Rīga +10°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Pārcēlos uz šo no Latvijas ļoti atšķirīgo dienvidu zemi, jo pilnīgi negaidīti un pretēji savai pārliecībai, ka būšu pēdējā latviete, kas izslēgs gaismu Rīgas lidostā, Valmierā iepazinos ar savu vīru Dāvidu. Tā kā vasara bija brīva, devos apceļot Spāniju, rudenī atgriezos, lai pabeigtu studijas, bet nākamā gada jūnijā Dāvids bija manā izlaidumā, un vēl pēc mēneša ar vienu čemodānu un biļeti vienā virzienā pārcēlos uz dzīvi Spānijā. Pēc pāris gadiem gaidīti, bet ne ļoti plānoti uzzināju par savu pirmo grūtniecību.
Mana pirmā un pēc diviem gadiem otrā grūtniecība noritēja, dzīvojot Madridē.
Grūtniecības uzskaitē stājos pie ģimenes ārsta, bet visas turpmākās vizītes notika pie ginekologa-dzemdību speciālista un paralēli arī pie vecmātes, kas gan drīzāk bija formāli. Uzskaitē stājos, norādot pastāvīgās dzīvesvietas adresi Spānijā un uzrādot EVAK karti, visi izmeklējumi un vizītes bija bez maksas. Vizītes un izmeklējumi, tajā skaitā analīzes un cukura līmeņa tests, kas tiek veikts visām grūtniecēm, notiek tuvākajā veselības centrā. Katrā vizītē ārsts veic arī USG, bet netiek mērīts ne dzemdes augstums, ne vēdera apkārtmērs. Savukārt 12. nedēļas ģenētiskais skrīnings tiek veikts ģeogrāfiski piederīgajā slimnīcā.
Sapnis par dabiskām dzemdībām
Jau grūtniecības sākumā interesējos par iespējām piedzīvot dabiskas dzemdības, un šī pārliecība manī vēl vairāk nostiprinājās, kad vārda tiešā nozīmē izstudēju grāmatu Gaidības un radības ar prieku. Esmu pārliecināta, ka grūtniecība ir pilnīgi dabisks stāvoklis un mans ķermenis zina, ko dara, un tam ir perfekti pielāgots.
Slimnīcu, kurā dzemdēt, ir iespējams brīvi izvēlēties, tāpēc meklējām vietu, kas nodrošinātu iespēju dzemdēt pēc iespējas dabiskāk. Lai arī privātās klīnikas piedāvā personīgu pieeju, arī tur galvenais uzsvars tomēr tiek likts uz augsta līmeņa medicīnisko aprūpi, kas pilnīgi noteikti nebija mūsu prioritāte. Sapratām, ka labākā izvēle būs jauna, moderna publiskā slimnīca Madrides piepilsētā Torehonā de Ardosā. Pēdējās grūtniecības nedēļās apmeklēju ārstu slimnīcā, kurā bija paredzētas dzemdības, lai nodotu visu izmeklējumu rezultātus un, kas man bija ļoti svarīgi, arī dzemdību plānu, kam man bija A, B un C versija.
Kad sākās dzemdības un ieradāmies slimnīcā, sākumā mums ierādīja atsevišķu istabiņu, bet aktīvā dzemdību fāze notiek citā nodaļā, kur arī tiek ierādīta privāta telpa. Tajā varējām atskaņot pašu izvēlētu mūziku, kā arī samazināt apgaismojuma intensitāti. Turklāt viss notika manā ritmā.
Spānijā dzemdību soma nav vajadzīga, jo viss, kas var būt nepieciešams gan jaundzimušajam, gan māmiņai, ir brīvi pieejams slimnīcā.
