Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Novērst naudas atmazgāšanu caur Latvijas bankām, atjaunot valsts sabojāto reputāciju – jaunajā amatā izaicinājumu netrūks. Taču Santai piemīt vīrišķā tipa pragmatiskā domāšana un ambīcijas paveikt lielas lietas. Ne velti sarkanā ir viņas mīļākā krāsa.
– Jums bieži bijis jāpierāda, ka izskatīga sieviete var izdarīt lietas tikpat labi un labāk?
– Par sevi no malas grūti spriest, bet man par savu ārējo izskatu kompleksu nav. Es sev patīku, un tas ir ļoti svarīgi – reiz nonākt pie šāda stāvokļa. Esmu iemācījusies sev no rīta uzsmaidīt spogulī un pateikt – tu esi feina, smuka, šodien labi izskaties un uz priekšu! Bet, protams, ir bijušas situācijas, kad man ir bijis jāizdara par kārtu vairāk, lai biznesa vidē pierādītu, ka spēju būt līdzvērtīga vīriešiem.
Bet augstākā līmeņa vadītāju vidē Latvijā dzimumu līdzsvars ir labs. Citur pasaulē tā nav.
Latvijā vispār ir daudz spējīgu, gudru, skaistu un varošu sieviešu.
– Runā, ka vīrieši nelabprāt vēlas atdot vadošus amatus sievietēm. Kā jums tas ir izdevies?
– Dažreiz vienkārši notiek tā, ka ceļi priekšā it kā pašķiras. Process bija diezgan ilgs – konkurss, sarunas ar politiķiem, apstiprināšana Saeimā. Es tā sēdēju un domāju – labi, ka man tika iedots laiks uzbūvēt tiltu no iepriekšējās dzīves uz jauno. Bija laiks sākt iepazīties ar vitāli svarīgu informāciju. Tā tomēr ir pilnīgi cita joma, kurā tagad darbošos.
– Esat banku sfērā pavadījusi 25 gadus. Kļuva par šauru?
– Pēdējā pusgada laikā, strādājot bankas Citadele valdē, uzdevu sev jautājumus – vai es daru maksimumu no tā, ko varētu izdarīt? Vai man ir interesanti? Darbojās iekšējais urdītājs, kas teica – ko vispār citu vēl protu, jo esmu baņķiere caur un cauri? Strādājot ar bankas klientiem, biju tik daudz uzzinājusi arī par citām nozarēm – tirdzniecību, lopkopību, būvniecību, ražošanu. Viss bija pieredzēts – banku darbības kāpumi, kritumi, ekonomikas krīzes un augšupejas. Laiks iet tālāk.
– Jūs saņemat šo saimniecību visai sarežģītā situācijā.
– Jau ļoti daudz ir izdarīts, atliek kapitālo remontu pabeigt. Esam fināla fāzē. Basketbolā ir tā saucamais crunch time jeb pēdējās 10 minūtes, kas izšķir visu spēli. Mēs visi zinām – tu vari pazaudēt jau uzvarētu spēli un tikpat labi tu vari uzvarēt it kā jau pazaudētu spēli. Šobrīd ir svarīgi visiem safokusēties, katram izdarīt to, kas tajā laukumā ir jāizdara, lai finanšu sektors atgūtos.
– Kā apvienojat vadītājas darbu, ģimenes dzīvi, hobijus?
– Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt.
Tikko esmu komforta zonā, tā kļūstu slinka.
Es to labi apzinos, tāpēc man ir sevi visu laiku jāizaicina un jādisciplinē. Disciplīnai jābūt jebkurā lietā – man viss kalendārā skaidri jāsaplāno. Ja šovakar ar vīru ejam uz teātri, tas ir ieplānots labu laiku iepriekš. Un tā ar visu.
– Vai jums bija pārrunas ar vīru, pirms uzņemties šo amatu? Vai vispār vēl būsiet sastopama mājās un apskatāma dienasgaismā?
– Godīgi sakot, jāatklāj – ja nebūtu mana vīra, tad varbūt es arī nebūtu šajā amatā. Es nerāvos uz turieni, bet viņš mani pazīst un teica, lai nemetu plinti krūmos.
Vienā brīdī pat gribēju atsaukt savu kandidatūru, jo likās, nav īstais laiks un varbūt arī amats, bet vīrs man teica – nē, tas ir kā radīts tev!
Arī septiņi gadi Citadeles valdē bija ļoti grūts laiks. Tāpēc mana dzīves pieredze ir iemācījusi, ka ar ģimeni ir jārunā. Jāatrod laiks sarunai – vai visi šobrīd ir komfortā ar situāciju vai arī kāds no kāda sagaida kaut ko vairāk? Tādā ziņā man ļoti patīk sestdienu, svētdienu rīti. Tas ir tāds vienīgais brīvais un relaksētais laiks, kad divatā ar vīru varam izrunāt daudzas lietas garo brokastu laikā – plānus, ģimenes lietas, sajūtu lietas. Tas ir ļoti svarīgi.
Visu sarunu ar FKTK vadītāju Santu Purgaili lasiet žurnāla IEVA jaunākajā numurā!
