Rīga +17°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Vai rakstīsiet par viņu grāmatu?» apvaicājas Uldis Dumpis, viens no Edgara Girgensona studiju biedriem teātra fakultātē. Patiesi, sanāktu pat grāmata, jo desmit darba gadu laikā Girgensons, saukts par Egi, retāk Ģirģi, paveicis daudz. Radio fonotēkā vien viņa balss saglabājusies vairākos desmitos raidlugu, dzejas kompozīcijās, intervijās.
«Intelektuāls, meklējošs aktieris. Viņš piekļūst tēla būtībai un atklāj to ar skopiem, bet pārliecinošiem izteiksmes līdzekļiem. Ir tāda pārliecība, ka nākotnē viņam būs daudz darba, daudz interesantu uzdevumu, un viņš lieliski pratīs tikt ar tiem galā.» Tā Edgars Girgensons raksturots 1970. gada publikācijā.
Grīziņkalna puika
1943. gada 6. jūlijā dzimušais Edgars raksturā, šķiet, vairāk līdzinājās mammai, mākslinieciski noskaņotai, artistiskai būtnei. Marijas meitas uzvārds bija Karpova, un viņai bija trīs māsas – Olga, Tatjana un Helēna. Par Edgara Girgensona radiem daudz neko nezina viņa bērnības draudzene Inta. Abi uzauguši vienā koka mājā Vārnu ielā, reiz, iepazīstinot ar Intu, Edgars izteicies – lūk, meitene, ar kuru es čurāju vienā bedrītē. Pēckara bērniem netraucēja, ka visai divdesmit viena dzīvokļa mājai kopīgā sausā tualete atradās pirmajā stāvā.
Girgensoni – Edgars, Marija un abu dēli – vecākais Edgars un jaunākais Imants – dzīvoja vienistabas dzīvoklītī ar mazu virtuvīti ēkas otrajā stāvā. Edgars, tāpat kā mamma, bijis ļoti komunikabls un sirsnīgs. Lai arī rocība bija neliela, Marija labprāt uzņēmusi viesus. Jau strādādams teātrī, Edgars ciemos vedis kolēģus, piemēram, Helēna Romanova sajūsminājusies par Edgara mammas tatāru maizītēm.
Pirms bērnu piedzimšanas Marija strādāja Ķuzes saldumu fabrikā pie konveijera. Inta viņu atceras kā ļoti glītu sievieti. It kā jaunībā bijusi Latvijas čempione daiļslidošanā un, iespējams, pa sporta līniju iepazinusies ar Edgara izskatīgo tēvu, arī Edgaru, kurš bija bokseris un ievērojams boksa treneris. Girgensons līdz 60. gadu sākumam strādājis Daugavas sporta klubā, ieguvis titulu Latvijas nopelniem bagātais treneris un vairākkārt vadījis Latvijas boksa izlasi. Vēlāk Girgensons strādājis Lokomotīves sporta skolā pie Arkādijas parka. Viņa toreizējā kolēģe, tagad sporta žurnāliste, Inita Kresa-Katkovska atceras, ka Girgensons bijis īstens Latvijas patriots, ļoti nacionāli noskaņots. Audzēkņi viņu ļoti mīlējuši, vairāki Girgensona skolnieki uzrādījuši labus panākumus ne tikai boksā.
Stāsta, ka mūža nogalē bokseris strādājis par šveicaru slavenajā restorānā Jūras pērle.
Vecāki izšķīrās, kad Edgaram bija 14. Draugiem tas bijis šoks, jo Girgensoni, no malas raugoties, dzīvojuši ļoti saticīgi. Laikam sportista gaitās Girgensons bija iepazinies ar Zeltiņas kundzi, kas strādāja sporta dispanserā. Kopēju bērnu abiem nebija, un stāsts par to, ka slavenais hokejists Viktors Hatuļevs savulaik apprecējis Girgensona meitu Inesi, ir kļūdains. Tā ir boksera otrās sievas atvase no pirmās laulības. Ar pašlaik populāro hokejistu Zemgu Girgensonu radniecību gan neizdevās atrast, bet – kas zina?
