«Vairs nealkstu sasniegt nezin kādus mērķus.» Aina Poiša par uzspiestajām latiņām un tiesībām nebūt perfektai

Reiz teici, ka vasara ir tavs meditatīvais laiks. Uzbursi vārdos, kāds tas ir?

Tā ir tāda piezemēšanās sajūta. Sīkragā divu mēnešu garumā. Basām kājām… Smiltis, ūdens, saule… Kad lietus – kamīns. Esmu iemācījusies atvēlēt sev šo laiku un būt savā ritmā, lai baudītu un uzlādētos. Jūnijā es jau mīņājos kā zirgs, prātoju, ko ņemšu līdzi, krāju grāmatas kaudzēm lasīšanai… Un tad ir spirgtie rīti, kad viena pati skrienu, staigāju gar jūru, pa pliko peldos. Tādi vienkāršie prieciņi! Manī ir liela pateicības sajūta par iespēju šādi pavadīt vasaru, turklāt bez milzīgiem pienākumiem, jo tas nav mans īpašums – īrēju to un ar draudzeni, kurai ir atpūtas komplekss, esmu sarunājusi, ka arī paravēju, pakašājos pa zemi, lai vakarā varētu apsēsties gandarīta. Jau rudenī sāku gaidīt, kad noskriešu maratonu un atkal redzēšu gaismu tuneļa galā, un jūtos nopelnījusi šo brīvības izjūtu.

Tāda ir Latvijas sieviete – sīksta, pacietīga, izturīga, čakla, tikumīga? Bet, redz, ja izdodas paskrubināt… tad, iespējams, ieraugi, ka īstenībā savā ģimenē klusi mirsti.

Man ir bijis dzīves posms, kad dažnedažādās vietās esmu bijusi jā cilvēks. Citiem stāstījusi, ka vajag rūpēties par sevi, un tad domājusi – bet ko es pati daru?