Visu dzemdību laiku varēju atrasties pozā, kurā jutos visērtāk. Vīrs bija man blakus un saņēma komplimentu, ka viņš varētu šādi palīdzēt visām dzemdētājām. Sāpju mazināšanai man piedāvāja smieklu gāzi, dzemdību soliņu, masāžu un, protams, iespēju būt dušā, cik ilgi vēlos. Šķiet, ka vecmāte pat pārāk paļāvās uz manām spējām un līdz pat pēdējam brīdim ieņēma tikai novērotājas lomu. Pēc garajām stundām, dzemdei veroties, un četru stundu ilgā izstumšanas perioda biju ļoti piekususi, un man tika piedāvāts veikt epiziotomiju jeb starpenes iegriezumu. Tomēr, izmēģinot pozas maiņu, bērniņš piedzima bez jebkādas iejaukšanās. Madaru uzreiz pēc piedzimšanas uzlika man uz vēdera un ļāva viņai pašai atrast ceļu līdz krūtīm, savukārt nabassaiti, kad tā bija izpulsējusi, pārgrieza Dāvids. Tika respektēts viss manā dzemdību plānā ierakstītais. Kopumā slimnīcā pavadījām nedaudz vairāk par 24 stundām. Jāpiebilst, ka slimnīcā arī piedāvāja palīdzēt meitiņu pirmo reizi novannot, bet mēs izvēlējāmies to darīt mājās. Jau piecu dienu vecumā ar jaundzimušo ir jādodas uz tuvāko veselības centru, lai pierakstītos pie pediatra un veiktu bērna apskati.
Ļoti palīdz vīra atbalsts
Otrās grūtniecības laikā paralēli ginekologam apmeklēju arī vecmāti, sajūtot pārmaiņas grūtnieču aprūpē. To sāka vairāk uzskatīt par normālu fizioloģisku procesu. Šajā laikā dzīvojām mierīgā Madrides rajonā, un pēc bērniņa dzimšanas katru nedēļu bija iespējams apmeklēt tikšanās, kurās piedalījās arī speciālisti, lai atbildētu uz dažādiem ar jaundzimušā aprūpi saistītiem jautājumiem. Šādas tikšanās, manuprāt, veido Spānijas sabiedrībai ļoti raksturīgo kopības izjūtu.
Uz pirmajām dzemdībām slimnīcā ieradāmies krietni par ātru, otrā bērniņa dzemdību dienā pirms došanās uz slimnīcu vēl paēdām pusdienas un pagulējām pusdienlaiku, tomēr pamostoties jutu, ka nu ir jāsteidzas. Uzņemšanas nodaļā jau jutos tā, ka būt uz grīdas četrrāpus pozā man ir ērtāk. Jaunajā ārstā tas izraisīja tādu stresu, ka piecu minūšu laikā, ko pavadījām viņa kabinetā, viņš divas reizes zvanīja uz dzemdību nodaļu. Otrās dzemdības bija samērā ātras, un jau pēc divām stundām mēs bijām satikušies ar dēliņu. Dāvids visu laiku bija kopā ar mani. Viņa pacietība un pilnīga uzticēšanās man bija milzīgs atbalsts, bez kura dzemdības noteikti nebūtu tik skaistas un mierīgas.
Runājot par krūts barošanu, jāpiebilst, ka pirms pāris gadiem Spānijā tā tika atbalstīta formāli, tomēr vairumā gadījumu jau dažu nedēļu laikā zīdīšanu kombinē ar maisījumu, līdz notiek pāreja tikai uz to.
Krūts barošana Spānijā tiek uzskatīta par ļoti laikietilpīgu un sievietes brīvību ierobežojošu, turklāt ne pārāk uzticamu un ērtu.
Piebarošana vairumā gadījumu tiek uzsākta jau bērna četru mēnešu vecumā. Savus bērnus baroju ar krūti līdz sešu septiņu mēnešu vecumam, kad uzsāku piebarošanu, izmantojot bērna vadītas ēšanas metodi, kas tolaik Spānijā bija kaut kas nedzirdēts.
Vai tās ir manas dzemdības?
Trešā bērniņa pieteikšanās mūsu ģimenē bija negaidīts pārsteigums. Paulas gaidīšanas laikā dzīvojām Spānijas dienvidos Andalūzijā, kur ar lielo punci un diviem maziem bērniem ļoti izjutu sabiedrības atbalstošo attieksmi. Jutos aprūpēta, kaimiņi bieži vien pieskatīja manus aktīvos vecākos bērnus, kamēr varēju mierīgi atpūsties, vai uzaicināja pusdienās. Paulas piedzimšanu gaidīja visa mūsu māja.
Tā kā iepriekšējās dzemdības bija kā pēc grāmatas, arī trešajās dzemdībās biju pārliecināta, ka notiks tāpat. Lai arī visas dienas garumā jutu nelielas kontrakciju sāpes, pēc vakariņām mierīgi devāmies gulēt, bet jau pēc stundas likās, ka nu gan jādodas uz slimnīcu. 25 km attālumu līdz tai veicām ar ātrumu 170 km/h, tomēr man nebija pārliecības, ka paspēsim.
Lai gan iepriekš biju apmeklējusi dzemdību nodaļu, kur saņēmu apstiprinošas atbildes uz saviem jautājumiem, realitātē darbojās iestādes protokols. Iepriekšējās dzemdībās jutos kā lemttiesīga būtne, bet šoreiz bija sajūta, it kā tās nebūtu manas dzemdības. No ierašanās brīža līdz Paulas piedzimšanai pagāja tikai 20 minūtes, savukārt es no ikdienā ļoti pacietīgas būtnes kļuvu par cilvēku, par kuru dzemdību nodaļas dokumentos rakstīts – no colaborativa (nesadarbojas). Lai gan Paula jau dzima, šo 20 minūšu laikā medicīnas personālam par katru cenu vajadzēja mani apsēdināt, pārģērbt, norādīt, ka nedrīkstu ne ēst, ne dzert, viņi mēģināja mani noguldīt uz muguras, lai pārbaudītu dzemdes atvērumu tieši kontrakcijas brīdī.
Uzstāju, ka, guļot uz muguras, nedzemdēšu, uz ko saņēmu komentāru, ka tad vajag dzemdēt mājās.
Šajā laikā vīru apzināti aizkavēja ar dokumentu aizpildīšanu, kaut arī es uzstājīgi atgādināju, ka vēlos viņa klātbūtni. Galu galā Paula dzima tādā pozā, kā to vēlējos, bērniņu saņēma un pēc mana pieprasījuma novietoja man uz vēdera, citādi mediķu prioritāte būtu bērna nosvēršana, bet nabassaite tiktu pārgriezta uzreiz. Pēc šādas pieredzes pieprasījām paskaidrojumu no slimnīcas administrācijas un esam saņēmuši atvainošanos.
Iepazīstoties ar māmiņām dažādās Spānijas vietās, secinu, ka mana dzemdību pieredze ir ļoti atšķirīga. Spānijā vairums dzemdību tiek vai nu ierosinātas, vai stimulētas. Tāpat tiek izmantota epidurālā anestēzija, jo daudzas sievietes uzskata, ka nav iemesla ciest dzemdību sāpes, ja ir iespēja tās nejust. Liels skaits dzemdību beidzas ar ķeizargriezienu. Arī epiziotomija ir ierasta prakse. Tomēr kopumā situācija mainās, un ir gan nevalstisko organizāciju aktivitātes, gan oficiāli plāni tam, kā dzemdības padarīt dabiskākas un iesaistīt sievietes lēmumu pieņemšanā, tāpat arī veicināt barošanu ar krūti.»
Fakti par grūtniecības laiku un dzemdībām Spānijā
- Pirmsdzemdību un pēcdzemdību aprūpe, kā arī dzemdības ir bez maksas. Tomēr jāņem vērā, ka var būt atšķirības dažādos Spānijas autonomajos apgabalos.
- Atsāpināšanai visplašāk izmanto epidurālo anestēziju, tiek piedāvāta arī smieklu gāze. Viss dzemdībās izmantotais un pieejamais aprīkojums un metodes ir bez maksas.
- Pirmsdzemdību atvaļinājuma ilgumu nosaka grūtniecības aprūpi sniedzošais speciālists, atvaļinājums visbiežāk ir trešā trimestra laikā.
- Pēcdzemdību atvaļinājums: 12 nedēļas mātei ir obligāts, 6 nedēļas – pēc izvēles, tēvam – 12 nedēļas.
- Pabalsta apjomi ir atkarīgi no autonomajiem apgabaliem, pašvaldībām un ģimenes ienākumiem. Galvenokārt tās ir nodokļu atlaides.
- Spānijā ir ļoti zems dzimstības līmenis un augstākais līmenis Eiropas Savienībā pirmdzemdētājām vecumā pēc 40 gadiem, kas raksturo sabiedrības attieksmi – bērns tas ir sarežģīti un dārgi.
- Līdz ar medicīnas attīstību Spānijā dzemdības norit augsti medikalizētā un gadiem nemainīgā sistēmā.
- Pēdējā laikā pieaug pieprasījums pēc mājdzemdībām.