Edgars Girgensons savu vecāko dēlu sācis trenēt boksā, vēl viena Edgara juniora aizraušanās bijusi galda teniss, bet ziemas pievakares aizvadītas slidotavā.
Kā radīts teātrim
Skolā Girgensona solabiedrs bijis neviens cits kā slavenais estrādes dziedātājs Ojārs Grinbergs, kaimiņš no mājas Vārnu ielas otrā pusē. Vēlāk Egis ļoti lepojies, ka ir bērnības draugs Oicim. Arī publicistam Andrim Jakubānam Girgensons bijis jaunības draugs: Edgara mamma strādājusi taksometru parkā par dispečeri, pa telefonu pieņemot pasūtījumus. Tolaik auto dabūt varēja vien pēc pāris stundām, bet Ega mamma allaž izlīdzējusi, atsūtot dēla draugiem taksometru jau pēc piecām minūtēm. Girgensons nācis ciemos pie Jakubāna, lasījis un allaž slavējis jaunākos stāstus.
Kad Edgara brālis iemīlējies Ilzē, meitenē, kura patikusi arī Jakubānam, tieši Egis viņai ieteicis izvēlēties Jakubānu, par ko tas bijis aktierim pateicīgs līdz mūža galam.
Skolas gados kaimiņi – Inta un Edgars – pieteicās skolas dramatiskajā pulciņā, Girgensons vēlāk nonāca Pionieru pils skolēnu teātrī, kur režisori bija Irīna un Kārlis Liepas. Spilgta loma Edgaram bijusi Sūrmis Lolitas brīnumputnā, titulloma lugā Sprīdītis, Pionieru pilī viņš sadraudzējās ar Jāni Vītoliņu, vēlāko aktieri un režisoru. It kā tieši Vītoliņš pamudinājis stāties Konservatorijas Teātra fakultātē, kādā intervijā atzinies Girgensons.
Jau 1956. gadā Edgars pirmoreiz tēloja zēna lomu filmā Kā gulbji balti padebeši iet, sekoja atkal puikas loma kinolentē Ilze (1959). Tolaik Girgensons piedalījies arī Jaunatnes teātra izrādē Emīls un Berlīnes zēni, un mazie aktieri pat paņemti līdz uz viesizrādēm Maskavā (1958).
Taču Edgars nelidinājās pa mākoņiem, vasarās un vidusskolas pēdējās klasēs jau strādāja, jo negribēja sēdēt mammai uz kakla.
Bijis pionieru vadītājs nometnē Priedkalne, palīgstrādnieks Rīgas Kinostudijā. Finiera fabrikā Latvijas bērzs smago darba vakaru dēļ vienubrīd Edgars teātrim pavisam atmetis ar roku.
«Klusībā sapņoju par Maskavas kinoinstitūtu, bet, uzzinājis, ka Konservatorijas Teātra fakultātē notiks uzņemšana, es vidusskolas pēdējos mēnešos slepus sāku apmeklēt sagatavošanas grupu,» aktieris atzinies Ritai Melnacei 1971. gada publikācijā.
Viss padevās viegli
Aktieris Rihards Rudāks stāsta, ka iestāju eksāmeni aktiermeistarībā notikuši vairākās tūrēs, un Edgars bijis tūdaļ pamanāms ar savu enerģijas lādiņu: «Viņš bija ļoti sabiedrisks – uzrunās, sasveicināsies un iepazīsies. Mēs gan satuvinājāmies uz pirmā kursa beigām.»
Nodarbības notika pašā Rīgas sirdī – ēkā tagadējā Līvu laukuma malā. Tur otrajā stāvā atradās arī Konservatorijas kopmītnes, kur dzīvoja Rudāks un Dumpis. Edgars pie viņiem ielūkojās bieži, mudinājis noskatīties jaunāko filmu, vienmēr pirmais izpētījis, vai notiek interesanta viesizrāde vai koncerts. Rudāks atceras, ka tieši Girgensons mudinājis apmeklēt pianista Svjatoslava Rihtera koncertu. Braukuši uz Jūrmalu klausīties diriģenta Klaudio Abado koncertu. Edgars ļoti sadraudzējies ar Rihardu, ciemojies pie viņa vecākiem Neretā.
