No mēsliem uz zvaigznēm. Bruknas Kalna svētību kopienas vadītājs Andrejs Mediņš

Bruknas Kalna svētību kopienas vadītājs , mācītājs Andrejs Mediņš nevairās no vienkāršā, un viņa valoda var kļūt ļoti tieša. Un Bruknas muižas tagadējais skaistums tiešām sākās ar visīstākajiem mēsliem, kurus vispirms vajadzēja no turienes izmēzt. Tikko Mediņš nosvinējis savus 50 gadus.
Ticība
Aiva Kanepone
5. jūnijs

Saglabāt

Foto: Gatis Gierts

Bruknā viss reiz sākās ar cilvēkiem, kuriem bija jāpalīdz atbrīvoties no alkohola, narkotiku vai azartspēļu atkarības. Bet tagad te ir vesela paralēlā realitāte – atjaunota muiža un iestādīts dārzs, top parks, uzcelta baznīca, bijušajā Bārbeles pamatskolā atvērta Bārbeles Zēnu skola, bijušajā Vecumnieku cietumā top sociālā māja un gaisā vēl virmo doma par meiteņu skolu.

– Kā var redzēt, vai mainās cilvēki, kas ir ieradušies Bruknas kopienā?

– Viņi mainās ļoti lēni. Viss sākas ar attieksmi – kā dara, kā runā, kā rodas iniciatīva – es vēlos, es gribu to izdarīt vai sakārtot. Tad cilvēks veras vaļā – grib, tiecas, meklē.

Tas labi redzams arī tad, kad puiši paši nāk uz sarunu – Tēvs Andrej, es gribu šodien parunāt. Un vēl tā ir garīgā dzīve, kad daudzi sēž bibliotēkā un lasa. Un man kā priesterim nekas nav skaistāks, kā ieraudzīt, ka  kādam no kopienas ir vajadzība vienam pašam ieiet kapelā palūgties.

– Kāpēc Bruknas kopienā ir obligātas ikrīta peldes?

– Ūdens nav elle, tā nav traģēdija! Es ceļos, uzvelku halātu, eju, iegāžos āliņģī, un tajā brīdī viss mostas! Tas atmodina asinsriti, sirdi un imūnsistēmu, tā ir rūdīšanās un raksturs, – milzīga buķete. Cilvēkiem ir tik daudz nedziedinātu lietu, bailes un sevis žēlošana, viņi sargā sevi no sajūtām, no nepatikas. No tā visa jātiek vaļā! Mēs peldam visu gadu, nevienu dienu neizlaižam. Ceļamies un ejam. Un pēc tam es esmu atrauts vaļā un atmodies!

Nevajag pārmest, ka citi tevi nemīl, pirms tu pats esi sācis sevi mīlēt – par sevi rūpēties, sevi kopt un uzturēt.

Tas ir ļoti svarīgi, sevišķi šiem cilvēkiem, kas kādā brīdī zaudējuši visu –  ģimeni, sievu, bērnus, sociālo stāvokli un labklājību. Vispirms ir darbs ar sevi. Un Bruknas rīta peldes, es domāju, ir viena no Bruknas pērlēm. Tas māca nostāties pašam pret sevi un beidzot būt pašam – nevis tāpēc, ka tāds Bruknā ir noteikums.

Tāpat kā pirtis divreiz nedēļā un zāļu tēju dzeršana. Jo pēc tam, kad šie cilvēki ir indējuši sevi ar alkoholu, odekoloniem, amfetamīniem, un visādu citādu neiedomājamu sviestu, tas viss ir jādabū ārā. Lai arī tas jau ir atstājis sekas aknās, nierēs un visā ķermenī. Ja mēs atmestu rīta peldes, tad man Bruknai blakus vajadzētu Mēness aptieku. Bet, kad imūnsistēma aktivizējas, tad ķermenis pats sāk visu sakārtot. Otra svarīgā lieta ir labs ekoloģisks uzturs no pašu produktiem. Skābenes, nātru lapas, zupas, salāti… Katrai detaļai dzīvē ir nozīme. Bet pirmais ir būt pašam – cilvēkam ar savu raksturu.

