Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Alberts Bels bija spoža personība, tajā pašā laikā viņš bija ļoti noslēgts. Viņa dzīve vienmēr bijusi pārklāta ar noslēpumu plīvuru. «Par sevi viņš neko daudz nestāstīja pat ģimenes locekļiem,» žurnālam Privātā Dzīve atzīst Baiba. Pēdējos gadus Bels dzīvoja ļoti savrupi – viens pats savā Āgenskalna dzīvoklī pretī Māras dīķim. Publisko un privāto dzīvi viņš strikti nodalīja, un presei tajā ielūkoties nebija ļauts. «Atvadu laikā man rakstnieks Arno Jundze teica, ka tētis bija aizliedzis savu numuru dot žurnālistiem un ļāvis ar viņu sazināties tikai izdevējiem,» stāsta Baiba Bela. Tieši šā iemesla dēļ interviju ar Albertu Belu ir ļoti maz. Daudzas lietas par rakstnieka dzīvi izdodas uzzināt tikai tagad, pēc viņa nāves. «Savulaik mēģināju uzzināt tēta dzīvesstāstu, bet viņš to man tā arī neatklāja. Kad mazbērni paaugās, Beliņš nedaudz vairāk padalījās ar kādām savas dzīves epizodēm. Piemēram, kā viņi ar Imantu Ziedoni jaunībā ceļoja pa Kurzemi,» stāsta Baiba.
«Pirms pieciem gadiem Belam bija nopietnas problēmas ar sirdi.
Protams, ka slimības atstāja savu nospiedumu, un pēdējos trīs gadus vismaz reizi nedēļā braucu pie viņa, lai palīdzētu viņam ar praktiskām lietām,» stāsta viņa. «Ir ļoti skumji, ka viņš ir devies prom. Dienas pēc viņa nāves patiešām bija ļoti grūtas,» viņa neslēpj. Meita atzīst, ka lepojas ar tēva paveikto. «Dienās kopš Beliņa aiziešanas esmu pārlasījusi vairākus viņa darbus – Bezmiegs, Cilvēki laivās. Tētuks sevi pilnībā bija veltījis rakstu darbiem. Viņš meistarīgi prata izstrādāt pasauli un tēlus, kurus apraksta. Tētis ir pelnījis, ka viņa grāmatas turpina lasīt, jo tēmas, par ko viņš rakstīja, joprojām ir aktuālas.»
«To ir grūti iedomāties, bet jaunībā tētis bija ekstraverts un diezgan pārgalvīgs eksperimentētājs. Pagājušā gadsimta 60. gados Latvijas Mākslas akadēmijas karnevālā viņš iepazinās ar manu mammu Andu,» atklāj Baiba. Pārim piedzims trīs meitas: Baiba, Silvija un Ieva. «Mūsu vecāki kopā bija trīsdesmit gadus, bet tad viņu ceļi šķīrās. Neskatoties uz to, tēvs turpināja kontaktēties un tikties ar savām atvasēm. Jaukas tikšanās ar Albertu mums bija ģimenes svētku reizēs. Mēs vienmēr pulcējāmies 4. maijā, jo tētim Latvijas Neatkarības atjaunošana bija milzīgs notikums,» stāsta meita, Par bērnībā pavadīto laiku ar tēti Baibai ir vissiltākās atmiņas. «Kad biju pavisam maza, tētis bija dabūjis savu pirmo mašīnu, ar kuru mēs braukājām ekskursijās pa Latviju. Vēl Bels bija mācījies Maskavā Valsts Cirka mākslas skolā, kur bija apguvis žonglēšanu. Kad tētis žonglēja, es to vēroju ar lielu aizrautību,» stāsta Baiba.
Plašāk lasiet žurnāla Privātā Dzīve jaunākajā numurā!