«Viņš bija ļoti asprātīgs, ar feinu humoru, bet nekad nesmējās par otru, mācēja pajokot tā, lai nevienu neaizvainotu.
Īsts nemiera gars, gatavs uz visu – paspēja visas etīdes iestudēt, vēl bungas sist, satikt savus tūkstoš draugus, apciemot daudzos radus.»
Kopā gājuši arī uz Daugavas sporta namu, kur Edgars tiesājis boksa mačus – ar tēvu bijušas ļoti sirsnīgas attiecības. Paps ciemojies Vārnu ielā, arī pēc šķiršanās nekāda naida starp Edgara vecākiem nebija. Rudāks piebilst, ka ar mammu draugam bijušas tik siltas un tuvas attiecības kā reti kuram.
Girgensons līdztekus studijām paguva sist bungas Tirdzniecības darbinieku kluba (tagadējās Vecrīga) ansamblī, lai piepelnītos. Būdams neparasti vispusīgi apdāvināts, Edgars pašmācības ceļā bija iemācījās spēlēt arī ģitāru un nekavējās savas prasmes demonstrēt draugiem un vēlāk jau uz skatuves. Ļoti paticis runāt dzeju, vienas no mīļākajām bijušas kāda krievu dzejnieka rindas: «Es sapņiem nepārmetu, ka tie piekrāpj, jo tie ir tikai sapņi, un sapņi jau to drīkst…»
Jauneklim viss padevās viegli – arī jociņi, humoriņi, etīdes mēmā kino stilistikā. Topošie aktieri šur tur uzstājušies, Mākslas darbinieku namā rīkots balāžu un fabulu vakars stingrā režisora Alfrēda Jaunušana vadībā, kurš jau studiju gados bija teātrim nolūkojis Girgensonu.
Latviešu Žerārs Filips
«Viņš pirmais no mums tika aicināts filmēties,» atzīst Rihards Rudāks, piemetinot, ka kursa franču valodas skolotāja Ivonna Niss allaž iedalījusi Girgensonam tādus literāros fragmentus, kurus būtu varējis tēlot tolaik iemīļotais aktieris Žerārs Filips. «Viņa intuitīvi uzminēja Edgara dvēseles 
stīgu, tipāžu, jo viņš bija romantiskais sapņotājs un piedzīvojumu meklētājs reizē.»
Par gidu lielpilsētas dzīvē Girgensons kļuva arī lauku zēnam Uldim Dumpim. «Edgars taču visu Rīgu zināja kā savu kabatu! Es tolaik par visu brīnījos… «Brauksim ar konku,» Egis teica. Izrādās, konka bija zirgu tramvajs. Kopmītnē dzīvojot, katra paviesošanās kāda mājās bija kā svētki. Edgara mamma bija laba saimniece, un mums jau vienmēr ēst gribējās.» Uldis zina sacīt, ka Girgensons mācījies pie viena no labākajiem Latvijas bundziniekiem – Haralda Brando.
«Egis portfelī nēsāja ar ādu apvilktu buņģiera treniņdēli. Kad sēdēja lekcijās, viņš bez trokšņa vingrinājās bungošanā. Ļoti muzikāls puika. Jaunušans katrā no mums centās attīstīt to, uz ko bija ķēriens. Egis bija no tiem, kas publikai ļoti patīk. Viņam nebija jānopūlas, lai iekarotu skatītāju sirdis – tie pieņēma visu, ko viņš darīja.»
Dumpis atceras epizodi ar kursabiedru braucienu uz Ventspili kopā ar pedagoģi Antoniju Apeli. Oficiālais nolūks – iepazīties ar zvejnieku dzīvi diplomdarbam, kas bija Viļa Lāča Zeme un jūra. Uldis sarunājis čomu ar mikroautobusu Latvija. «Ventspilī nodauzījāmies visu dienu un panākumu reibonī sadomājām braukt gar jūras krastu. Tā tolaik bija zona, kur bez atļaujas nemaz nevarēja rādīties! Ieejam postenī un prasām – kur te var pie jūras piebraukt? Viņi parādīja, jo laikam domāja, ka mums ir visas atļaujas.