– Cik cilvēku šajos gados piedzīvojuši Kalna svētību kopienu?

– Turpat tūkstotis. Bet tie ir daudzi gadi – kopiena oficiāli darbojas jau gandrīz divdesmit gadus, bet neoficiāli mēs šeit sākām vēl agrāk.

Un vissvarīgākais ir ģimene – jo lielākajai daļai šo cilvēku nav bijis ģimenes vai bijusi tāda pusģimene. Tāpēc ir svarīga mājas gaisotne – kad visi kopā paēdam, kopā pastrādājam, atpūšamies. 

Vakar bija atbraukuši kādi 15 puiši no tiem, kas te agrāk uzturējušies. Tādi atkopušies, daudzi ar sievām. Tā man bija vislielākā dāvana.

Mēs sazvanāmies, atbrauc ciemos, atved savus bērnus, radus un draugus rādīt, kur viņi ir dzīvojuši. Tad ir bijusi liela jēga.

– Kas šeit mainījies, atceroties pašu sākumu, kad jūs no padomju laikos daļēji par kūti pārvērstās Bruknas pusmuižas pagrabiem mēzāt mēslus?

– Daudzi pagrabi joprojām ir pilni ar tiem. Iztīrīti ir tikai trīs pagrabi. Pārējie, uz kuriem pašlaik sēžam, joprojām pilni ar mēsliem. Pirms divdesmit gadiem tas bija mans uzstādījums – kad māju sakārtosim, un sāksim normāli dzīvot, tad tīrīsim pagrabus. Nu jau pagājuši vairāk nekā 20 gadi, mums ir citi mērķi un citas vērtības.

Mums svarīgākā nav tā pils, bet cilvēki, un tas, kā mainās viņu dzīve. Tie mēsli man netraucē. Mana prioritāte šodien lielākas vērtības – skolas, jaunieši, kultūra, veselība… No valsts dabūjām bijušo Vecumnieku cietumu, kur veidojam Oratoriju.

Bet skaistāk bija agrāk. Nebija tik grezni kā tagad. Tagad mēs tam esam vergi – viss jākopj, jāpieskata. Tāpēc, kad būvēsim kopienas māju, plānots visu veidot ļoti vienkārši.

Bet par to jautājumu, kā bija toreiz un tagad. Bija atbraukuši puiši, kas te bijuši toreiz. Ričards, kas tagad dzīvē kļuvis par veiksmīgu uzņēmēju, teica:” Andrej, baidos, ka šodien cilvēkiem te ir grūtāk mainīties. Mūsu laikā izmaiņas notika tāpēc, ka nebija logu, bija plēves, nebija grīdu, nebija pat īstu griestu un siltuma – bet mums bija svarīgi izdzīvot un ātrāk sevi savākt. Tagad te ir trīszvaigžņu hotelis! Tualete bija ārā, dušu nebija, bija tikai pirts, taču māja mazāk smirdēja pēc zeķēm.”  

Kas tagad? Komforts, siltas gultas. Tajā laikā mēs gulējām armijas divstāvu gultās.  Pirmos desmit gadus apstākļi bija drūmi – kamēr mēs to ēku sakopām. Atceroties tos laikus, man liekas, ka toreizējā nabadzībā un vienkāršībā bija vieglāk dzīvot. Šodien mēs paši esam padarījuši savu dzīvi par atkarībām. Esam atkarīgi no elektrības. Pirms 20 gadiem mēs paši kurinājām krāsni un sanesām ūdeni, un bijām paši sev saimnieki. Bet, atverot tagad jaunas mājās un skolas, es ļoti domāju pie tā, lai tā atkarība mazāka.  

Pilnu interviju ar Andreju Mediņu lasiet jaunākajā žurnāla IEVA numurā!

2019 / Ieva / 5. jūnijs

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs