktiskais šoks, kas prasa neatliekamās medicīniskās palīdzības iejaukšanos, lai cīnītos par dzīvībai svarīgu funkciju, piemēram, elpošanas vai sirdsdarbības, saglabāšanu.

Ko darīt?

+ Atvēsini! Visiem insektu kodumiem pirmā palīdzība ir atvēsināšana. Uz sakostās vietas var paturēt ledus gabaliņus, var tecināt aukstu ūdeni, var arī iemērkt aukstā ūdenī – aukstums apmāna ādas receptorus un mazina niezi. Aukstā ūdenī sakosto vietu var kādu brītiņu paturēt, bet aizrauties ar mērcēšanu gan nevajadzētu, jo tas var veicināt ādas samirkšanu un izmirkusi āda ir pieejamāka, caurlaidīgāka sekundārajām infekcijām.

+ Uz aptieku. Otra lieta, kas nereti vēlama, ir viegla pretiekaisuma darbība. Viens no labākajiem aptiekās nopērkamajiem bezrecepšu medikamentiem ir Fenistil gels, kam piemīt gan atvēsinoša, gan pretniezes darbība. Ir arī citi līdzīgi geli, piemēram, Psilobalsam, ko var lietot, lai atvieglotu niezi un mazinātu iekaisumu. Vēl var lietot Leopolda Ozoliņa Comsi izsmidzināmo aerosolu, kam piemīt arī antialerģiska iedarbība.

+ Dezinfekcija. Sakosto vietu ieteicams arī dezinficēt. Populārā kliņģerīšu tinktūra gan nebūs īsti piemērota, jo tikai dezinficēs koduma vietu, bet nemazinās niezi. Labāk lietot, piemēram, mentolspirtu, kam ir dezinficējoša un atvēsinoša darbība.

+ Antihistamīna preparāti. Ja ļoti sāp un alerģiskā reakcija ir ļoti izteikta, var palietot arī kādas zāles iekšķīgi, proti, antihistamīna bezrecepšu preparātus, no kuriem pazīstamākie ir suprastīns, tavegils, fenkarols.

+ Pie daktera. Ja kukaiņi sakoduši patiešām briesmīgi, piemēram, cilvēkam uzbrucis bišu spiets, ārsts var izrakstīt arī kādas zāles no hormonālo medikamentu grupas. Tās parasti lietojamas lokāli (geli, smēres), bet smagākos gadījumos arī sistēmiski (vai nu sapilinot ar sistēmu asinīs, vai lietojot tabletēs).

! Ko labāk nedarīt?

+ Ziedes un smēres lielākoties nav ieteicamas, jo ziedēm parasti piemīt sildošs efekts, kas pietūkumu un niezi var pat palielināt.

+ Uz sakostās vietas nevajag līmēt plāksterus, jo arī tie veicina lokāli sildošu efektu.

Pareiza ērces izvilkšana

1. Ērcei, kura piesūkusies, nevajag pilināt virsū eļļu, sviestu, terpentīnu, petroleju utt. ar domu kukaini smacēt. Visas šīs vielas ērcei izraisa vemšanas refleksu, un kukaiņa siekalās (iespējams) esošās infekcijas nokļūs tieši asinīs.

2. Pareizākais, dodoties pie dabas, ir ņemt līdzi aptiekā iegādātas speciālas cilpiņas vai vienreizlietojamās pincetes drošai ērces izvilkšanai. Piemēram, ar pinceti, kuru novieto maksimāli tuvu ādai, jāsatver ērces galva un akurāti pret pulksteņrādītāja virzienu jāveic 2–3 apgriezieni ap asi, lai ērce smuki izgrieztos ārā pati.

Ko iesākt ar bites dzeloni?

Tas no koduma vietas jāizņem, citādi var sākt pūžņot, var izveidoties arī furunkuls. Pēc tam sadzelto vietu var dezinficēt ar kādu spirtotu līdzekli.

! Čūskas (mūsu platuma grādos bīstamākā ir odze) kodums ir īpašs gadījums, tur nevajag nodarboties ar pašdarbību. Neko nevajag spaidīt un kustināt – ātri uz slimnīcu! Pēc iespējas ātrāk jāzvana 112 un jānoskaidro pareizais rīcības plāns.