Tad nu vēl kādā vietā izbraucām līdz jūrai, pie Kolkas atkal un tik vālējām uz priekšu pa tukšo pludmali. Ģipkā mūs paņēma ciet veči ar suņiem un automātiem. Sazvanījās ar Konservatoriju, par laimi, visu noskaidroja. Atbildīgajiem, Toņai un šoferim, laikam uzlika naudas sodu.»
Bokseris tikai uz skatuves
Kaut tika solīts, ka šis ir Drāmas teātra aktieru kurss, tur nonāca tikai trīs – Girgensons, Juris Kaminskis un Uldis Dumpis. Rihards Rudāks devās uz Valmieras teātri. Pie sevis Girgensonu aicinājis arī Jaunatnes teātris, kur viņš studiju gados bija piedalījies izrādē Zoss spalva, bet Edgars atteicās.
Girgensona debija Drāmas teātrī notika 1965. gadā Arvīda Griguļa kara drāmā Savu lodi nedzird raitnieka Tedžus lomā.
Kritiķi jauno aktieri bija ievērojuši jau diplomdarba izrādēs un dzejas vakaros, labu laiku atzinības bira kā no pārpilnības raga, un bija jau arī par ko! Par izcilu sasniegumu jau pirmajā sezonā Girgensonam kļuva galvenā loma Kliforda Odetsa lugā Zelta puisēns, kas bija simboliska daudzējādā ziņā – viņa varonim Džo jāizšķiras, vai būs mūziķis vai bokseris. Iestudējot lugu, aktieri apmeklēja boksa treniņus, Edgara tēvs kļuva gandrīz par otro režisoru, ievadot šī sporta veida gudrībās. Starp citu, izskatā aktieris bijis ļoti līdzīgs tēvam, un, kad Edgars nospēlējis zelta puisēnu, Girgensons seniors pirmizrādē laimīgs raudājis, ka vismaz viens viņa dēls ir bokseris, kaut tikai uz skatuves…
1965. gadā Edgars piedalījās filmā Hipokrata zvērests, kuras uzņemšanā ietilpa arī ceļojums ar plostiem, kur aktieris visus valdzinājis ar dziesmām un ģitārspēli. Edgars ieskatījies kādā Valmieras teātra aktrisē, taču šī mīlestība nav turpinājusies ilgi. Jūtas viņā uzliesmoja ātri.
Spontanitāte ļāva aktierim it kā viegli, reizēm pat platoniski iemīlēties, bet vēlāk Edgara dzīvē ienāca ilgi gruzdoša un postoša kaislība.
Bijusi arī kāda meitene, kas Edgaru kopš skolas laika bez atbildes mīlējusi visu mūžu…
Mēs no Nairobi-jeje
Vienā laikā ar Girgensonu teātrī ienāca arī Rita Melnace, ilggadējā Nacionālā teātra literārās daļas vadītāja: «Viņš bija ļoti sirsnīgs cilvēks un teātrī burtiski dzīvoja. Un teātrī jau arī šad tad vecākais kolēģis pasniedz glāzīti, kaut tu nemaz negribi…»
Pēc atgriešanās no dienesta armijā Girgensons spēlēja gan galvenās, gan arī mazākas lomas, spēdams padarīt tēlus neaizmirstamus.
1969. gadā teātris ar izrādēm Skroderdienas Silmačos un Pūt vējiņi! viesojās Rostokā, toreizējā VDR. Abās lugās piedalījās arī Edgars Girgensons – tēloja Kārlēnu un Gatiņu. Pirmais izdevies nepārspējami dzīvespriecīgs un labsirdīgi dauzonīgs. Arī Gatiņa tēlā Edgara siltais acu skatiens aizkustināja ne tikai Baibiņas, bet arī dažu labu citu sirdi.
Iestudējumā uz skatuves bijuši sabūvēti podesti, un reiz Gatiņam pastalā ieautā kāja slīdējusi, viņš gandrīz izmetis Baibiņu no rokām.
«Protams, vispirms jau viņš paņēma ar savu šarmu. Krieviski ir teiciens simpatjaga, nu, viņš bija tāds!» domā Uldis Dumpis. «Egis bija pirmais, kuru no mums pamanīja. Viņš izcēlās arī ar savu muzikalitāti, tolaik teātrī dziedamie gabali bija kaut kas jauns, nebija pieņemts, ka paši aktieri dzied. Arī Ega mamma Marija Zaharovna teātrī bija ļoti populāra persona – ja viņa pati nedežurēja, tad, lai dabūtu taksi, kā parole kalpoja: «Ja ot Mariji Zaharovni.»»
Visur tikai Egīts!
1970. gadā Girgensons kopā ar citiem latviešu aktieriem piedalījās VDR televīzijas seriāla Vergu bars uzņemšanā, kas vēstīja par pirmajiem pēckara gadiem Kurzemē, sekoja piedalīšanās filmās Uzbērums, Karalienes bruņinieks – aktiera darba diena bija noslogota līdz pēdējai iespējai. Patstāvīgi tika sagatavots vācu rakstnieka Volfganga Borherta darbu vakars, šos Girgensona lasījumus rādīja arī televīzijā. Starp citu, Girgensons paspējis būt Oktobra rajona un Rīgas pilsētas komjaunatnes komitejas loceklis.
«Čakls, tas nav īstais vārds – Egis bija vienmēr gatavs uz visu: dzejas vakariem, pasākumu vadīšanu, kur viņš bija kā zivs ūdenī. Dauzījās apkārt pa kolhoziem naudiņu pelnīt – visur tikai – Egīts, Egīts… Tas ne tikai atnesa popularitāti, bet bija arī slidenais ceļš, kas viņu pastūma uz dropi,» tā Uldis Dumpis.
«Esmu nemierīgs jau pēc dabas: man grūti uz vietas nosēdēt. Arī strādāt pie lomas vislabāk kustībā. Darbs pie galda sasaista. Labākās domas vienmēr rodas, kaut ko darot,» 70. gadu sākumā intervijā Ritai Melnacei atzinis Girgensons. Viņa uzteic, ka Girgensons nekad nav atteicies piedalīties šefības izbraukumos, kur par priekšnesumu nemaksāja.
Ne jau donžuāns
1969. gadā intervijā radioraidījumā Dzirkstele Edgars Girgensons saka: «Katra loma jālaiž caur sevi, kāds esmu šīsdienas cilvēks, mans uzdevums ir visvairāk dot jauniešiem, kas ir manā vecumā. Tāpēc aktiera uzdevums ir būt nepārtraukti dzīves virpulī, būt tieši jaunatnes vidū – ne jau lai izrādītos vai parādītu labāko ceļu, jo es pats meklēju un kļūdos. Atrodu, atkal meklēju. Krītu, ceļos.»
Šķiet, uz skatuves Girgensons lielā mērā tēlojis pats sevi – mūžīgo meklētāju, reizē dzīves svinētāju, kurš ar baudu izdzīvo katru dienu.
Jautāts, kas ir īsta laime, viņš atbild, kā pats saka, mammas vārdiem – «Gribētu cilvēkiem dot to, ko pats gribētu saņemt no viņiem. Man patīk cilvēkos labas un saprotošas acis, kuras jūt kā dzīvē, tā darbā.»
Ikdienā Edgars bija ļoti kārtīgs, nekad no mājas neizgāja neskuvies. Jaunākās modes drēbes gan viņam mugurā neredzēja – varbūt maciņš par plānu, varbūt nebija laika ar komisijas veikalu pārdevējām draudzēties. Draugu pulkā, protams, notika visvisādas pasēdēšanas, netrūka meiteņu, kas pašas kārās kaklā, bet Girgensons nekāds donžuāns nebija. Draugi uzskata, ka vienas nakts sakari nebija viņa gaumē.
Ar Olgu Davidovu, latvieti ar slāvisku asiņu piešprici, draugu iepazīstināja Rihards Rudāks. Viņa strādājusi kādā konstruktoru birojā par rasētāju, Olgas tēvs bijis augsta ranga ierēdnis, mamma – slavena Rīgas modeļu nama tērpu demonstrētāja.
