Arno Jundze atzīst, ka vairāk ir «sāļais» cilvēks, nekā saldummīlis, lai arī svētku reizēs labprāt nobauda arī desertu: «Pēc labas maltītes parasti neatsakos no saldā ēdiena, jo ēšana vispār ir viena no dzīves baudām un jau labu laiku pieturos pie tā, ka dzīve ir jābauda. Jo skriet pa galvu, pa kaklu nebeidzamos darbos, protams, var, bet līdz brīdim, kad izsīkst un piekūst, un tad arī pazūd prieks par dzīves baudīšanu. No otras puses, nobaroties arī nedrīkst. Man pašam pirms gadiem bija uzaudzis vēders – savulaik atmetu smēķēšanu un tas bija brīdis, kad sāku pieņemties svarā.
Toreiz man neviens nepateica, ka nepīpējot daudz vairāk gribēsies ēst…
Vēl tagad tas vēders pavisam nav pazudis, tomēr esmu krietni slaidāks, nometu padsmit kilogramus! Bet, kad man vaicā, kā tas izdevās, ko es tādu darīju, atbildu, ka neko īpašu nedarīju. Bija tā, ka uz svariem rādīja pāri simtam un tas man nepatika. Zināju, ka nekādas specifiskas diētas un vizītes pie dakteriem man nederēs, esmu tipisks vīrietis, kurš no laba prāta pie ārstiem neiet. Un tad man kāds ieteica reizi nedēļā paņemt atslodzes dienu, kad padzer tikai dārzeņu sulas, var kādu ābolu apēst. Bet ne pārāk man patika tās neēšanas dienas.
Gluži vienkārši sāku ēst tikai divas reizes dienā, neko tā īpaši sev neliedzot. Un rezultāti ir!
Jundze arī pastāstīja, ka, strādājot pie datora, nemēdz neko uzkost starp ēdienreizēm: «Kad piesēžos pie rakstīšanas, esmu pilnībā iekšā stāstā – nevaru iedomāties, ka man blakus datoram uz galda stāvētu maizītes vai kas cits ēdams. Ja rakstu savā lauku mājā, parasti esmu viens pats, un tad uzvāru kārtīgu zupas katlu, lai pietiek vairākām dienām. Man garšo gaļas ēdieni un zivis, labprāt pats arī gatavoju, vasarā noteikti daudz ko uz grila.»