Šķiet, Olga bijusi no tām meitenēm, kas spēja pacietīgi gaidīt, līdz pazudušais dēls, proti, Edgars, atgriežas.
Mīlēja vienu, apprecēja citu
Rita Melnace domā, ka viss varēja notikt citādi, ja Girgensonam blakus būtu kārtīga meitene…
Par Girgensona mūža lielo mīlestību kļuva talantīgā aktrise Māra Krauze. «Tai jābūt ļoti stiprai sievietei, kura varēja izjaukt Ermena Bāliņa laulību ar Aino,» tā savulaik aizkulisēs runāja par Māru Krauzi, kas bija ciešās attiecībās ar arhitektu un mūziķi Bāliņu, kurš, kā runā, arī labprāt iedzēris.
Kad 1971. gada 15. novembrī pārpildītajā Mazās ģildes zālē notika Imanta Kalniņa un Māra Čaklā kopīgs autorvakars, tajā solisti bija arī Māra Krauze un Edgars Girgensons. Māra ļoti labi dziedāja, bija mācījusies angļu valodu un ar kultūras sakaru komitejas starpniecību pabijusi pat Amerikā, tātad – īsta zvaigzne.
Karsti uzliesmojušais dienesta romāns neguva skaistu piepildījumu.
Visi redzēja, ka Edgars ir ļoti iemīlējies, savukārt Māra viņu mazliet vazāja aiz deguna – neteica ne jā, ne nē.
Aktrise tai pašā laikā nekavējās uzsākt attiecības ar kungu no teātra aprindām – par sevi krietni vecāku. Droši vien salauztā sirds mudināja Edgaru pasniegties pēc glāzītes, un tas galu galā pazudināja arī pašu Krauzi. Tolaik gan viņa alkoholu vēl nav lietojusi, šī nelaime sākusies, kad izjukušas attiecības ar minēto teātra profesionāli.
Mārtiņš Vērdiņš, kam arī gadījušās disciplīnas problēmas, atceras, ka pēc atjaunošanas darbā saņēmis Māras un Edgara rakstītu apsveikuma vēstuli – tai bijušas romantiski apdedzinātas malas, uz tās – Māras sarkano lūpu nospiedums.
Lai cik sāpīgi beidzās attiecības ar Krauzi, 1975. gadā Edgars Girgensons jau svinēja kāzas ar Olgu. Tajās sanākuši cilvēki piecdesmit, svinības rīkotas krievu skolā Sarkandaugavā, kur saimnieces gādājušas par pilniem galdiem. Inta atstāsta, kā otrā rītā viņi Ģirta Jakovļeva mašīnā braukuši uz Ķekavu pakaļ žāvētām vistiņām, bet auto noslāpis. «Jakovļevs izvilka grāmatu un pēc tās mēģināja remontēt, tad parādījās kaut kādi veči – protams, uzreiz pazina Ģirtu un mašīnu saremontēja.»
Pa malciņam vien
1973. gadā jau sākās Girgensona karjeras šūpošanās. Kaut gan draugi visi kā viens atzīst, ka iereibušu – kur nu vēl piedzērušos – viņu nekad nav redzējuši, nenoliedzami aktierim patika gan kompānijas, gan grādīgo dzērienu lāsīte. «Arī pēc negulētas nakts Edgars nekad nebija sašļucis vai bārdas rugājiem noaudzis. Vienmēr kustīgs, enerģijas pilns, gatavs atkal kaut ko izdomāt un organizēt,» atceras bērnības draudzene Inta.
Edgaram bija daudz draugu, pie kuriem viņš varēja ierasties kaut vai nakts vidū, un nekad netika atraidīts.
«Cilvēki pie viņa ļoti tiecās, jo Edgars bija patīkams saskarsmē, personība, kas izstaro gaišumu, labestību, sirsnību. Cilvēkiem viņš ļoti patika, un Edgaram patika patikt,» Rihards Rudāks domā, ka tieši šajā kontekstā lieku reizi cilāta ļaunu nesošā glāzīte. Par drauga dzeršanu Rihards dzirdējis baumas – kā atskaņas par režisora Jaunušana dusmām –, tomēr viņš īsti nav tām ticējis. Līdz atskanējis Edgara zvans: «Es esmu Straupē!»
Rita Melnace rāda izrakstu no slimnīcas: Straupes psihoneiroloģiskajā slimnīcā Edgars ārstējies 1974. gadā no janvāra līdz aprīlim. Dokumentā sacīts, ka aktieris ārstēšanai piegājis nopietni, pildījis ārstu nozīmētās procedūras, turklāt aktīvi darbojies Straupes izstāžu zālē, rīkodams kultūras pasākumus. Melnace gan apšauba nopietno attieksmi, uzskatot, ka tā bijusi teicama aktierspēle. Drīz pēc atgriešanās Edgars viņu uzaicinājis līdzi uz kino un pirms seansa steidzies ieraut šartrēzi jeb zaļo indi. Šķiet, pēc ārstniecības kursa Girgensons drīz vien pārcelts ārštatā, kaut konkrētas pavēles gan nav.
Varbūt arī alkohola ietekmē Edgars pamazām apvēlās miesās, iespējams, bija arī kādi citi draudīgi simptomi. Pie ārstiem viņš negāja. Taču ir arī versija, ka Girgensons paklusām lietojis zāles pret alkohola atkarību, kas ietekmējušas sirds veselību.
«Ziepes viņam bija, pavēles pie sienas redzēju,» Uldis Dumpis spriež, ka ķibeles Girgensonam gadījušās tieši lāpīšanās reizēs. Studentu gados Egis mēdzis ieraut pa piecdesmit, bet nekad neatstājis dzērāja iespaidu.
Rita Melnace rāda Drāmas teātra kopbildi, uzsākot 1976. gada sezonu, Edgara seja tur vēl redzama. Māra Krauze tolaik jau bija ārstējusies Sarkandaugavas psihoneiroloģiskajā slimnīcā, tomēr piedalījās Laikmeta griežu iestudējumā. Togad decembrī Girgensons saņēmis direktora pavēli par stingro rājienu – par neierašanos uz Maijas un Paijas mēģinājumu un ierašanos uz Kavalieru viltības izrādi «iereibušā stāvoklī», bet aktieris rakstiski taisnojies, ka iepriekšējā vakarā vadījis pasākumu Carnikavas kolhoza klubā.
Kad Edgars bija bez darba, viņu uz Mopasāna noveles iestudējumu televīzijā uzaicinājusi Ulda Dumpja sieva Daina. Aktieris epizodē filmējies arī kinolentē Kļūstiet mana sievasmāte, kur Andas lomai uzaicināta Māra Krauze. Kā atceras Mārtiņš Vērdiņš, tad viņa, trīcošajās rokās turot lapiņu, stundām ilgi mācījusies dažus teikumus, kas epizodē jārunā.
Girgensona pēdējā loma bija 1977. gada izrādē Laika prognoze rītdienai. Tai pašā reizē no teātra atlaista arī Māra Krauze, kas alkohola postā slīgusi arvien dziļāk un mūžībā aizgājusi 1984. gadā.
Atrada ielas malā…
«Edgars man bija labs draugs,» atzīst viņa bērnības draudzene Inta, kurai sirds nosāp par to, ka abi mazliet sastrīdējušies neilgi pirms Girgensona aiziešanas mūžībā. Aktierim dzeršanas dēļ tolaik bija problēmas teātrī, paklīda baumas, ka Edgaram esot nepareiza seksuālā orientācija. «Kā šodien atceros, viņš stāvēja uz trepēm. Nācu iekšā, jo dzīvoju blakus dzīvoklī, un Edgars man prasīja: «Un vai tu tam tici?» Es teicu, ka neticu, bet atzinos, ka esmu uz viņu dusmīga alkohola dēļ. Tas notika marta sākumā…»
Kad Girgensons apprecējās ar Olgu, jaunais pāris aizgāja dzīvot uz Kalupes ielu, kur Edgara tēva mātei piederēja dzīvoklis. 24. marta vakarā Edgars bija izgājis no mājām bez atslēgām, un Olgai tas licies ļoti dīvaini. It kā teicies aizskriet līdz veikalam… Drīzāk gan devies uzlāpīties. Vēl tagad tai pašā vietā Valmieras ielas rajonā atrodas liktenīgā Šašličnaja, kurp devies aktieris. Tur, netālu no stacijas tuneļa izejas, viņu ielas malā arī atrada. Diagnoze – sirds asinsvadu nepietiekamība.
Girgensona draugs aktieris Ints Burāns nekrologā Literatūrā un Mākslā poētiski apcerēja faktu: Cilvēks ar tik plašu sirdi beigās aizgājis ar sirds nepietiekamību…
Edgaru pēdējai gaitai grimēja kursabiedrs – Drāmas teātra ārštata aktieris un štata tehniskais darbinieks Jānis Lenevičs. Viņš pēc tam stāstīja, ka nelaiķim uz sejas bijuši asinsizplūdumi. Intai atmiņā palicis arī fakts, ka Edgaram no pirksta novilkts gredzens un pazudis naudas maks. «Varbūt viņš, būdams iedzēris, ar kādu sakašķējās – grūti pateikt,» atzīst Inta. «Neteiksim – nosists, bet sists viņš bija noteikti. Jā, Edgars bija straujas dabas, arī manās kāzās sakāvās ar manu švāģeri.» Baumas par kautiņu dzirdējis arī Uldis Dumpis.
Zārkā gulošā Girgensona seju klāja bieza grima kārta, pavadītāju bija tūkstošiem, aktieri izvadīja no Meža kapu kapličas, nevis Nacionālā teātra. «Tāds gods jānopelna,» paskaidro Rita Melnace, kura toreiz principa pēc neaizgāja uz bērēm, jo bija pārskaitusies: «Viņam viss bija dots, un viņš to ņēma un nodzēra!»
Bēru mielasta galdi klāti Mākslas darbinieku namā. «Egim bija ļoti izmisīgs bēru mielasts, aktieri, lai gan pieraduši ģēniju lugās spēlēt nāvi, raudāja. Šķita, teātris ir miris, šeit nav neviena jūtas slēpjoša latvieša, te bango izmisuma jūra bez krastiem,» savulaik rakstīja Andris Jakubāns.
Pēc bērēm Edgara mamma Intai pačukstējusi, ka viņam ir dēls, viņa esot to puisīti pat satikusi.
Tad zēnam varēja būt pieci, seši gadi. Taču varbūt tā bija tikai mātes izmisīgā cerība, ka pasaulē mīt viņas mazdēls. Uldis Dumpis saticis kādu kinooperatoru, kurš atzinies: «Par mani baumo, ka es esmu Edgara dēls, bet tā nav taisnība!»
Edgara mammai dēla nāve bija šausmīgs trieciens, pēc pāris gadiem viņa nomira. Olga pēc vīra nāves sabruka un tā arī neatguvās, mūžu aizvadīja viena, šad tad ieskatoties glāzītē, bijusi liela vienpate. Pēdējos gados viņa strādājusi laikraksta Diena pakalpojumu daļā, mirusi 2009. gadā un apglabāta blakus Edgaram. Arī Olgas brālis jau sen zem zemes. Tāpat kā Edgara jaunākais brālis, skolotājs Imants, ar otro sievu Tamāru. No pirmās sievas viņam palikusi meita.
Neilgi pirms nāves Olga grasījusies izmest savas kāzu bildes, par laimi, satikusi Intu, kura tās ar prieku paņēma.
Kad pirms vairāk nekā 10 gadiem Inta, apzvanot Edgara draugus, sākusi organizēt Girgensonu kapa vietas sakopšanu, Olgas mātes radi to Meža kapos beidzot sakārtojuši. Tur atdusas arī Edgara mamma. Savulaik iecerētais piemineklis spožajam aktierim tā arī palicis neuzstādīts. Vien necila plāksnīte ar vārdu un uzvārdu atgādina, ka reiz dzīvoja tāds zelta puisēns Edgars Girgensons…
